“Kaut Latvijas cilvēki ir ļoti sirsnīgi, iejūtīgi, pieklājīgi un jo sevišķi Ukrainas kara laikā parādījuši, ka spēj domāt un gādāt par citiem, jaunajiem cilvēkiem tomēr jāmēģina vairāk saprast vecos cilvēkus un iedziļināties viņu problēmās, veltīt lielāku uzmanību un gādību,” saka Zenta Deņisova.
“Kaut Latvijas cilvēki ir ļoti sirsnīgi, iejūtīgi, pieklājīgi un jo sevišķi Ukrainas kara laikā parādījuši, ka spēj domāt un gādāt par citiem, jaunajiem cilvēkiem tomēr jāmēģina vairāk saprast vecos cilvēkus un iedziļināties viņu problēmās, veltīt lielāku uzmanību un gādību,” saka Zenta Deņisova.
Foto: Anda Krauze

“Kamēr varu, gribu palīdzēt citiem!” 93 gadu vecumā skolotāja ada zeķes Ukrainas aizstāvjiem un māca latviešu valodu 18

Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
FOTO. Ziemeļkorejas līderis uzdāvina Putinam greznu portretu, kas lika apklust…
Lasīt citas ziņas

“Šoziem mana lielākā aizraušanās ir zeķu adīšana. Esmu aizsūtījusi uz Ukrainu 20 pāru zeķu,” saka pensionētā skolotāja Zenta Deņisova, kura tikko nosvinējusi savus 93 gadus, taču ir ne tikai aktīva adītāja, bet joprojām arī skolo citus – viņa māca latviešu valodu cittautiešiem.

“Vienu zeķu pāri adu trīs vai četras dienas. Adu dažādās krāsās. Kad adu, klausos radio: gan par Ukrainu, gan par to, kas pašu Latvijā notiek, skatos arī interesantas pārraides par politiku. Tā tās zeķes uzadās,” stāsta Z. Deņisova.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par latviešu valodas mācīšanu saka: “Daru to, jo gribu palīdzēt cilvēkiem, kamēr vien varu. Cilvēks nejūtas labi, ja nepārvalda valodu, ja kaut vai veikalā nemāk latviski pajautāt to, ko vēlas. Gribēju šādiem cilvēkiem palīdzēt.”

“Zinu, kā ir, kad nekā nav”

To, ka rokdarbi ir liela aizraušanās, var redzēt, jau Zentas kundzi satiekot: pašas adīta jaka un tamborēta cepure. Krāsu un rakstu salikumi interesanti un saderīgi!

Kad saku, ka ļaudīm cienījamos gados bieži grūti adīt, jo redze pasliktinājusies, pirksti neklausa vai kāda cita vaina, sirmā kundze tik atsmej, ka viņai nekas nekaišot un netraucējot!

Arī pašas ģimenes locekļi – meita, mazdēls un trīs mazmazbērni – ir apadīti.

Runājot par palīdzību Ukrainai, viņa stāsta: “Es kā pusaudze esmu piedzīvojusi karu, tāpēc zinu, kā tas ir, kad viss ir zaudēts un nekā nav. Esmu no Jelgavas, kas tika sabombardēta, arī mūsu māja. 1944. gadā sākām dzīvot Rīgā, bet mums nekā nebija: gulējām uz grīdas, paklājot avīzes. Sedzāmies ar mēteļiem. Man nebija ziemas mēteļa, bija tikai rudens mētelis.

Lai nenosaltu, ziemā, ejot uz skolu, mamma zem mēteļa man uz pleciem arī sedza avīzes.

Lai iekurtu plīti virtuvē, braucām uz Mežaparku lasīt čiekurus. Tēva vairs nebija, viņš kara laikā bija pazudis bez vēsts. Domāju, ka arī citi latvieši gatavi palīdzēt Ukrainai tāpēc, ka, ja arī paši nav cietuši, tad no tuvinieku stāstītā zina, kā ir tad, kad nekā nav.”

30 gadi vienā skolā

Foto: Anda Krauze

Savā darba mūžā Zenta Deņisova strādājusi Rīgas 24. pamatskolā, Aknīstes vidusskolā, Ogres izglītības nodaļā. Taču visilgāk – aptuveni 30 gadus – strādājusi Ogres sanatorijas vidusskolā.

“Kolektīvs mums bija brīnišķīgs, valdīja ļoti labas attiecības. Varu būt liktenim pateicīga, ka esmu ar tik labiem kolēģiem strādājusi. Arī audzēkņi bija brīnišķīgi. Piemēram, nākamais dzejnieks Leons Briedis. Ar daudziem audzēkņiem izveidojās ļoti labas attiecības, kas joprojām saglabājušās.

Viena no bijušajām skolniecēm pat atbrauca apsveikt nesenajā dzimšanas dienā.

Uzdāvināja skaistas deviņas rozes! Nostrādāju šajā skolā visu laiku, kamēr vien tā darbojās: no 1961. līdz 1991. gadam. Diemžēl Ogres sanatorijas vidusskola bija pati pirmā skolā, ko neatkarīgajā Latvijā slēdza,” viņa atceras.

Laiks Ogres sanatorijas vidusskolā bijis īpašs arī tāpēc, ka kopā ar kolēģiem tur nodibināja vienu no pirmajām Tautas frontes nodaļām.

“Vēsturnieki jau arī pirms atmodas saprata daudzas lietas labāk nekā citi,” saka Z. Deņisova. “Kad studēju vēsturi, mums universitātē Latvijas vēsturi nemācīja, jo pasniedzēji bija atteikušies šo kursu lasīt. Viņi negribēja melot, bet patiesību teikt nedrīkstēja.

Reklāma
Reklāma

Domāju, ka viņi arī paļāvās uz to, ka esam pietiekami pieauguši un arī paši piedzīvojuši, lai daudz ko saprastu. Es jau arī biju piedzimusi un skolā sākusi iet neatkarīgā Latvijā. Pati redzējusi padomju tanku ienākšanu Latvijā.”

No Atmodas laika spilgtā atmiņā palicis barikāžu laiks: lielā tautas vienotība, kas tobrīd valdījusi. “Sataisīju mājās sviestmaizes, salēju tēju termosā un gāju pie barikāžu aizstāvjiem, bet viņi pat negribēja ņemt, teica, ka viņiem jau viss ir, jo tādu barotāju kā es bija daudz. Sabiedriskajā transportā visās pieturās kāpa iekšā sievietes, kam arī bija lielas somas ar pārtikas produktiem un termosiem. Bail tajā laikā nebija nemaz,” atceras Z. Deņisova, kura atradusi vēl kādu veidu, kā atbalstīt barikāžu sargus.

Proti, tolaik nebija mobilo tālruņu, barikāžu dalībnieku mājinieki bieži vien pat nezināja, ka tuvinieks devies uz barikādēm. Tad nu Z. Deņisova savākusi barikāžu aizstāvju ģimenes locekļu telefona numurus un adreses, zvanījusi un informējusi tuviniekus.

Runājot par mūsdienu Latviju, Z. Deņisova gan bilst, ka “ir pazemojuma sajūta, jo viss mūžs atdots skolai, daudz strādāts, bet pensija ir knapi izdzīvošanas līmenī”.

“No vienas puses, bijušajai labklājības ministrei Viņķelei bija taisnība, kad viņa teica, ka pensionāri strādājuši citai valstij, bet, no otras puses: mani bijušie skolēni tepat vien Latvijā ir un strādā šai valstij, tā ka nevar teikt, ka pensionētie skolotāji Latvijai neko nav devuši,” viņa teic.

Brīvprātīgs darbs sabiedrības labā

Pensionētās skolotājas Zentas Deņisovas vadībā latviešu valodas mācību grupas dalībnieces tulko un dzied dziesmu “Reiz mežā dzima eglīte”.
Foto: Anda Krauze

Arī pēc Atmodas laika Z. Deņisova bijusi sabiedriski aktīva – desmit gadus vadījusi Pensionēto skolotāju klubu. Kaut tagad kluba rīkotos pasākumus vairs neapmeklē bieži, tur radusi domubiedrus, ar ko jo­projām regulāri sazvanās un apspriež aktuālas tēmas: “Mani kā vēsturnieci jau ļoti interesē politika, par to tad ar draudzenēm runājam visbiežāk. Domāju, ka interese par šādām tēmām man būs līdz mūža pēdējam mirklim, vienaldzīga nebūšu nekad.”

Tieši dalība Pensionēto skolotāju klubā novedusi līdz jaunai sabiedriskai aktivitātei: jau 10 gadus viņa māca latviešu valodu.

“Tā kā neesmu latviešu valodas skolotāja, nemaz nebiju domājusi ko tādu darīt, taču reiz uz klubu atnāca Aija Januševska, kas vada šādus kursus, aicinot latviešu valodas skolotājus viņai palīgā. Taču neviens negribēja to darīt. Ja neviena nav, tad es teicu, ka kaut ko jau varu – agrāk jaunākajās klasēs skolā biju mācījusi arī latviešu valodu,” stāsta Z. Deņisova, kurai latviešu valodas mācīšana ir brīvprātīgais darbs sabiedrības labā – nekāda alga par to netiek saņemta.

“Daru to, jo gribu palīdzēt cilvēkiem, kamēr vien varu. Cilvēks nejūtas labi, ja nepārvalda valodu, ja kaut vai veikalā nemāk latviski pajautāt to, ko vēlas. Gribēju šādiem cilvēkiem palīdzēt,” skaidro skolotāja.

“Sabiedrībā ir pārāk maz brīvprātīgas palīdzības. Kaut Latvijas cilvēki ir ļoti sirsnīgi, iejūtīgi, pieklājīgi un jo sevišķi Ukrainas kara laikā parādījuši, ka spēj domāt un gādāt par citiem, jaunajiem cilvēkiem tomēr jāmēģina vairāk saprast vecos cilvēkus un iedziļināties viņu problēmās, veltīt lielāku uzmanību un gādību. Ir tā, ka manas paaudzes cilvēkiem bieži pietrūkst mīļuma.”

Nodarbībās, kurās Z. Deņisova māca, tiek apgūta sarunvaloda. “Latvijas Avīze” bija klāt nodarbībā pirms Ziemassvētkiem. Tajā nodarbību dalībnieki tulkoja un dziedāja dziesmu “Reiz mežā dzima eglīte”. Savukārt nodarbībā, kas bija pirms 18. novembra, Zentas kundze latviešu valodas apguvējiem stāstīja vēsturiskus faktus par Latviju. Daudz kas bijis cittautiešiem nezināms.

Dažkārt ar nodarbību dalībniekiem iznākot parunāt arī par aktuāliem politiskiem jautājumiem.

Piemēram, divas latviešu valodas apguvējas ir baltkrievietes, un Z. Deņisova sarunās ar viņām pārliecinājusies, ka baltkrievu tauta arī ir pret Krievijas karu Ukrainā, kaut diktators Lukašenko to atbalsta.

Citās reizēs dalībnieki tulko dialogus un sarunājas viens ar otru, bet skolotāja pacietīgi labo latviešu valodas izrunu, kā arī izskaidro nezināmo vārdu nozīmi. Ir dāmas, kuras uz šīm nodarbībām nākot jau gadiem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.