Internistam nepieciešamas ļoti plašas zināšanas… 1
Daudzi joprojām nezina, ar ko internists nodarbojas. Tas ir iekšķīgo slimību ārsts jeb terapeits. Nav slikti specializēties konkrētā nozarē, taču, ja cilvēkam ir vairākas kaites vienlaikus, speciālists ne vienmēr pievērš uzmanību tam, kas neattiecas uz viņa lauciņu. Tomēr nevar ārstēt, piemēram, tikai labo roku, par pārējo organismu neliekoties ne zinis. Internistam jāpārzina visas medicīnas jomas – jābūt padomdevējam, kurš pasaka, kur pacientam doties, vai ārstēšanā jāiesaistās pašam. Man nemēdz būt garlaicīgi, jo vienmēr rodas dažādi izaicinājumi un nav iespējams ieslīgt rutīnā. Nekad nezinu, ar ko mana diena sāksies un ar ko beigsies.
Mūsu nodaļā nenonāk vienīgi grūtnieces pirms dzemdībām un cilvēki, kuriem nepieciešama operācija. Parasti pacientiem ir vismaz piecas sešas kaites, un ārstēšana jāpielāgo visām vienlaikus.
Vissarežģītākais internista darbā ir neskaidru veselības traucējumu diagnostika, kad cilvēku jau izmeklējuši vairāki speciālisti un nav atraduši konkrēto slimību, taču viņš nav vesels un varētu būt pat nopietni slims. Šādi pacienti ir lielākais izaicinājums, un, jāatzīst, ne vienmēr spējam viņiem palīdzēt. Reizēm kaites ir ļoti sarežģītas, mīklainas un uzreiz pilnībā neizpaužas.
Gadās, ka cilvēku izraksta no nodaļas, bet punktiņš uz i tā arī netiek uzlikts. Daži gadiem ilgi apmeklē dažādas klīnikas, tomēr pat ar vismodernākajām tehnoloģijām diagnozi neizdodas noteikt.
Vai neskaidru slimību gadījumos iemesls nav meklējams, tā sakot, galvā?
Cēlonis psihē dažkārt mēdz būt gados jauniem un ļoti veciem cilvēkiem. Bijuši arī mēģinājumi slimības notēlot, un reizēm esam uz to uzķērušies.
Biežāk gan ir objektīvi veselības traucējumi – nespēks, pārmaiņas asinsainā, orgānu funkciju traucējumi, kam nespējam atrast iemeslu. Gadās retas slimības, kuras nepazīstam. Reizēm iemesls ir saistīts ar dzīves režīmu, ko ne vienmēr izvērtējam, vai arī pacients nav visu izstāstījis.
Kādu slimnieku, fiziski spēcīgu vīrieti, ārstēju vismaz desmit gadu, no kuriem piecus ar viņu tikos gandrīz diendienā, tomēr problēmas cēlonis tā arī netika atklāts. Viņam bija atkārtots drudzis ar divu trīs dienu intervālu, kurus pats paredzēja. Nodaļā šis pacients iestājās vesels, bet nākamajā dienā sacēlās augsta temperatūra. Cietais rieksts daudziem speciālistiem – onkologiem, reimatologiem, hematologiem, infektologiem –, un tad nokļuva pie manis. Atbildi, kāda kaite viņam varētu būt, meklēju arī internetā un literatūrā, taču nesekmīgi. Cilvēka organisms joprojām ir sarežģīta mīkla. Mēs pārzinām tikai mazu daļiņu no tajā notiekošajiem procesiem. Beidzot studijas, ārsts nereti šaubās mazāk nekā tad, kad jau ir vairāku gadu pieredze. Cik slimnieku, tik dažādu problēmu sakopojumu. Cilvēka organismā notiek fantastiskas bioķīmiskās norises, piemēram, vienmēr esmu brīnījies par procesiem asinīs, kur atrodas gandrīz visu bioķīmisko vielu molekulu pārstāvniecība. Tas ir prātam neaptverami!
Kāpēc izvēlējāties specializēties hematoloģijā?
Tas bija likteņa pirksts, jo Rīgas 6. slimnīcā atbrīvojās šā speciālista vieta. Tagad labi orientējos šajā jomā un nepieciešamības gadījumā konsultēju kolēģus. Savukārt hematologi uzticas manis noteiktajai diagnozei.
Studentiem un ģimenes ārstiem lasu lekcijas par mazasinību. Šī slimība ir diezgan plaši izplatīta – var būt gan iedzimta, gan kā sekas gandrīz jebkurai iekšķīgai kaitei, arī asiņošanai un barības vielu uzsūkšanās traucējumiem.
Esat strādājis par hematologu arī Onkoloģijas centrā. Vai vēža un citu smagu slimību slimniekiem atklājat visu par viņu veselības stāvokli?
Atliek tikai brīnīties, kad cilvēks man stāsta, ka jau gadu mocījies. Kad vaicāju, kāpēc tik ilgi gaidījis un nav nācis pie ārsta, atbildes nav. Ja vien sāpes nav neciešamas, pie tām pierod.
Agrāk bija pieņemts pacientu par audzēju neinformēt, lai psiholoģiski netraumētu, jo cilvēki vēzi visbiežāk uztver fatāli, kā nāves spriedumu. Taču, ja veidojums ir laikus atklāts un tam nav netipiskas lokalizācijas, ir iespējams palīdzēt, tāpēc pacientam par to jāpastāsta. Diemžēl dažkārt cilvēki cenšas it kā bēgt no slimības, ielaižot to līdz galējai stadijai, kad vairs nav atpakaļceļa.
