“Vai man vienam tā?” Cilvēki spriež par kādu visnotaļ savdabīgu tēriņu paradoksu – kāpēc kaut kam ir žēl naudas 0
Kāpēc tā ir, ka mēs bez nožēlas ieguldām lielas naudas summas lietās, kas varbūt mums pašiem daudz ko nenozīmē, tomēr ilgi šaubāmies par pirkumiem, kas sniedz komfortu, prieku vai vienkārši liek justies labi mums pašiem – pat ja tie maksā mazāk. Kāpēc mūsu galvās dažiem tēriņiem ir automātisks “jā”, bet citiem – līdzi nākoša vainas sajūta, šaubas un ilga domāšana?
Par šo tēmu sociālajā tīklā “Threads” sāka runāt kāds lietotājs. Viņš vērsās pie citiem cilvēkiem ar jautājumu, vai viņam vienīgajam tā ir, ka samaksāt 500 eiro par auto apkopi šķiet pilnīgi normāli, pat nepaceļot uzaci, bet nopirkt sev apavus par 100 eiro pēkšņi šķiet, kas ļoti neiedomājams, grezns, pat lieka izšķērdība…
Cilvēki atsaucās šim ierakstam, daloties savās sajūtās un pieredzēs. Vairums apstiprināja, ka ļoti labi pazīst šo paradoksu.
Auto apkope, dažādi maksājumi vai mājas remonts tiek uztverti kā nepieciešamība, kas nodrošina drošību un ilgtermiņa labumu, savukārt silti ziemas apavi sev, dārgas kafijas pupiņas vai kino biļete, iespējams, tiek vērtēti caur emocionālo prizmu – vai tas tiešām tagad ir vajadzīgs, vai nevaru iztikt ar tiem pašiem vecajiem apaviem vēl kādu sezonu?
Kāpēc mums ir tik dažādi kritēriji tēriņiem un kā līdzsvarot praktiskās un emocionālās vajadzības?
Lūk, citu cilvēku sajūtas par šo tēmu!
Psiholoģiski šī atšķirība rodas tāpēc, ka mēs savas emocijas un domas par tēriņiem ne tikai sasaistām ar pašu pirkumu, bet arī ar naudas drošības izjūtu, personīgajām vērtībām un iepriekšējām pieredzēm. Daudzos gadījumos mūsu prāts uztver naudu kā ierobežotu resursu, kuru jātaupa “drošībai”, tāpēc jebkuri tēriņi, kas nešķiet tieši nepieciešami, var radīt vainas vai nemiera sajūtu.
Turklāt, cilvēki mēdz sajust vainu un kaunu pēc impulsīviem pirkumiem, jo tas šķiet pretrunā ar viņu pašnoteiktajiem finansiālajiem mērķiem vai sociālajām normām, kas uzsver taupību un saprātīgu naudas tērēšanu. Jo vairāk mēs uzskatām konkrētu pirkumu par “nepamatotu” vai emociju vadītu, jo spēcīgāka kļūst vainas sajūta pēc tam.
Savukārt praktiskie tēriņi, piemēram, auto apkope tiek uztverti kā nepieciešami un atbildīgi soļi, kas nodrošina komfortu vai ilgtermiņa drošību, tāpēc tie rada daudz mazāku emocionālu pretestību jeb vainas sajūtu.
Tātad galvenais nav summa, bet tēriņu nozīme mūsu galvā – vai tas ir saistīts ar drošību un pienākumu, vai ar komfortu un personīgo labsajūtu. Daudziem cilvēkiem šķiet vieglāk tērēt naudu tam, kas vajadzīgs, nekā tam, kas vēlams.
