Svētkus ieskandina ar “Lūgšanu Latvijai” 0
Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki norisinās jau vienpadsmito reizi, taču ar garīgās mūzikas koncertu tie sākušies pirmoreiz.
Svētā Pētera baznīcā svētdien, 5. jūlijā, izskanējušajā koncertā “Lūgšana Latvijai”, kura koncepcijas autori ir diriģents Māris Sirmais un komponists Ēriks Ešenvalds, izvēlēts atšķirīgāks ceļš, nekā ierastos ar sakrālo mūziku saistītos lielizmēra pasākumos. Tā vietā, lai vienā programmā mēģinātu aptvert neiespējamo, rezultātā atskaņojot pavisam nedaudz no ikkatra vēsturiskā stila, sākot no viduslaiku estētikas un beidzot ar vienkāršotu modernismu, idejas autori īstenojuši oriģinālāku ieceri, aicinot deviņus komponistus uzrakstīt aranžējumus Latvijā dzīvojošu tautu garīgām dziesmām. Līdz ar to svētku pirmajā koncertā vārds dots lietuviešiem, igauņiem, krieviem, ukraiņiem, nav piemirsti arī čigāni, lībieši, ebreji – un šo emocionāli kontrastaino spektru ietvēruši Riharda Zaļupes un Riharda Dubras jaundarbi programmas sākumā un beigās ar liturģiskajai mūzikai tradicionālo latīņu valodu, kā arī Raimonda Paula komponētā “Tu gaišā zeme” Ērika Ešenvalda aranžējumā pašā izskaņā.
Ideja, jāteic, visai pārliecinoša, un tai veltīto mūziku svētku dalībnieki iedzīvinājuši atraisīti un droši. Iepazīstot Māra Sirmā, Airas Birziņas, Jevgeņija Ustinskova, Ginta Ceplenieka, Haralda Bārzdiņa un citu diriģentu vadītos priekšnesumus, radās iespaids, ka koncertā iekļautie skaņdarbi raisījuši mūziķu atsaucību. Koristu balsis skanēja gana tīri un precīzi, instrumentālās partitūras un vokālo līniju saspēle guva līdzsvarotu balansu, un, ja arī kādā sarežģītākā poliritmiskā struktūrā parādījās nesakritības, to atsvēra uzstāšanās aizrautība un tembrālais mirdzums. Par vienu no koncerta lielākajām veiksmēm jānosauc bērnu koru un mūzikas skolu orķestru kopīga līdzdalība. Rezultātā spilgti iezīmējās saikne ne tikai starp koristiem un instrumentālistiem, bet arī starp atskaņotājiem un komponistiem. Mūzikas autori jaundarbos bija pievērsušies gan krāšņai daudzbalsībai, gan lineāriem vokālo līniju izvedumiem, un šie faktūras un harmonijas kontrasti tika arī pienācīgi atspoguļoti. Komponisti savās partitūrās bija atvēlējuši vietu gan koklēm, akordeoniem, krievu tautas mūzikas instrumentiem (pirmām kārtām balalaikām) un zvanu ansamblim, gan arī klasiskam orķestra sastāvam. Līdzās stīdziniekiem un pūtējiem bija ko darīt arfai, klavierēm, ērģelēm, un orķestra spēlē iesaistītie mūziķi nelika vilties ne soloepizodēs, ne arī visa priekšnesuma kopainā. Tas liecināja par profesionālu attieksmi gan no komponistu, gan arī no diriģentu, dziedātāju un instrumentālistu puses.
Klausoties Dziesmu svētkiem īpaši rakstītus jaundarbus, parasti rodas jautājums, cik lielā mērā tie varētu atrast vietu klasiskā koncertrepertuārā, ārpus viena vienīga muzikāla notikuma ietvariem – un atbilde uz šo jautājumu parasti nav sevišķi pozitīva. Tā arī šoreiz – Jānis Aišpurs, Jevgeņijs Ustinskovs, Jēkabs Jančevskis, Laura Jēkabsone, Valts Pūce, Jānis Lūsēns, Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis un Raimonds Tiguls precīzi iekļāvās spēles noteikumos, kas paredzēja radīt aranžējumus jau esošai mūzikai un ar spilgtu oriģinalitāti pārsvarā neizcēlās. Līdztekus orķestrācijas un kora rakstības prasmei uzmanību pievērsa atsevišķi slāviskas mentalitātes vilcieni Jevgeņija Ustinskova veikumā, melodiskais plastiskums Jāņa Lūsēna versijā par igauņu mūziku, Kārļa Lāča trāpīgais skatījums uz ebreju dziesmu, kamēr citu komponistu devums izklausījās vai nu pārlieku dekoratīvs, vai arī vienkārši neizteiksmīgs. Bija arī pāris atmiņā paliekošāki piemēri – par rūpīgāku un individuālāku radošā uzdevuma izpildi vēstīja Jēkaba Jančevska partitūra. Savukārt Raimonda Tigula opusa “Jūra, lībiešu šūpuļdziesma” mūzikas daudzslāņainais skaņuraksts un izsmalcinātā noskaņu pasaule būtu pelnījuši, lai to atceras arī pēc 5. jūlija koncerta. Kas attiecas uz trim pārējiem skaņdarbiem – Riharda Zaļupes partitūras lielākā vērtība bija vērienīgais sitaminstrumentu izmantojums, savukārt Raimonds Pauls un Rihards Dubra palika uzticīgi paši sev – ar atpazīstamiem intonatīviem motīviem un izteiksmes līdzekļiem. Tas gan nenozīmē, ka Dubras un Paula mūzika lika garlaikoties – gluži otrādi, šie autori lieliski zina, kā panākt sev vēlamo emocionālo iespaidu, un ļoti iespējams, ka šī iemesla dēļ “Tu gaišā zeme” un “Exaltabo te” nebūs aizmirsti arī līdz nākamajiem Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem.
