Psihoterapeite: Nepamatota vēlme notievēt – signāls par psiholoģiskām problēmām 2
ZANE KRŪMIŅA, psihoterapeite: – Ja tieksme tievēt ir nepārvarama un koncentrē lielu daļu domu un darbību ap šo jautājumu, tad to var saukt par apmātību, nopietnos gadījumos – par ēšanas traucējumiem. Virspusējā līmenī varam runāt par sociālo mediju ietekmi, kas rosina līdzināties stereotipiskam skaistumam, ko tiražē ik uz soļa. Jaunības kults, modes namu pieprasījums, kur fokusā ir slaidi, jauni ķermeņi, ko pirms publiskošanas vēl skar digitālās apstrādes rīki. Redzētais rosina centienus “būt līmenī”, kur neiederas lieki kilogrami. Ja ir grūtības cienīt to, kas padara mūs par unikāliem un īpašiem, tad vairāk tiecamies pēc iedomātā un kultivētā tēla.
Izmisīgus centienus zaudēt svaru var traktēt arī kā personas tiekšanos pēc ideāla, perfekcijas, kur visaugstākie sasniegumi tiek gaidīti it visā – tajā skaitā arī vizuālajā tēlā. Bet virspusējais noslīpētais tēls var slēpt nepārliecinātību par sevi un nepilnvērtības izjūtu, nepiepildītu vajadzību pēc pieņemšanas un mīlestības.
Ja apsēstība ar tievēšanu iegūst uzmācīgu raksturu, to klasificē kā anoreksiju. Tā saistīta ar apetītes izmaiņām, paniskām bailēm pieņemties svarā, daļēju vai pilnīgu atteikšanos no ēdiena, pakļaujot sevi diētām un badošanās kūrēm, kam seko būtisks svara zaudējums. Ar anoreksiju ignorē bada izjūtu, nogurumu, emocionālo stāvokli, kas saistīts ar izteikti samazināto uztura devu. Anoreksiju visbiežāk pavada somatiski, psihiski, neiroloģiski simptomi. Ja svars samazinās līdz ļoti kritiskam līmenim, tas var draudēt pat ar nāvi.
