Vēsture māca tikai to, ka no vēstures neviens neko nav mācījies 10
Andrejs Domkins, žurnāls “Baltijas Koks”
Latvijas mežu apsaimniekošana un koksnes izmantošana tautsaimniecībā balstās uz tradīcijām un mežsaimniecisko pagātni. Tādēļ mūsu mežos viegli var atrast senas mežsaimniecības kultūras pēdas un par to mums jāpateicas tiem garīgās un materiālās kultūras sakariem, kādi mūsu zemei bijuši ilgi pirms Latvijas valsts izveidošanās.
Šobrīd atceroties, kas ir paveikts pēdējo simts gadu laikā, droši vien ir vērts atcerēties, kā veidojās tas pamats, uz kā tika būvēta neatkarīgas Latvijas mežsaimniecība un meža izglītība. Īpaši šobrīd, kad notiek būtiskas izmaiņas augstskolu pārvaldībā un arī visā profesionālās izglītības organizācijā.
Mūsdienās šo pārmaiņu īstenošanā liela loma atvēlēta gan zinātniekiem, gan tautsaimniecības deleģētajiem padomniekiem. Meža nozarē gan vienu, gan otru pietiek, un šo interešu grupu pārstāvji arī līdz šim vairāk vai mazāk aktīvi iesaistās augstskolu darbā. Taču vēsturiskā pieredze rāda, ka atrast kompromisu starp zinātni un praksi vienmēr ir bijis liels izaicinājums. Tādēļ varbūt vēsturiskā atmiņa ļaus labāk saprast to atbildību, kādu uzliek jaunais augstskolas pārvaldības modelis.
Digitalizētie arhīvi, īpaši senie laikraksti, ļauj nepastarpināti ielūkoties nopietnas meža izglītības pirmsākumos mūsu zemē un nedaudz iepazīt tos cilvēkus, kas tur bijuši līdzdalīgi. Kurzeme un Vidzeme, būtībā visa Baltija, ir vārti, pa kuriem jau 17. gadsimtā no Vācijas austrumos ienāca pirmie jēdzieni par plānveida mežsaimniecību.
No šejienes interese par mežsaimniecību ieplūda arī cariskajā Krievijā. Pie tam vistiešākajā veidā, jo Kurzemes muižnieks Frīdrihs Kazimirs fon Šteins pēc Vācijas meža skolu parauga izstrādāja projektu Krievijas impērijas pirmās meža zinātņu izglītības skolas organizēšanai. Noteikumus praktiskas mežsaimniecības skolas izveidei Carskoje Selo imperators Aleksandrs I apstiprināja 1803. gada 19. maijā, un fon Šteins kļuva par pirmo izveidotās izglītības iestādes direktoru. Trīsdesmit gadus saimniekojot rentētās muižās Kurzemē, viņš bija guvis lielu praktisko pieredzi arī mežsaimniecībā.
Savukārt Vācijā 19. gadsimta sākumā jau bija izveidojušās divas meža augstskolas – Tārandā un Ebersvaldē. Ap 1830. gadu Tārandā studējuši arī pirmie baltieši, Ebersvalde toreiz ārzemniekus vēl neuzņēma. Taču pieprasījums pēc izglītotiem mežkopjiem kļuva lielāks un 1834. gada 6. jūlijā pie Jelgavas ģimnāzijas, Pētera akadēmijas pēcteces, atvēra divas mežsaimniecības klases. Šīs mežsaimniecības klases piedāvāja līdzīgu profesionālu izglītību kā ārzemju institūti, jo programmā bija meža botānika, ornitoloģija, entomoloģija, matemātika ar mērniecību un nivelēšanu, mežkopība, meža taksācija, meža tehnoloģija, grāmatvedība, rasēšana, mehānika un būvniecība.
Reizi nedēļā notika praktiskie darbi koksnes izmantošanā un pārstrādāšanā, kā arī plānu zīmēšanā. Pavasarī un vasarā notika mērniecības un nivelēšanas praktiskie darbi, dendroloģiskas ekskursijas uz attālākiem mežu novadiem, pievēršot uzmanību arī kūdras izmantošanai. No dažādām publikācijām par šo laiku redzams, ka šo apmācību, kā tagad teiktu, influencers bija Ādolfs Bode (1807—1861). Viņš dzimis Vācijā un mežkopja izglītību ieguvis Berlīnes universitātē. Uz Kurzemi viņš pārnāca 1829. gadā kā Medema mežu (Vecaucē) pārvaldnieks.
Vēlāk viņš kļuva par kūdras inspektoru un mežkopības skolotāju Jelgavā. Ādolfa Bodes zināmākā publikācija ir mežkopības rokasgrāmata Handbuch zur Bewirtschaftung der Forsten den deutschen Ostseeprovinzen Russlands (1840), kurā doti skaidri norādījumi par meža sēšanu un stādīšanu, kopšanas cirtēm, meža taksāciju, ierīcību un citiem jautājumiem.
Tagad diemžēl viņu Latvijā vairāk piemin tikai kā zinātnieku, tostarp kā ornitologu, jo Ādolfs Bode, izrādās, bija pirmais, kas sāka reģistrēt Latvijas teritorijā ielidojušos putnus. 1829. gada 12. martā viņš veicis ierakstu – alauda arvensis, kas no latīņu valodas tulkots – lauku cīrulis. Tas šobrīd ir senākais zināmais reģistrs par pavasarī Latvijā atlidojušu gājputnu (LSM 16. marts, 2019).
Kā mežkopi un skolotāju viņu piemin Krievijā, jo 1841. gadā viņu uzaicināja uz Pēterpils mežu institūtu, tur profesors Bode lekcijas lasīja vācu valodā, jo krievu valodu prata slikti. Pēc Bodes aiziešanas mežsaimniecības klases Jelgavas ģimnāzijā ar 1841. gadu savu darbību izbeidza. Publikācijās gan atrodams, ka 1843. gadā pie Jelgavas ģimnāzijas izveidojās divas sagatavošanas klases Pēterpils meža institūtam, bet ģimnāzijā pamatā studēja baltvācieši.
19. gadsimta otrajā pusē Pēterpils meža institūtā, kas bija izaudzis no jau minētās fon Šteina izveidotās izglītības iestādes, augstāko meža izglītību ieguva arī pirmie latviešu jaunieši. 1890. gadā ar pirmās šķiras mācīta mežkopja grādu institūtu pabeidz pirmie trīs latvieši Pēteris Delle no Krustpils, Jānis Viltmanis no Aizputes un Jānis Bērziņš no Vidzemes.
Īsi pirms Krievijas revolūcijas Pēterpils mežu institūtā mācījās un institūtu beidza lielāka grupa latviešu (Kārlis Kiršteins, Jānis Ozols, Hugo Upītis, Herberts Zichmanis, Alberts Ansons, Andrejs Trauciņš, Kārlis Ronimois, Oskars Niedra). Šie mežkopji toreiz tik plaši pazīstamajā un populārajā augstākajā mežsaimniecības mācību iestādē apguva plašas zināšanas mežkopībā, kuras vēlāk praksē dažādos Krievijas novados papildināja, tā gūstot drošus pamatus un pieredzi turpmākam darbam.
Atgriežoties Latvijā viņi radīja un veidoja Pirmā pasaules kara laikā pamestās mežsaimniecības pamatus, organizēja jaunu, modernāku mežsaimniecības pārvaldi, kā arī domāja par jaunu darbinieku apmācību, šajā nolūkā organizējot mežsaimniecības skolas, lai sagatavotu labi apmācītus mežziņus un mežsargus. Kopā ar vecākās paaudzes Pēterpilī mācītiem mežkopjiem Gustavu Bolandu, Kārli Eichi, Krišu Melderi un Andreju Teikmani viņi bija tie, kas lika pamatus Latvijas brīvvalsts mežsaimniecībai. Vēlāk viņiem palīgos nāca jau Latvijas augstskolu beigušie inženieri mežkopji.
1914. gadā uzņemtais fotoattēls tiešām ir unikāls, jo tajā redzamie studenti ļoti aktīvi darbojušies savā profesijā. Pateicoties īpaši Alberta Ansona un Hugo Upīša atmiņu stāstiem mēs tagad varam iepazīt un izsekot līdzi attēlā redzamo jauniešu likteņiem. Latviešu studējošā jaunatne tālu svešumā turējās kopā, tolaik Pēterpilī darbojās divas lielākas latviešu studentu organizācijas: Fraternitas Petropolitana un studentu biedrība Ziemelis.
Abas šīs organizācijas darbību atjaunoja Latvijā pie Latvijas Universitātes, turklāt pirmā turpmāk saucās Fraternitas Metropolitana. Studentu vairākums Ziemelībija no Politehniskā institūta un Mežu institūta. Pārnākot uz Latviju, Meža institūta ziemelieši ir devuši savu ieguldījumu jaunās valsts darbā, vairāki no viņiem ieņēma atbildīgus valsts un pašvaldību amatus: K. Bļodnieks bija Dzelzceļu virsvaldes galvenais direktors, K. Apsītis – minētās virsvaldes direktors, R. Garselis – Rīgas pilsētas galva, V. Smulders – Rīgas pilsētas uzņēmumu valdes vadītājs un A. Kāposts – satiksmes ministrs.
Ziemeliešu goda biedrs K. Zariņš bija sūtnis un Latvijas pēdējās valdības pilnvarotais Londonā. Dažiem ziemeliešiem Pirmais pasaules karš izmainīja studijās iecerēto nākotnes darba lauku. Ģenerālis Z. Bachs, pulkvedis Veimanis un kapteinis A. Rumba, atgriežoties Latvijā, karavīra tērpu vairs nenovilka. Ziemelieši ciešus kontaktus uzturēja ne tikai, darbojoties Latvijā, bet arī pēc Otrā pasaules kara atrodoties emigrācijā.
