Sociālantropoloģe: Pārticīga ēšana – labas dzīves kritērijs? 2
Ja pašam grūti piespiest sevi samazināt apēstā ēdiena daudzumu un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, to var darīt stingrā ārstu, fitnesa treneru, uztura u. c. speciālistu uzraudzībā. Šādu iespēju piedāvā Aizputē atvērtais svara korekcijas centrs “Vitalitātes akadēmija”. Šis bagātīgi iekārtotais centrs ir vienīgā šāda veida iestāde Baltijas valstīs. Pēc ierašanās “Vitalitātes akadēmijā” ārsts novērtē katra apmeklētāja veselības stāvokli, veicot asinsanalīzes un kardiogrammu. Katram klientam nosaka tauku un muskuļu proporcijas, pēc kā izveido individuālu svara samazināšanas programmu. Tās ietvaros dietologs nosaka ēdienkarti (baro piecas reizes dienā), fitnesa treneris – trenažieru, fitnesa, ūdens aerobikas un citu fizisko aktivitāšu apjomu. Pateicoties šādam režīmam, svaru zaudēt, šķiet, nav ļoti sarežģīti, bet kas notiek, kad tievētājs atgriežas ierastajā vidē? Lai nostiprinātu paliekošu ieradumu ēst veselīgi un regulāri fiziski kustēties, “Vitalitātes akadēmijas” ārsts Eduards Kondrašovs iesaka tajā uzturēties ne mazāk kā četrdesmit dienas. Tikai viens liels “bet”. Ņemot vērā, ka par vienu šajā centrā pavadītu dienu jāmaksā 100 līdz 120 eiro (atkarībā no tā, vai vēlaties uzturēties numuriņā ar ziemas dārzu vai bez tā), četrdesmit dienas izmaksās 4000 līdz 4800 eiro. Skaidrs, ka tik lielu summu spēs atļauties tikai retais mūsu valsts iedzīvotājs. Ne velti centrs šobrīd pēc klientiem lūkojas ārzemju virzienā.
Sociālantropoloģe, filozofijas zinātņu doktore AIVITA PUTNIŅA: – Var teikt, resnums ir sabiedrības hierarhijas atspoguļojums. Ēšana ir viena no pamata baudām cilvēkiem, kuriem nav citu – intelektuālas baudas – iespēju, piemēram, ceļošana, teātra izrādes un koncerti. Tad ēšana kļūst par galveno mēru. Kad pirms desmit gadiem Latvijas iedzīvotājiem vaicāja, kas būtu laba dzīve, liela daļa atbildēja – ja varētu aiziet uz restorānu un ēst visu, ko kārojas. Ēšana joprojām ir kā slieksnis, kas nosaka labas dzīves līmeni. Šādos apstākļos tievēšana var kļūt par ļoti neveselīgu apsēstību, jo cilvēkiem nav līdzekļu, lai to varētu paveikt, iekļaujoties visā pārējā dzīves kontekstā, vienlaikus saglabājot veselību. Veselību, protams, var negatīvi ietekmēt gan liekais svars, gan tievēšana. Liekā svara problēma šobrīd ir aktuāla Rietumu sabiedrībā, arī Skandināvijā, kur valsts apmaksā svara samazināšanas procedūras. Rietumeiropa vismaz pēdējos pussimt gadus ir dzīvojusi diezgan pārticīgi. Arī Latvijā arvien vairāk cilvēku var atļauties iegādāties vairāk pārtikas. Tievēšanas tabletes un citus svara samazināšanas līdzekļus arī var atļauties tikai tie cilvēki, kuriem ir pietiekami daudz naudas. Savukārt trūcīgie ļaudis spiesti ēst mazāk veselīgu, bet barojošu pārtiku. Agrāk badu saistīja ar ļoti tieviem, kārniem cilvēkiem, bet tagad ir pretēji – nabadzība ir tā, kas rada apaļīgus cilvēkus.
Fizisko piepūli, kas vajadzīga, lai samazinātu svaru, daudzi mēģina apiet, izmantojot produktus, kuri tiek piesolīti ar reklāmas palīdzību. No solījumiem palīdzēt notievēt, kā arī uzturēt jaunavīgu izskatu izveidojusies vesela industrija. Kādi gan tikai stāsti un priekšstati par ķermeni netiek veidoti! Nesen kādā reklāmā lasīju apgalvojumu, ka cilvēki patiesībā nav resni, bet, tuvojoties pavasarim, sastrēgst limfa, tāpēc viņi izskatās uzblīduši. Lai iegūtu daudz slaidāku formu, jādodas uz konkrētu limfodrenāžas kabinetu, kur limfu izvadīs ārā.
Lieko svaru bieži vien saista ar paškontroles trūkumu un nerūpēšanos par sevi. Pastāv uzskats – ja jau viņš netiek galā ar sevi, droši vien uz šo cilvēku vispār nevar paļauties. Lai gan ne vienmēr pie liekā svara uzkrāšanās vainīgi ir paši šie cilvēki. Iemesli, kāpēc daļa ļaužu pieņemas svarā, ir ārkārtīgi dažādi – gan ģenētiski noteikti, gan atkarīgi no dzīves stila. Sievietes bieži vien kļūst apaļīgākas pēc dzemdībām. Dzīves stilu lielā mērā ietekmē sociālekonomiskā situācija, arī tas, ko cilvēks dara, kādi cilvēki viņam ir apkārt. Bērniem liekais svars bieži vien veidojas tāpēc, ka vecāki viņiem nevelta pietiekami daudz laika. Vieglāk ir bērnu nosēdināt pie datora un iedot apēst kādu batoniņu, nevis ar viņu iet ārā spēlēt, piemēram, futbolu, pagatavot sakņu sautējumu un pēc tam vēl pierunāt bērnu to ēst. Šādi tiek ielikts pamats, ka šim cilvēkam nākotnē nāksies cīnīties ar lieko svaru.
Vēl viens aspekts, par ko jārunā saistībā ar tievēšanu, ir gaume un laika estētika. Modeļu biznesā redzam izteikti slaidas meitenes ar stingri noteiktiem izmēriem. Bet mēs zinām, ka šāda tipa sieviešu populācijā ir samērā maz. Mākslā, piemēram, Borisa Bērziņa gleznās, un daudz kur citur varam vērot cita veida formas un ķermeņa aprises. Līdz ar to varam secināt, ka gaume nebūt nav viendabīga. Taču mūsdienu popkultūrā nepietiek ar to, ka ķermenis ir slaids. Prasība pēc slaiduma iet roku rokā ar jaunības kultu. Vecs un kalsns ķermenis mūsu sabiedrībā netiek uzskatīts par skaistu.
Būt slaidam – tas ir ideāls, uz kuru sabiedrība mudina iet. Taču visi cilvēki nekad nebūs vienādi. Vienmēr būs arī kāds robustāks un apaļīgāks, bet tas netraucē viņiem būt veiksmīgiem un veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Slaidās, kārnās sievietes dzīvē nebūt nav veiksmīgākas par apaļīgajām. Jo gaume tiešā veidā nav saistīta ar to, kā cilvēki izvēlas partnerus. Centieni būt tievam veido kultu, kam cilvēki mēģina mesties pakaļ nevis tāpēc, ka viņiem veidojas veiksmīgas attiecības, bet ar tievēšanu un iekļaušanos šajā standartā cenšas tikt pie kārotajām attiecībām. Tas nāk no neprasmes veidot attiecības. Šajos gadījumos popkultūras ietekme kļūst arvien lielāka.
Mūsdienu sabiedrība pieprasa, ka slaidām galvenokārt jābūt sievietēm. To nosaka sievišķības standarti. Sieviešu ķermeņa forma daudz būtiskāk ietekmē priekšstatu par personību un par vietu sabiedrībā nekā vīriešu. Tāpēc uz sievietēm tiek izdarīts lielāks spiediens. Arī tievēšanai paredzēto produktu un pakalpojumu klāsts galvenokārt ir virzīts uz sievietēm un uz viņu seksuālo pievilcību. Galvenā doma, kas aiz tā visa slēpjas, ir nevis tas, ka viņa būs labāka darbiniece, bet gan – pievilcīgāks seksa objekts. Visas šīs lietas kļūst par manipulāciju objektu, proti, jābūt pievilcīgai, lai vīrs nepamestu utt. Un viens no veidiem, kā kļūt pievilcīgai, ir tievēšana. Ja cilvēks nespēj veidot veselīgu dzīves stilu un cita veida attiecības, tad tievēšana kļūst par glābšanas riņķi.
Arī vīriešu vidū, protams, ir viena grupa, kas cenšas uzturēt sevi labā formā. Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās ziņas par kādu populāru vīrieti, kuram izdevies samazināt svaru. Arī vīrieši izjūt spiedienu, bet tas nav tik izteikts un masveidīgs. Vīriešu vēlme uzlabot ķermeņa aprises biežāk ir saistīta ar personisku motivāciju, nevis sabiedrības spiedienu. Vīrietim, kuru pieņem darbā atbildīgā amatā, par izšķirošu nekļūst faktors, ka viņam ir alus vēderiņš. Savukārt sievietei, kura pretendē uz sekretāres vai citu līdzīgu amatu, ķermeņa forma un vecums mūsu sabiedrībā spēlē ļoti būtisku lomu.
Lielā daļā citu pasaules kultūru sabiedrība, gluži pretēji, pieprasa, lai sievietes būtu resnas. Piemēram, Vaikiriki Āfrikā meitenes, kam jāveic iniciācijas rituāls, pēc kura iespējama iziešana pie vīra, trīs nedēļas pavada, tikai ēdot un pieņemoties svarā. Līdzīgi kā mūsu meitenes uztraucas par katru uzņemto lieko kilogramu, tā Āfrikas meitenes par to, ka nebūs skaistas, ja nebūs apaļīgas. Līdzīgi priekšstati par skaistumu joprojām pastāv Vidusāzijā. Lielāku līgavas maksu maksā par sievieti, kura ir pietiekami spēcīga. Jo tad viņa varēs paveikt visus darbus un izaudzināt bērnus. Tūristu grupā no Latvijas, ar kuru kopā devos Turkmēnijas kalnos, bija jaunlaulāts pāris – puisis un ļoti smalka sieviete. Vietējie vīrieši viņam pārmeta – kā tā sanācis, ka viņš nav nopelnījis pietiekami daudz naudas, lai nopirktu pietiekami lielu sievu, bet viņam ir sanācis tikai mazai, tievai sieviņai. Tas vēlreiz liecina, ka priekšstati par skaistumu ir ļoti atšķirīgi.
