Ukraiņu brīvprātīgais karavīrs Nikolajs: “Ziniet, kad deg kāda māja, viens iet dzēst, bet cits saka – prezidentam vajadzēja par to domāt…” 0
TV24 raidījuma “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” skatītāji jau iepriekš iepazinuši ukraiņu karavīru stāstus un notikumus frontē. Šoreiz Latvijā viesojās brīvprātīgie karavīri no Ukrainas triecienvienības “Skala”.
Ukraiņu brīvprātīgais karavīrs Nikolajs stāsta, ka kopā ar saviem cīņubiedriem izmantojuši iespēju atvaļinājuma laikā doties uz Latviju. Vizītes mērķis bija satikt tos cilvēkus, kuri kritiskākajos brīžos palīdzēja viņiem un Ukrainai kopumā. Komandieris Jurijs, kurš vienībā pazīstams ar segvārdu Skala, esot īpaši lūdzis nodot sveicienus visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri viņus atbalstījuši.
Viņš uzsvēra, cik nozīmīgs ir bijis Latvijas atbalsts Ukrainai. Tā nav tikai palīdzība ar tehniku un ziedojumiem, bet arī emocionāls atbalsts.
“Mēs atbraucām jūs satikt – tāpat kā jūs toreiz braucāt pie mums. Jūs braucāt, nebaidoties doties uz Ukrainu, kur notiek karš, braucāt, palīdzējāt, atvedāt mašīnas un daudz ko citu. Atbraucām pie jums ciemos, jo jūs esat maza valsts – Latvija, bet jūs palīdzat ļoti daudz,” tā Nikolajs.
Viņš ar lepnumu uzsvēra, cik daudz Latvija spējusi paveikt neskatoties uz nelielo teritoriju un iedzīvotāju skaitu. Viņu īpaši aizkustināja brīži, kad Rīgas ielās, redzot Ukrainas karogu uz formas tērpa, garāmgājēji teikuši “Slava Ukrainai”. Šāda atbalsta sajūta, viņaprāt, uzlādē gaisotni un palīdz noturēt morāli augstā līmenī.
Karavīrs arī atklāti runāja par sabiedrības vienotību, kas bija spēcīga kara sākumā, bet ar laiku sāka plaisāt. Viņš uzsvēra, ka to lielā mērā veicināja iekšēja propaganda, kas apzināti tika virzīta pret Ukrainas komandieriem un prezidentu. Viņa ieskatā ir ļoti svarīgi, lai citas valstis no šīs pieredzes mācītos: “Pirmo pusgadu visi bija vienoti, bet tad “piektā kolonna” sāka palīdzēt mūs šķelt. Tas ir pats galvenais – lai citas valstis mācās no mums, lai neiet to pašu ceļu.”
Viņš arī dalījās pārdomās par to, kā dažādās sabiedrības daļas uztver karu: “Ziniet, kad deg kāda māja, viens iet dzēst, bet cits saka – prezidentam vajadzēja par to domāt, par to vajadzēja domāt palīdzības dienestam, mēram un tā tālāk. Tikmēr māja deg – un viens dzēš, bet cits ne. Agrāk vai vēlāk to māju apdzēsīs. Un tad tajā ielā visiem vajadzēs dzīvot kopā.”
Atsaucoties uz incidentu Šveices vilcienā, kur kāds cilvēks aizvainoja ukraiņu un baltkrievu ģimeni, vēlāk izrādījās, ka viņš ir Latvijas pilsonis, karavīrs uzsver, ka tas nekādi nemazina ukraiņu cieņu pret Latviju.
“Mēs saprotam, ka ne jau visi ir tādi, bet indivīdi ir visur. Tāpat kā tas latvietis vilcienā, kurš aizvainoja mūsu ukrainieti un baltkrievu, tikai tāpēc, ka izdzirdēja ukraiņu valodu. Tas taču nenozīmē, ka mēs domājam, ka visi latvieši ir tādi,” norāda Nikolajs.
Noslēgumā karavīrs vēlreiz uzsver, ka arī ukraiņi ir noguruši, bet viņi turpina cīnīties, jo šis karš nav izvēle, tā ir nepieciešamība aizsargāt savas mājas un nākotni: “Mēs nesakām, ka mums patīk, mums arī mājās ir ģimenes. Mēs esam noguruši, bet ejam līdz galam. Paldies jūsu ministram, ka atbalsta, jūsu valdībai. Tas ir ļoti svarīgi. Patlaban ir svarīgi būt vienotiem pret visādiem trakojošiem lāčiem.”
