Statistika: ik dienu 20 cilvēkiem diagnosticē insultu, 10 – akūtu miokarda infarktu 0
Aptuveni 20% pacientu, kas Latvijas stacionāros ārstē asinsrites sistēmas traucējumus, ir diagnoze – infarkts vai insults. AS “Veselības centru apvienība” (VCA) poliklīnikas “Aura” fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts Artūrs Kraucis norāda, ka pacientiem pēc infarkta vai insulta ir nepieciešams ne vien veikt atveseļošanās kursu kādā no rehabilitācijas centriem, bet arī turpināt fiziskās nodarbības ambulatori, lai maksimāli atjaunotu dzīves kvalitāti iepriekšējā līmenī un samazinātu riskus atkārtotai saslimšanai. VCA poliklīnikas “Pļavnieki” kardiologs Artjoms Kaļiņins uzsver rehabilitācijas speciālista svarīgo lomu arī psiholoģiskajā kontekstā, lai skaidrotu un palīdzētu pacientam apzināties infarkta cēloņus un sekas.
Laika posmā no 2009. līdz 2014. gadam mūsu valstī saskaņā ar valsts statistikas pārskatu “Par stacionāra darbību” mediķi ik gadu ir konstatējuši vidēji ap 8500 insulta, 3800 akūta miokarda infarkta gadījumu, kas veido aptuveni 20% no vairāk nekā 66 500 stacionāra pacientu skaita, kuri ārstējuši asinsrites sistēmas traucējumus. Vairumam no viņiem ir bijuši priekšvēstneši, kas norāda uz sirds un asinsvadu slimībām, – iedzimtība, cukura diabēts, liekais svars, paaugstināts asinsspiediens, sirds mazspēja, ateroskleroze, augsts holesterīna līmenis un daudz citu iemeslu. Kad ir noticis neatgriezeniskais un pēc nedēļas vai divu ārstēšanās pacients tiek izrakstīts no slimnīcas, ir nepieciešams maksimāli ātri sākt rehabilitāciju. Smagākos gadījumos tas nozīmē runas un sadzīves iemaņu atgūšanu, citos – kustību atjaunošanu maksimāli tuvu tam līmenim, kāds bijis pirms infarkta vai insulta. Vēlīno kardiorehabilitāciju, kas tiek nodrošināta valsts programmas ietvaros rehabilitācijas centros, garo rindu dēļ var saņemt pēc 2–4 mēnešiem atkarībā no pacienta stāvokļa.
AS “Veselības centru apvienība” poliklīnikas “Pļavnieki” kardiologs Artjoms Kaļiņins uzsver, ka pēc infarkta ir nepieciešama rehabilitācijas speciālista palīdzība, lai pacients apzinātos savu stāvokli, jo nereti jau nedēļu pēc izrakstīšanās no slimnīcas var šķist, ka infarkta nemaz nav bijis. “Mūsdienās, kad ārstēšana ir ļoti efektīva, slimniekam ir jāapzinās tie cēloņi, kas izraisīja infarktu, un jāpārdomā sava dzīves filozofija, lai situācija neatkārtotos,” skaidro A. Kaļiņins. Viņš uzskata, ka medicīnas personālam slimnīcās nav tik daudz atvēlēts laika, ko veltīt vienam pacientam, kā tas ir, strādājot ambulatorajā aprūpē un pēc tam rehabilitācijas programmā. Ārsts uzsver, ka rehabilitācija ir jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, un tas ir komandas darbs pašam pacientam, viņa ģimenes locekļiem un rehabilitācijas speciālistam.
