Vēsture: no raganu sanāksmēm līdz svinībām 0
Valpurģu nakts nosaukums cēlies no svētās Valburgas (Walburga), 8. gadsimta misionāres, kura tika kanonizēta 1. maijā ap 870. gadu, tādējādi saistot svētkus ar viņas piemiņas dienu. Tomēr svētku saknes sniedzas senāk – pagāniskajās tradīcijās, kas svinēja pavasara atnākšanu un dabas atdzimšanu.
Senajās ģermāņu un skandināvu kultūrās 30. aprīļa nakts tika uzskatīta par laiku, kad robeža starp dzīvajiem un mirušajiem kļūst plānāka, un raganas pulcējas uz saviem sabatiem, lai svinētu ar pašu Velnu.
Viduslaikos Valpurģu nakts ieguva tumšāku nokrāsu, jo kristīgā baznīca to saistīja ar raganu un ļauno garu darbībām. Leģenda vēsta, ka raganas pulcējās uz Brokēna kalna Vācijā, lai dejotu un svinētu. Tomēr svētā Valburga, kas tika uzskatīta par aizstāvi pret maģiju un slimībām, kļuva par simbolu, kas aizsargā cilvēkus no šiem ļaunajiem spēkiem. Tā radās tradīcija šajā naktī dedzināt ugunskurus, lai attīrītu un aizsargātu kopienas no tumsas spēkiem.
Latvijā Valpurģu nakts tradīcijas ienāca caur vācu un skandināvu kultūras ietekmi, un tās bieži tika sajauktas ar vietējiem pavasara svētkiem, piemēram, Jāņiem, kas arī saistīti ar uguni un dabas atdzimšanu. Mūsdienās Valpurģu nakts Latvijā ir kļuvusi par kultūras pasākumu, ko svin ar koncertiem, izrādēm un simboliskiem rituāliem.
