Vecam jāizskatās vecam! Jura Zviedrāna nevienlīdzīgā cīņa ar laika dzirnavām Tāšu muižā 0
Latvijas pilis un muižas ir nenovērtējama mūsu valsts bagātība. Daļa no tām diemžēl nolemta bojāejai, bet daudzām paveicies ar uzņēmīgiem un zinošiem ļaudīm, kuri rūpējas par to atdzimšanu un redz šo kultūrvēsturisko objektu nākotni.
Šogad “Mājas Viesī” jaunajā rubrikā “Muiža atdzimst” piedāvāsim divpadsmit šādus cerīgus un uzmundrinošus stāstus. Jo muižas patiešām atdzimst!
Juris Zviedrāns, tā teikt, krīt un ceļas par unikālo Tāšu muižas kompleksu, taču tā, viņaprāt, nav misija, bet gan dzīvesveids.
Kāds dzinulis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem lika būvpētniekam, celtniecības arheologam Jurim, arhitektei Kristīnei kopā ar atvasēm Martu, Annu un Jāni nogruntēties Grobiņas novadā un uzsākt nevienlīdzīgu cīņu ar laika dzirnavām?
“1734. gadā būvētā Tāšu (Telses) muiža ir valsts kultūras piemineklis, sava gadsimta pērle ar arhitektoniskā, mākslinieciskā un kultūrvēsturiskā ziņā ļoti augstu IQ līmeni. Tāpēc te esam palikuši un cenšamies šo vērtību saglabāt, cik iespējams, nepārveidotu,” atzīst Juris Zviedrāns.
Autentiskuma vārdā viņam radušās domstarpības pat ar AS “Sadales tīkls” vīriem, kuri grasījušies apzāģēt senos kokus. Bez Valsts kultūras pārvaldes atļaujas zāģēšanu vēsturiskajos apstādījumos izdevies apturēt.
Joprojām staltās kungu mājas sejā vīd vēstures skarbās rievas, bet tā vairs nekliedz par nolemtību. Ēkas galvenās ieejas portāls – Latvijā vienīgais šāda veida izstrādājums – atvests no akmeņkaļu darbnīcas Kēnigsbergā.
Skandināvu filozofija
Zviedrāns ir pasniedzējs Kuldīgas tehnikumā, kur palīdz sagatavot restauratoru asistentus, un uzsver, ka senatni respektējošā celtnes atkopšana balstās uz skandināvu filozofijas trim galvenajiem principiem: “Pirmkārt, vecam jāizskatās vecam, tāpēc izmantojam tam laikam raksturīgo: krāsas, eļļas, darvas, kā arī atgūto materiālu no mājām, kur visu met ārā.
Daudzi koka logi saglabājušies no 19. gs. sākuma, jo izgatavoti meistarīgi, turklāt no laba materiāla. Viens tapis 18. gs. pirmajā pusē, pārtaisīts 19. gs. sākumā, tagad mēs to darām vēlreiz un liksim atpakaļ. Otrai dzīvei atjaunojam arī smalkkalēju izstrādājumus un senās stikla rūtis.
Pēdējais šāds pievedums no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas. Pēc projekta tur bija paredzēts saglabāt vēsturiskos stiklus ar nosacījumu, ka tiem jābūt ļoti kvalitatīviem. Protams, ka 200 gadu vecie stikli bija saskrāpēti. Salikt protēzes no donoriem ir ekonomiski izdevīgāk.
Process tad neatgādina restaurēšanu: mēs nepielāgojam ēkas savām vajadzībām, bet paši tām pielāgojamies. Neizmest neko, kas vēl izmantojams, ir savā ziņā zaļais dzīvesveids.” Speciālists neslēpj, ka ļoti daudz paveic savām rokām, jo meistari ir ļoti noslogoti un iekavē darbus.
“Pats ķitēju, pats piegriežu stiklu, kas brīžiem “jāpierunā”. 1795. gadā Latvijā izpūstā stikla rūtis nākušas no baznīcas Vidzemē. “Vietējie amatnieki ražoja stiklu, bet švaku. Labāku ar kuģiem ieveda no ārzemēm, jo zemes ceļi bieži nebija izbraucami.”
Gliemežvāka čaula
Raugoties no Rīgas torņu augstumiem, Tāšu muiža atrodas nekurienē. Faktiski – Grobiņas novadā Ālandes (Telses) upes ielejā pie Tāšu ezera. Ekskursanti šurp brauc reti. Lielākoties ciemojas bijušie tāšenieki, jo kungu mājā no 1921. līdz 1969. gadam atradusies skola.
Juris Zviedrāns mazliet rūgti smej, ka šogad būs simts gadu bez muižām: “Pēc agrārās reformas 1920. gadā Kārlis Ulmanis izdeva rīkojumu no visiem vietvārdiem “izņemt muižas”. Tās kļuva kā tukši gliemežvāki, kur iemitināt pašvaldības iestādi vai iedzīvotājus.
Vai tas bija prātīgi vai ne? Somiem arī bija reforma, bet viņi lielsaimniecībām atstāja vairāk zemes, nevis 50 ha, muižnieki palika turpat un darbojās. Somiem nav problēmu ar muižu apbūves saglabāšanu, turpretī mūsu valstī īpašumi tika nejēdzīgi sadalīti, sabūvēti žogi, šķūnīši.
No četrām Tāšu muižas saimniecības ēkām trīs atdeva nojaukšanai jaunsaimniekiem. Bet dižāka lielsaimniecība ir rentablāka par nelielo! Nebijis Otrā pasaules kara, bankrotētu apmēram 60% mazo saimniecību.”
Kalpu mājā atradās pagasta pārvalde, policista mītne, telefona centrāle, vēlāk arī pasts un veikals. Smalko zirgu stallī un ratnīcā funkcionēja saimniecības ēka, melnajā klētī – malkas novietne.
Kad kungu mājā beidza pastāvēt skola, to izmantoja kolhozs, bet kopš astoņdesmitajiem gadiem greznā ēka stāvēja pilnīgi pamesta. “Logi, durvis vaļā, vietējie iedzīvotāji nāca iegūt malku, aiznests viss, kas aiznesams,” Zviedrāns iezīmē bēdīgo ainu padomju laikos.
Bez tualetes un dušas
Halle atguvusi plašumu, kad atbrīvota no starpsienām, te uzglabāti minerālmēsli un mucas ar ķimikālijām. Pirmatnējais grīdas segums atjaunots, liekot kopā salauzītos akmens plātņu gabaliņus un flīzes no Rīgas donoriem. “Varbūt Zviedrijā, Vācijā varētu ko līdzīgu nopirkt, bet ne pie mums.
Lai iegūtu lētāku un autentiskāku rezultātu, vācam visu, kur vien un ko vien var, sākot ar naglām,” stāsta Juris. Viņa pirmā profesija ir mēbeļu galdnieks. Restaurācijas institūtā mācījies izpētes grupā pie Pētera Blūma un izglītojies arī Gotlandes universitātē.
Mākslinieku kopa “Serde” muižas atjaunotājiem uzdāvinājusi no pamestas saimniecības ēkas Aizputē izceltu 18. gs. pirmajā pusē darinātu lādi. Mēbeles sagādātas galvenokārt no Kurzemes. «Sarunājot var daudz ko panākt un dabūt. Šis ideālais skapis no Pāvilostas ir tikai nomazgāts, bet citu skapi veselu dienu vilkām ārā no sabrukuša kroga Ēdolē.
Koka durvis nākušas no Liepājas, palodas – no Olaines, noseglīstes – no Saldus novada, visu kopā salicis meistars no Kuldīgas, eļļojuši un krāsojuši Saulgriežu Vasaras vidusskolas jaunieši.
Dzīvesbiedres Kristīnes ģimene ir rīdzinieki vairākās paaudzēs. Pēc denacionalizācijas vajadzēja izvākties no jūgendstila īres nama un daudzas mēbeles mantojām. Pēdējais pienesums – no radu vasarnīcas Vecāķos.”
Fon Korfu dzimtas būvētās Tāšu muižas kungu mājā nekad nav bijis virtuves, ēdiens gatavots atsevišķā ēkā. Toties hallē atradusies lūka – pagrabā muižkungs nokāpis pēc vīna un iecienītākā ievārījuma. “Savulaik šī uzskatīta par apkaimes ievērojamāko muižu: lieli logi un 2,90 m augsti griesti.
Iekštelpu sienas klāj sešu slāņu apmetums, paneļi, mēs nešķirojam sliktos un labos laikus, bet saglabājam, kas ir. Pašlaik tīru kāpnes, kas simt gadu laikā pārkrāsotas tikai reizi.
Kamēr muižā neierīko tualeti, kungi iet uz mazmājiņām ārpusē vai nokārtojas skapī “secret” telpas stūrī. Spaini, protams, iznes zemnieciņš.
Pārtikušajā Zviedrijā ir pilsētas, kur nojauktas senas koka ēkas un vietā sabūvētas modernas. Te naudas arvien pietrūcis. Cik ilgi dakstiņu jumtam bija jāstāv cauram, lai griesti vietām pilnībā izpūtu?” Atmirstot Korfu zaram, īpašums pārgājis Keizerlinkiem, kas pamatā dzīvoja tagadējā Kalvenē un Tāšu muižu izmantoja vasarās.
Saimniecība visu gadu strādāja, pelnot naudu kungiem. 1908. gadā pēdējais muižu nopirka Gothards fon Šrēders, pēc Liepājā dzīvojošā vācu arhitekta Berči projekta veica pārbūvi un pirmo reizi mājas pastāvēšanas laikā ierīkoja tualeti.
“Līdz tam kungi iet uz mazmājiņām ārpusē vai nokārtojas skapī Secret telpas stūrī. Spaini, protams, iznes zemnieciņš. Arī Rundāles pilī tolaik labierīcību nebija. Normālas tualetes ar vaterklozetu parādās tikai 20. gs. sākumā,” skaidro kultūrvēstures pētnieks, kurš darbojas arī Latvijas Piļu un muižu asociācijā.
Francijas galmā 18. gadsimtā bija mode nemazgāties, augstmaņi to darīja labi ja reizi gadā. Tikmēr šejienes nelielajās muižās dzīvojošie bija tuvāk zemniekiem, kas mazgājās katru nedēļu un gāja arī pirtī. “Vācbaltieši pieņēma daudz ko no zemnieku kultūras un otrādi, ne velti Kurzemes hercoga pēcteči sevi sauc par kurzemniekiem.
Pirmā zināmā vannas istaba 19. gs. sākumā ieprojektēta Elejas muižā. Agrāk apkalpojošais personāls vienkārši ienesa koka vai skārda baļļu, izklāja ar audumu un vienā tilpnē mazgājās vairāki cilvēki. Smalkākajās pilīs, piemēram, Krustpilī, bet tie bija retumi, kungam un kundzei bija atsevišķas vannas istabas.”
Vieta, kas ievelk
Deviņdesmito gadu beigās Juris Zviedrāns strādājis Liepājā un atpakaļceļā nolēmis noskaidrot, ar ko tad vērtīga fotogrāfijās pievilcīgā Tāšu muiža. “Izdevumā “Arhitekturnije pamjatņiki Pribaltiki i Belarusiji” sadaļā par Latviju, ko sarakstījis Juris Vasiļjevs, bija ielikta muižas kungu māja.
Atbraukuši rudenī, ieraudzījām, cik te skaisti, bet sapratām, ka viss gāžas kopā. Vajadzētu iztīrīt, sakārtot, nojaukt briesmīgās kūtiņas! Draugs Edgars Raitums piezvanīja uz pagasta padomi un jautāja, kādi ir nodomi attiecībā uz šo centru.
Pašvaldībai piederēja un pieder pusbrūkoši Tāšu, Kapsēdes un Medzes muižu kompleksi, un vadība bija priecīga, ka kāds gatavs kaut ko darīt.” Kalpu mājā, kur Zviedrāni noskatīja mītnes vietu, mita vairāki slimi seniori un indivīdi, kam garšo alkohols.
Ne mēs, ne sabiedrība neesam ideāli, tāpēc vērtēt, kurš dzīvo pareizi, ir nekorekti: cilvēks tiesīgs izvēlēties savu dzīvesveidu, uzskata Juris. Darbošanos entuziasti sākuši ar ēkas iebrukušā jumta, skursteņu salabošanu, bojātas instalācijas nomaiņu, nevietā saaugušo krūmu un koku aizvākšanu.
Istabiņa, kuras īrniece bija mirusi, šķitusi normālam cilvēkam nepiemērota. “Ieejot tajā, uzreiz apkārt aplipa blusas, kas šausmīgi koda. Kāda tur atkritumu izvešana! Iedzīvotāji visu tepat, aiz krūmiņiem, gadu gadiem bija metuši. Bet nekas – dezinficējām, satīrījām.”
Rīdzinieki spriež, ka nav ne vainas arī galvaspilsētai, bet kāda vieta mēdz uzrunāt vairāk. “Šī mūs kaut kā ievilka. Tas notika nekontrolēti, jo celtnes radījušie cilvēki atstāj savu enerģiju, auru. Ja tās saskan, viss notiek, bet gadās, ka tevi nepieņem, atgrūž. Strādāju ar vēsturiskām celtnēm un ne tikai Karostas cietumā, arī dažās dzīvojamās mājās slikti jutos.”
Iekļaušanos lauku vidē sekmējušas Jura romantiskās bērnības atmiņas par zirgu, sunīšiem un kaķīšiem, siena vākšanu pirms negaisa, ķimeņu plūkšanu un iešanu pirtī: “Mans tēvs savulaik uz galvaspilsētu aizmuka no Sēlijas, bet māte — no Latgales. Izaugu Pārdaugavā, Imantā un ar divriteni izbraukāju tā saucamo koka Rīgu.”
Dzīvošana Grobiņas pagastā nekavē bērniem gluži kā muižkungiem mācīties mākslas skolā, apgūt mūziku, franču valodu, nodarboties ar jāšanu. Ģimenes ikdienu omulīgāku padara suns Rūdis, trīs kaķi un divi papagaiļi.
“Man patīk gan Lejaskurzeme, gan Ventspils, tāpat latgaļi un īstie vecticībnieki. Biju pārsteigts, atklājot, ka arhitekte Ilze Mekša, kura viņgad ieguva Latvijas Arhitektūras gada balvas augstāko novērtējumu “Zelta ananass” par Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas rekonstrukciju, nākusi no Ludzas igauņiem.
Vienai no mūsu meitām pielīp kurzemnieku dialekts, bet lūdzu sievai to nelabot. Nekaunos, ka manī rit sēļu un latgaļu asinis. Ulmanis sāka uzražot pareizos latviešus, iznīcinot vietvārdus, dialektus, bet te vienmēr dzīvojušas dažādas tautas, kas šo telpu bagātina. Dažādība ir skaista, un bez kultūras apmaiņas nebūtu arī šādu celtņu.”
Nomnieks ar saimnieka attieksmi
Nolaistas vietas atdzīvināšana prasa ne mazums pūļu un zināšanu, arī projektu rakstīšanā. Vispirms Zviedrāni noslēguši nomas līgumu: muiža joprojām ir Grobiņas pašvaldības īpašums. Lielais pirkšanas-pārdošanas bums, Juraprāt, bijusi nejēdzība.
Piemēram, netālā Cīravas muiža vairākkārt mainījusi saimniekus, bet šobrīd stāv tukša un brūk. Jo neviens īsti nesaprot, ko tur darīt. Lauku tūrisms aiziet plusā, ja ir vismaz 12 viesnīcas numuriņi. Vieta ir par mazu, lai milzīgā nauda, kas te jāiegulda, atmaksātos.”
Tāšu muižas atjaunotāji neuztraucas, ka kāds to iekārotu, jo Liepājas rajonā vien bija aptuveni 90 lielāku muižu, tām blakus vēl pāris mazāku. “Kopā ap 150 objektiem, bet kas vēl te kaut ko dara? Tosmares kuģu būvētavas komplekss, tāpat labas lauku mājas iet postā. Nesen Izriedē nojauca divstāvu muižu, Aizputes pusē ēkas, ko pamet skolas, bojājas.”
Deviņdesmitajos gados apbraukājot senču īpašumus, šeit ieradušies Keizerlinki, Šrēderu pēcteči neesot manīti. “Agrārās reformas ietvaros zeme tika nacionalizēta, zemnieku saimniecībām vai piemuižām atstājot 50 ha.
Tā grāfam Līvenam atņēma Mežotnes lielos īpašumus, bet atstāja Mazmežotnes pusmuižiņu, kurā viņš saimniekoja. 1939. gadā pēc līguma noslēgšanas starp Vāciju, Krieviju un Latviju valsts atpirka muižnieku īpašumus, un viņi aizbrauca.”
Atvērti radošumam un dārzbēdzēm
No septiņiem baroka stila kamīniem līdz mūsdienām saglabājušies trīs. Bijušas arī pilnīgi neapkurināmas istabas. “Pamatā siltumu deva krāsnis, kamīni kalpoja skaistumam.
To unikālā dizaina izcelsme saistīta ar Prūsiju, jo Frīdriham fon Korfam piederēja muižas arī Austrumprūsijā, arī sievu viņš Ješkendorfā ņēma. Iespējams, tāpat atvesti gatavi izstrādājumi un kamīnu meistari,” stāsta Juris.
Nav grūti iztēloties, kā agrāk pie muižas piebraukusī kariete cēli apmeta riņķi uz putekļainā laukuma, lai visi redz – kungs atgriezies. “Apstādījumus sāka veidot tikai 19. gs. beigās. Tagadējo dobju veidošanu apgrūtināja biezā slānī sablīvējusies grants.
Ēku un dārzu restaurācijā neorientējas uz konkrētu periodu, bet uz pēdējo, ir pieejama informācija par augiem, kas agrāk bija modē. Pērn sastādījām vecās ābeļu šķirnes, sniegogu un ceriņu krūmus, koku grupas. Iztīrot džungļus, izlīda ārā muižas laika puķes.
Dažas pievienojās no Korfu īpašumiem Krustpilī, gandrenes nāca no Viļņas vecā botāniskā dārza, blakus dzīvojošai tantei dārzā auga kumelenes. Draugi kādā vecas muižas dārzā Somijā nozaga, pavairoja un atveda 19. gs. sākumā populāro sileni.
Ļoti lepojāmies, līdz to pašu sileni ieraudzījām Cīravā, Vecaucē un Kazdangā. Vēsturiskās puķes – dārzbēdzes bija savvaļā izdzīvojušas 100 gadu!” Visjaukāk uz Tāšu muižu doties siltākā gadalaikā, kad te ar prieku uzņem interesentus, tostarp visu rangu māksliniekus.
Kungu mājā ir notikušas dažādas radošās darbnīcas, lekcijas. Senās sienas bijušas liecinieces mūzikas, laikme-tīgās dejas ritmiem un fotosesijām.
“Līdz šim paši bijām kā kurpnieki bez kurpēm, tāpēc no Liepājas pārvedām un nolikām pilnkoka ēku, uz kuru drīz pārvāksimies – lai atbrīvotu šausmīgi nodzīvoto kalpu māju. Tā paredzēta kā brīvdienu māja radošiem cilvēkiem,” iecerēs dalās J. Zviedrāns.
Fakti
* Rakstītos avotos Telse pirmo reizi pieminēta 1253. gadā, bet Telses (Telsen) muiža 1501. gadā, kad tā izlēņota Johanam Krūzem.
* Latviskais nosaukums – Tāšu muiža – iesakņojies 18. gadsimtā.
* No 2000. gada kompleksa konservācijas un restaurācijas darbus veic nomnieki sadarbībā ar biedrību “Tāšu muiža”.
Muižas apmeklējums jāpiesaka iepriekš!
Juris Zviedrāns, biedrība “Tāšu muiža” Tālr. 29133136 E-pasts: [email protected]
