Kultūra
Teātris un kino

“Cenšamies prognozēt trīs soļus uz priekšu” jeb Dailes teātris kā Rīgas “Komische Oper”. Saruna ar Viesturu Kairišu2


Viesturs Kairišs: “Apzinos, ka, atsākot darbību, Dailes teātrim principā ir jābūt ļoti dinamiskam, ļoti atvērtam un skatītāju uzrunājošam – ir jānodarbojas ar komerciju un izklaidi.”
Viesturs Kairišs: “Apzinos, ka, atsākot darbību, Dailes teātrim principā ir jābūt ļoti dinamiskam, ļoti atvērtam un skatītāju uzrunājošam – ir jānodarbojas ar komerciju un izklaidi.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Pandēmijas laikā, kad teātris slēgts un sabiedrību pāršalkusi ziņa par aktieru maiņu Dailes teātrī, tā jaunais radošais direktors, režisors VIESTURS KAIRIŠS piesaka vēl nebijušu melno komēdiju “Smiļģa lāsts”, solot ielūkoties teātra dzīves aizkulisēs.

Ironiski, ka esat nācis klajā ar ideju filmēt seriālu, kas apspēlē tā dēvēto Smiļģa lāstu, laikā, kad tas simboliski “piemeklējis” arī jūs pašu – jūsu, teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja, ieceres nobremzējusi pandēmija.

V. Kairišs: Man dzīve vispār nekad neko nepiedāvā viegli, arī tagad – esi iesācis lielu, vērienīgu darbu, bet vispār nevari to darīt. Nezinu, varbūt grūtības norūda.

Pats jūtos psiholoģiski nevienkārši. Esmu pašizolācijā, Latgalē kopā ar ģimeni, uz teātri neeju – ceru tajā atgriezties 12. maijā. Lielākā daļa laika paiet, attālināti sazinoties ar cilvēkiem.

Ir šausmīgi grūti, ka mēs teātrī nevaram nodarboties ar to, kas mums jādara.

Cenšos rakstīt iedvesmojošas vēstules aktieriem, ka jāpieņem šī situācija, jāiegulda sevī – jālasa, jo tādas iespējas vēl ilgi, iespējams, nekad, dzīvē var nebūt.

Vēl sarežģītāku visu padara neziņa par to, kas gaida teātri kā publisku iestādi, īpaši – Dailes teātri, kuram ir viena milzīga zāle gandrīz tūkstotim cilvēku. 19. novembrī ir Dailes teātra simtgade, bet pastāv iespēja, ka to svinēsim “onlainā”.

Katrā ziņā mēs ar Juri Žagaru esam nolēmuši cīnīties.

Gatavojamies diviem scenārija attīstības variantiem – kurš no tiem izvirzīsies priekšplānā, būs skaidrāks pēc 12. maija. Viens variants – tiešsaistē būs izrāžu “galda periods”, un uzsāksim “onlaina” mēģinājumus arī nākamās sezonas sākuma izrādēm.

Reizē esam gatavi sagatavot līdz ģenerālmēģinājumam nepabeigtās šīs sezonas izrādes (Lielajā zālē – “Santakrusa”, “Trīs draugi” – A.K.). Bet mēs nevaram radīt bezgalīgu mēģinājumu un produktu sagatavošanas sastrēgumu, ja tie nekad neiznāk. Tā ir šī scenārija bēdīgā puse.

Otrs variants – ja nākamajā sezonā būs liela skatītāju skaita ierobežojumi, tad lielāka nozīme būs ar mazajām zālēm saistītajai politikai. Ja ilgstoši nedrīkstēs laist teātrī lielu skatītāju skaitu, mums ir plāns “B”, par kuru šobrīd neteikšu ne vārda.

Kamēr skatītāju zāles tukšas, esat nācis klajā ar neparastu ideju – filmēt seriālu teātrī. Kādēļ šāda forma, un kādēļ “Smiļģa lāsts”?

Ir ļoti nopietni signāli, ka publikas ierašanās teātrī tiks aizkavēta arī rudenī – Kultūras ministrija signalizē, ka izrādes varētu neatsākties arī augustā,

paši vērojam, kas notiek Eiropā, cenšamies prognozēt trīs soļus uz priekšu.

Varam, protams, darboties interneta platformā, taču jāsaprot, ka interneta projekti nevar būt ilglaicīgi. Pat pašas labākās izrādes ir grūti skatīties ekrānā. Medijos uzvar kino, mūzika, bet teātris – tur, kur ir dzīvā satikšanās.

Seriāls ir tīra lieta – tas nav kino vai kāds starpžanrs, bet klasisks produkts, kurš ir stipri saistīts ar teātri. Šis nekādā gadījumā nebūs televīzijas uzvedums – tie ir kaut kas šausmīgs. Drīzāk tāds “mockumentary” (televīzijas filma, kurā fiktīvi notikumi pasniegti kā dokumentāli. – A.K.).

Gan es, gan Gatis Šmits (seriāla režisori. – A.K.), kuram nākamajā sezonā bija iecerēts jauniestudējums Dailē, esam kinorežisori. Kādēļ to neizmantot?

Saturiski – tas būs par mūsu teātri 2020. gadā – teātra varas maiņu, simtgades izrādes iestudēšanu, aktieru krīzēm, par pašiem teātra cilvēkiem.

Tādā veidā vismaz kaut ko ražosim, nodarbināsim paši sevi un reizē stāstīsim sabiedrībai par Dailes teātri.

Justīnes Kļavas veidotais scenārijs ir izstrādes stadijā. Strādāsim vasarā, ceru uz pirmizrādi rudenī. Sadarbosimies ar televīziju, ir uzsāktas sarunas ar LTV.

Galvenās lomas jau sadalītas?

Piedalās visi Dailes teātra aktieri – galveno lomu šobrīd nav. Netiek būvētas nekādas studijas, viss notiek teātra telpās – milzīgā Dailes ēka ir kā kuģis, kurā ir tik daudz telpu – grimētavas, kambari, gaiteņi, milzīgi foajē. Tiešām liekas, ka te kādā stūrī varētu dzīvot un slēpties no re­alitātes kāds Smiļģa laikabiedrs.

Melnā komēdija ir netipisks žanrs, kurā stāstīt par teātri krīzes laikā, simtgades priekšvakarā.

Mūsu plānos ir iestudēt arī ar šo kontrastējošas izrādes, tostarp teātra jubilejas oratoriju, kuras pirmizrāde paredzēta 19. novembrī. Taču seriāls ir žanrs, kurā patoss neiederas. Tas tiks veidots ar domu paš­ironiski izturēties pret šo savādo teātra modeli, kurā ir daudz intrigu, krīžu. Arī paķidāt te valdošos, nomācošos mītus – piemēram, par Smiļģa uzlikto lāstu, kas vajā teātri.

Šobrīd internetā skatāms tiešsaistes projekts – jūsu un Dailes teātra aktieru iestudētie Roberta Mūzila “Jūsmotāji”, ko pieteicāt kā “dvēseles vivisekciju” pašizolācijas apstākļos. Izklausās sāpīgi laikā, kad, skatītāji, iespējams, sagaida izklaidi vai vismaz uzmundrinājumu.

Ar izklaidi šobrīd ir pārpilns ēters.

Ir uzplaukums “stendapistiem” un visādiem humora čaļiem, un ļoti labi – šis ir viņu “pļaujas laiks”.

Manuprāt, Dailei šis lauks tāpat ir diezgan labi noklāts, un Dailes teātris to darīs arī turpmāk, savā pamatdarbībā, tāpēc nevajadzētu to tagad darīt tādā “puskājā”.

Apzinos, ka, atsākot darbību, Dailes teātrim principā ir jābūt ļoti dinamiskam, ļoti atvērtam un skatītāju uzrunājošam – ir jānodarbojas ar komerciju un izklaidi. Manā uztverē Dailes teātra lielā skatuve ir kaut kas līdzīgs Berlīnes “Komische Oper”, kurai nav lielas dotācijas, tāpēc jābūt ārkārtīgi atraktīviem, dinamiskiem, krāšņiem.

Tagad mums ir iespēja darīt lietas, kuras darīsim maz vai nemaz – ņemt lielus, fundamentālus, sarežģītus tekstus.

Šī izrāde ir reakcija uz notiekošo, tikai materiāls ir superintelektuāls – antiizklaide.

“Jūsmotāji” savā ziņā atspoguļo mūsu situāciju – mēs ieskicējam, kā būtu, ja cilvēki gadu nodzīvotu izolācijā. Šajā gadījumā viņi sāk runāt par dziļām, dvēseliskām, varbūt nereālām lietām. Varbūt ir labi šajā laikā strādāt pie lietām, kas nav komerciālas, bet vērstas uz iedziļināšanos. Ierakstīsim, un šis materiāls būs pieejams, cilvēki arī pēc gada to varēs noklausīties – kaut vai braucot mašīnā, apceļojot Latviju.

Ar skatu uz nākamo sezonu Dailē pašlaik notiek aktieru nomaiņa, un jūsu skats kritis uz valmieriešiem – jaunais Kārlis Arnolds Avots tikko pieņemts štatā līdz ar Tomu Veličko, uzrunāti arī Imants Strads, Elīna Vāne, kamēr četri līdzšinējie aktieri tiek atlaisti. Jāprecizē – vai šī ir jūsu iniciatīva, veidojot radošo komandu, nevis pandēmijas spiesta štatu samazināšana, kā sākumā izskanēja? Vai esat aicinājis vēl kādu aktieri un mums jāgatavojas vēl kādam pārsteigumam?

Citu aicināto nav, bet vienmēr jābūt gataviem pārsteigumiem. Par to jau ir teātris.

Šī aktieru maiņa ir saturiska iniciatīva, bet krīzes situācija paātrina šo procesu.

Mēs skatāmies, kurus cilvēkus gribam stratēģiski piesaistīt, ņemot vērā to, kurās aktieru grupās vajag papildinājumu, lai Daile būtu konkurētspējīgs teātris. Vienkārši sakot – audzējam muskuļus.

Reizē mani absolūti interesē Dailes teātra aktieri, esmu ieinteresēts strādāt ar viņiem.

Ir normāli, ka, katru teātra sezonu nobeidzot, notiek minimālas izmaiņas aktieru sastāvā. Tā ir attīstība – vieni cilvēki aiziet, citi – paliek. Teātris ir dzīvs, vienmēr balstīts uz konkurenci un profesionālo spēju maksimumu, nevis uz goda pienākumu būt teātra aktierim. Mūsu teātra mehānisms bieži ir bijis tāds, ka uzmanīgi, pareizi rīkojoties, vari ilgi mierīgi eksistēt štatā.

Pats esmu režisors, kurš lielāko daļu no savas profesionālās karjeras ir bijis “frīlansers”, līdz ar to

arī man pašam nekad nav bijusi kaut kāda stabilitāte.

Arī man būt Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amats nenozīmē drošības ostu, bet izaicinājumu – šis teātra kuģis ir mūžīgā vētrā. Šī man nav laba, ērta darbavieta, bet gan tāda, kur jādemonstrē savs maksimums vai, ja nepieciešams, jāaiziet.

Pandēmija šobrīd uzrāda kliedzošu nevienlīdzību starp valsts un nevalsts māksliniekiem. Vieni ir drošībā, citi – paliek aiz atbalsta borta.

Kultūra nevar iedalīties valstiskā un nevalstiskā. Skaidrs, ka visa kultūra ir valstiska. Teātris, kuru dotē valsts, nekādā ziņā nav valstiskāks par teātri, kurš pārtiek no projektiem.

Tas ir finansējuma mehānisms, nevis saturiskā puse, kas rada šādu iedalījumu.

Skaidrs, ka tiem, kas ir dotēti, situācija šobrīd ir stabilāka, bet tiem, kas ir brīvmākslinieki, visticamāk, tā nav, un tas rada sociālu, finansiālu nevienlīdzību.

Ir svarīgi, pat obligāti, radīt mehānismus, lai mēs kultūru nesadalītu valstiskajā un nevalstiskajā, lai mēs visi būtu vienotā kultūras frontē.

Bet kā var izveidoties situācija, ka šobrīd par kultūras ļaudīm spriež Finanšu ministrija? Un kultūras ļaudīm katrai jaunai valdībai arvien jāpierāda, ka kultūra vispār vajadzīga.

Diemžēl to, ka kultūra ir vajadzīga, redz kultūras darbinieki, bet sabiedrība, iespējams, tā neuzskata. Te vienmēr ir dilemma. Arī politiķi ir atkarīgi no vēlētāju balsīm, un šobrīd naudu vajag visiem.

Tomēr mūsu politiķiem, ja viņi ir valstsvīri, ir jāsaprot viena dziļa patiesība – tas, ka Latvija šobrīd tik veiksmīgi tiek galā ar pandēmiju un ir tik sociāli disciplinēta, ir lielā mērā kultūras panākums. Tas nozīmē, ka esam pietiekami kulturāla nācija, kura spēj izprast šo atbildību un vairākumā gadījumu rīkoties atbildīgi.

Laikā, kad kultūras ļaudīm klājas grūti, kultūras piedāvājums, tostarp teātris, internetā ir pārsātināts. Turklāt bez maksas. Vai šis “par brīvu” nedevalvē kultūras produktu vērtību?

Tas nav ne labi, ne slikti – tā ir reakcija uz šo laiku.

Tomēr es pārāk neatbalstu bezmaksas kultūru – tas tiešām ir nepareizi.

Kultūra ir ļoti dārga lieta. Pats ar prieku apmeklēju “Kino Bize” mājaslapu, kur varu par maksu skatīties filmas, kurām Rīgas skrējienā neatradu laiku, un ar prieku maksāju prasīto.

Kā pandēmija ietekmē jūsu paša kinorežisora gaitas un plānus?

Paspējām izrādīt “Piļsāta pi upis” teju visur Latvijā, diemžēl pilnīgi aprāvās filmas starptautiskais ceļš. Šobrīd gatavoju filmu “Janvāris” – barikādes, 1991. gads, janvāris. Galvenais varonis ir līdzīgā vecumā, kā man bija tajā laikā.

Atšķirībā no šā laika, kad man ir ļoti aktīva pozīcija attiecībā uz to, kas notiek valstī un pasaulē,
Saistītie raksti

tajā laikā man bija svarīgākas lietas. Daļēji manis piedzīvotais, bet vispār – janvāra notikumi no tā laika jauna un neaptēsta cilvēka prizmas.

Problēma varētu būt kopprodukcijas ziņā. Mums ir apstiprināts Polijas finansējums, bet to, vai kustēsies finansējums no citurienes, nezinu. Ceru, tas neapstādinās procesu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
54 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
1 stunda