Juris Lorencs: Vērtības un robežas 16
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atceros, piektajā vai sestajā klasē mūs, Lubānas vidusskolas audzēkņus, veda ekskursijā uz “Draudzības kurgānu”. Ceļš veda cauri Rēzeknei un Ludzai. Tā saucamais “Draudzības kurgāns” izrādījās vien neizteiksmīgs, mākslīgi izveidots pauguriņš triju republiku – Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas – robežu saskares punktā. No izbrauciena atmiņā palika divas lietas – Ludzas pilsdrupas (kuras izstaigājām) un elegantā Pasienes baznīca (tai pabraucām garām). Toreiz vēl neapjautu, ka patiesībā abas šīs būves ir simboliski sargi.
Ka 14. gadsimtā celtā Livonijas ordeņa pils bija militārs cietoksnis, kas stāvēja ceļā Pleskavas un Maskavijas ordām. Tām pašām, kas 1940. gadā iebruka Latvijā un šodien siro Ukrainā. Savukārt 1761. gadā dominikāņu tēvu celtā Pasienes svētā Dominika katoļu baznīca visos laikos stāvējusi sardzē par Rietumu kristietību. Šajās dienās tās garīgais oponents ir Krievu pareizticīgā baznīca, kas uzkūda un svētī ukraiņu tautas slepkavas.
Iet gadsimti, bet ģeogrāfiskā robeža, kas nodala Rietumu pasauli no bizantiskās Krievijas civilizācijas, palikusi tā pati. Rietumus šodien sargā NATO, kas ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē. Tas, kas dažkārt ticis apšaubīts – Rietumu vienotība, izlēmība, gatavība pastāvēt par savām vērtībām. Ja nepieciešams, arī ar ieročiem rokās. Sevišķi pirmajās dienās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tika runāts, ka Rietumi “noraustīsies”, “paņems vagu” un apmaiņā pret lētu gāzi pārdos Putinam Ukrainu “ar visām parpalām”. Tomēr tā nenotika.
Viens no nozīmīgākajiem politiskajiem notikumiem aizvadītajā gadā bija Somijas un Zviedrijas lēmums atteikties no iluzorā neitralitātes statusa un pievienoties NATO. Drosmīga izšķiršanās, kas stiprina pirmām kārtām Skandināvijas un Baltijas valstu drošību. Īpaši svarīgu šo faktu padara tas, ka Kremļa propagandisti gadiem ilgi iztēloja Skandināvijas valstis kā pagrimuma, dekadences un vājuma iemiesojumu. Pietiks pabakstīt ar pirkstu, parādīt raķeti, un šīs “liberastu” sabiedrības sabruks kā kāršu namiņi!
Īstenība izrādījās diametrāli pretēja. Kā liecina novembra sākumā veiktas “Eirobarometra” aptaujas rezultāti, pārliecinošs vairākums, 74% Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju, uzskata, ka atbalsts Ukrainai ir nepieciešams un svarīgs. Bet kas ir zīmīgi – pats lielākais atbalsts Ukrainai vērojams tieši “vecajā Eiropā” – Zviedrijā (97%), Somijā (95%), Nīderlandē (93%), Portugālē (92%), Dānijā (92%), Īrijā (89%). Augsts tas ir arī Polijā (85%) un Baltijas valstīs – Lietuvā (87%), Latvijā (80%) un Igaunijā (76%).
Pats zemākais – Slovākijā (49%), Grieķijā (48%) un Bulgārijā (48%). Raugoties šajos skaitļos, kļūst saprotams, kāpēc nepiepildījās Kremļa cerības, ka vēlēšanu vai valdību maiņu rezultātā Rietumu alianse sašķelsies un novērsīsies no Ukrainas. Jo pilsoņi izrādījās ne tikai drosmīgāki, bet arī gudrāki par piesardzīgiem vai populistiskiem politiķiem. “Trampisti” neguva prognozētos panākumus ASV Senāta un Pārstāvju palātas vēlēšanās.
Jaunā Itālijas premjerministre Džordžija Meloni kļuvusi par vienu no aktīvākajām Ukrainas atbalstītājām. To pašu var teikt par Apvienotās Karalistes premjerministru Riši Sunaku. Simboliski, ka 20. decembrī, dienā, kad Baltkrievijas diktators Lukašenko Minskā pieņēma Putinu, Riši Sunaks Rīgā sastapās ar Dānijas, Somijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Norvēģijas, Islandes, Lietuvas, Igaunijas un Latvijas līderiem.
Ja Ukrainā nebūtu kara, Sunaks šajās dienās neapmeklētu Latviju. Ukraina mūs ne tikai sargā, tā mums atgādina par Rietumu vērtībām. Taču vērtību robežas nav tikai ģeogrāfiskas, tās tiek vilktas arī laikā. Mums šķita, ka 1990. gada 4. maijs un jo sevišķi 1991. gada 21. augusts ir robežšķirtnes, kas mūs uz visiem laikiem nodala no visa padomiskā.
Diemžēl tā izrādījās vēlmju domāšana. Pavisam nesens piemērs – Dziesmu un deju svētku padomes lēmums, ka Saeimas deputātiem un ministriem pienākas īpaša privilēģija iegādāties biļetes svētku koncertiem. Pamatojums – svētki tiek finansēti no valsts budžeta, par piešķīrumu lemj Saeima un Ministru kabinets, tāpēc “būtu jocīgi, ja šāda iespēja Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem būtu liegta”.
Izcils atkritiens Brežņeva un Vosa laiku vērtību kategorijās! Ja vairs nav iespējams dalīt žiguļus un dzīvokļus nomenklatūras mājās, tad lai nu paliek vismaz šī mazā, nevainīgā privilēģija – īpašā veidā tikt pie Dziesmu svētku biļetēm.
Var bezgala gari spriedelēt par “Valsts padomi”, kas “veicinātu valsts ilgtspējīgu attīstību”, par “plašu ekonomikas transformāciju”, ko veiks nākamā valdība. Bet nekas nemainīsies, ja varā vai varas tuvumā atradīsies cilvēki, kuri uzskata, ka Saeimas deputāti ir izredzēto kasta, kas stāv virs un ārpus tautas. Neizdosies apdzīt ne Lietuvu, ne Igauniju, par ziemeļvalstīm nemaz nerunājot.
Bijušais Latvijas PSR Valsts plāna komitejas vadītājs un pirmais atjaunotās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savā 1992. gadā iznākušajā atmiņu grāmatā “Biju biedrs, tagad kungs” raksta: “Pēc garīgās un nacionālās atmodas uzvaras mums likās, ka pēkšņi visi esam kļuvuši par citiem cilvēkiem, ar jaunu domāšanas veidu.
Diemžēl tā nepavisam nav. Skaudrā īstenība atklāj, ka cilvēki vēl sevī nav nonāvējuši boļševismu. Tāpēc ir vērts atcerēties, kas mēs katrs bijām pirms desmit vai divdesmit gadiem.”
Nav iespējams vēl precīzāk pateikt – “biju biedrs, tagad kungs”. Ja ir vēlēšanās, šo domu var attīstīt tālāk – “biedru kungi”, “kungu biedri” utt. Nelaime ir tā, ka dažkārt šo “biedru kungu” mentalitāti piesavinās cilvēki, kuri paši nemaz nav piedzīvojuši “biedru laikus”.
