Ordeņi izgāztuvē un dokumentu dedzināšana 19
Interesantas ziņas par notikumiem Reimersa ielā, tiesa, pārsvarā tikai par padomju periodu 1940./1941. gadā, zina stāstīt Jānis Leškevičs. Viņš šajā ēkā 60. gados uzturējies kā milicijas darbinieks. Leškeviča tēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, arī Jānis Leškevičs – Zemkopības ministrijā strādāja par atslēdznieku, kurinātāju, sētnieku un citu saimniecisku darbu meistaru vienā personā. Savukārt māte minētajā ēkā pelnījusi algu kā apkopēja. Leškeviči mitinājušies dienesta dzīvoklī ar logiem uz iekšpagalmu. Ieeja bijusi no Reimersa ielas.
1940. gada vasarā Jānim bija seši gadi, bet viņš atceras, ka pēc NKVD čekistu ievākšanās nama komandants bijis uzvārdā Ivanovs – “laucinieciska izskata vīrs”, kas staigājis autiem aptītām kājām un revolveri koka makstī pie sāniem. “Es apbrīnoju viņu bezrūpību. Vārti vienu laiku stāvēja vaļā. Mēs, puišeļi, varējām skraidīt pa to māju iekšā un ārā,” tagad teic Laškeviča kungs. Viņš nešaubās, ka padomju okupācijas sākumā tur tikuši turēti un pratināti arestētie Latvijas pilsoņi. Reiz abi vecākie brāļi Jāni pacēluši uz pleciem pagalmā pie kāda restota loga. Atmiņā palikusi telpa, kurā sēdējis cilvēks, kurš puikam ar rādījis žestus, it kā ēdienu vai smēķi lūgdams. Ir arī spilgtākas epizodes: “Pagalmā pie atkritumu kastēm ar brāli redzējām kaudzīti dažādu Latvijas ordeņu, laikam atņemtus Latvijas militārpersonām. Tur bija arī Lāčplēša Kara ordeņi. Tos es pazinu – tāds bija manam tēvam. Bija vēl medaļa “Par Latviju”, to es arī pazinu, jo arī tāda tēvam bija. Pārējās gan es nepazinu.” Citreiz, pie vaļējiem vārtiem stāvēdams, Jānis redzējis, kā galifē biksēs, bet civilā tērpies laikam jau čekists ar diviem naganiem rokā konvojējis arestēto, nemaz nekautrēdamies, ka puika to visu redz. “Kad krievi māju pameta un tikko ienāca vācieši, bijām, laikam ar tēvu, ieklīduši pagrabā. Tur stāvēja liela kaudze apģērbu. Baidos minēt, kam tie bija atņemti. Nogalinātajiem? Arestētajiem? Pašā virsū bija garīdznieka talārs un melna cepurīte. Dzirdēju, ka kāds no vecākajiem pieminēja vārdu “rabīns”,” tā Leškeviča kungs. Viņš joprojām ar satraukumu atceras kādu brīdi, šķiet, 1941. gada vasarā, kad visa ģimene negaidot uz nakti ieslodzīta vienā no pagraba telpām. No rīta Leškeviči izlaisti. Ne tēvs ar māti, ne brāļi pēc tam nekad nav par to runājuši, un iemesli, kādēļ čekisti tā rīkojās, palikuši nezināmi. Iespējams, tas darīts 14. jūnijā, lai nebūtu lieku liecinieku notiekošajam, taču precīzu atbildi uz to saņemt vairs nav iespējams. Vēl no bērnības iespaidiem ir 1941. gada beigās vai 1942. gada sākumā mātes stāstītais, ka viņai, čekas laikā no rīta darbā ierodoties, vienā no kabinetiem nācies satīrīt asinis. Asiņu peļķe bijusi pie galda. Pārējās apkopējas baumojušas, ka tur kāds vai nu nošāvies, vai nošauts. Jau pēc daudziem gadiem Leškevičs no kāda pensionēta kolēģa dzirdējis, ka ēkā tolaik, iespējams, nošāvies vai nošauts NKVD virsnieks: “Pats neticamākais – viņš esot aprakts ēkas pagalmā! Mūsu dzīvokļa logi tomēr izgāja uz pagalmu. Es nekādu rakšanu neatceros. Pagalms turklāt bija asfaltēts”.
1941. gada jūnija beigās mazais Jānis, pie loga stāvēdams, vērojis, kā NKVD vīri, no Rīgas bēgot, iebrauc pagalmā kravas automašīnu, izklāj tās kravas kasti ar matračiem. Vēl palicis atmiņā, ka kādu dienu ap to laiku nokāpis pagrabā un atradis tur savu māti, kas komandanta Ivanova klātbūtnē ņēmusi no centrālapkures krāsnij līdzās nomestajiem maisiem dokumentu mapes un metusi kurtuvē. Mapes ar blīvi saliktajiem papīriem slikti degušas: “Mamma nervozēja un bakstīja tās ar garu kruķi. Beigu beigās Ivanovs nikni sabrēca, atsauca sarkanarmiešus un lika tiem aizvākt atlikušos dokumentu maisus no pagraba. Droši vien atrada labāku vietu dedzināšanai.”
Namā ienākot vācu drošības policijai, Leškevičiem 1941. gada vasaras nogalē likts no pagalma dzīvoklīša izvākties. Vācieši nevēlējās lieciniekus. Pirms tam Jānis gan paspējis redzēt, ka tur kaut kādos darbos nostrādināti vairāki desmiti jaunu ebreju vīriešu. Vācieši viņus situši. Kad sargi neredzēja, nostrādinātie nākuši pie mātes lūgt ūdeni.
Kameras īslaicīgam ieslodzījumam no vācu laikiem Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas pagrabā pastāvēja arī pēc kara. Jānis Leškevičs atceras, ka jaunībā, jau milicijā strādājot, ap 1964. – 1965. gadu redzējis pagrabā koridoru ar vairākām kameru durvīm. Taču nav par to tālāk interesējies.
