VIDEO. “Mēs dzīvojam labāk kā nekad!” Profesors Karnītis par Latvijas ceļu un atbildību
0
Kas Tev ir Latvija? Starptautiskās Informātikas akadēmijas profesors Edvīns Karnītis
Sāksim ar to, ka Luijs Četrpadsmitais teica: “Valsts, tā esmu es”. Mēs tā neteiksim. Mēs teiksim – valsts esam mēs visi. Faktiski. Un to, ko man nozīmē valsts, un to, kā es gribu teikt – vai valsts funkcionē labi vai tā iet uz augšu, vai tā attīstās.
Es teikšu, ja cilvēkiem dzīves kvalitāte pieaug, tad ir viss kārtībā. Tas ir galvenais, kas raksturo valsti manā skatījumā. Paskatīsim dažus aspektus. Visus nosaukt mums nebūs laika, bet dažus būtiskos paskatīsim, kādi mums tie patlaban ir, kur mums ir labi un kur mums arī nav tik labi.
Sāksim ar veselību, kas jebkuram cilvēkam kā valsts sastāvdaļai ir būtiskākais moments. Ir mums pasaules līmeņa mediķu sasniegumi. Mēs par viņiem ik pa laikam dzirdam. Taču vidējais paredzamais mūža ilgums mums ir zems, bet tikai piecdesmit trīs gadi ir veselīgā mūža ilgums. Tas nozīmē, ka pensijā cilvēks aizies, strādājis divpadsmit gadus, būdams jau tāds nopietni slims vai pat uz invaliditātes robežas.
Modelēšana parāda, ka, ja veselības sistēma būs perfekta, tad mums katru gadu pāragri nemirtu apmēram četri tūkstoši cilvēku. Šis pats modelis tālāk pasaka to, ka galvenā vaina ir tā, ka veselības finansējums ir daudz par mazu, un ka tai būtu vajadzīgi vēl apmēram trīs miljardi šodienas cenās. Tā mums trūkst. Taču ir arī sistēmas vaina, un apmēram piecpadsmit procenti, kādi seši simti cilvēku ir medicīnas sistēmai jāņem uz sevi – tās nepilnīgas un nelabas funkcionēšanas dēļ.
Kas man uzreiz krīt acīs, tas ir finansējuma liels trūkums primārajai veselības aprūpei. Ja
Eiropas vidējais cipars ir – primārā aprūpē finansējums ir apmēram trīs ceturtdaļas no finansējuma slimnīcām, tad pie mums tas ir trīsdesmit deviņi procenti. Ja pareizāks būtu dalījums, tad manā skatījumā būtu mazākas rindas, pieejamāka diagnostika, slimības netiktu ielaistas, hospitāļiem būtu mazāk darba un arī cilvēki pāragri nemirtu.
Ir, protams, arī mūsu pašieguldījums, vai ne? Un kā to rāda citi parametri, tad mūsu nesaprotami nihilistiskā attieksme pret savu veselību un pat dzīvību arī noved pie vairāku tūkstošu pāragru nāvju gadījumiem. Jāatzīst godīgi, ka sabiedrība arī nav bez grēka.
Izglītība. Atkal es varu priecāties par tiem mūsu skolniekiem un studentiem, kas ieņem labas vietas pasaules olimpiādēs. Mēs esam mācīšanās laiku sekmīgi uzaudzējuši. Vienpadsmitajā gadā mums bija vienpadsmitarpus gadi vidēji latvietim. Šobrīd tas ir trīspadsmitarpus gadi. Mums vienai trešdaļai aktīvā vecumā esošo cilvēku ir augstākā izglītība, kas, protams, ir
labs rādītājs. Taču jautājums paliek. Ko mēs esam ieguvuši, ko mēs mācāmies un kādas prasmes mums ir? Un tad jāsaka, ka kopējie aptauju un pārbaužu rezultāti rāda, ka mums tie divi papildus mācīšanās gadi pie prasmēm nekā nav devuši klāt, un prasmju līmenis kopumā ir tāds pats, kā bija vienpadsmit gadus mācoties, nevis trīspadsmit.
Otra lieta ir mūsu lielais konservatīvisms un lielā inerce tajā, ko mēs mācām, kādas profesijas mēs gatavojam. Mēs ļoti neskatāmies uz to, kādas ir prognozes par nākotnes darba tirgu pat īsā un vidējā termiņā; tās mainās strauji un mainīsies vēl straujāk. Mākslīgais intelekts to panāks ļoti ātri. Šeit būtu vajadzīga lielāka fleksibilitāte.
Materiālā labklājība, protams, katru no mums interesē ļoti. Pamatā tam neglābjami ir darbs. Nodarbinātība iedzīvotāju divdesmit līdz sešdesmit četru gadu vidū mums ir septiņdesmit septiņi procenti, kas liekas nemaz nav tik slikti, bet citur ir arī vairāk. Katrā ziņā, jo ir labāka izglītība, jo ir lielākas iespējas un labāks darbs. Darba samaksa pēdējos divdesmit gados ir augusi piecarpus reizes – vidējais cipars. No tā puse mums aiziet uz inflācijas segšanu, bet otra puse ir mūsu ieguvums, vai ne, kur mēs tātad varam kaut ko vairāk un kvalitatīvāk iepirkt. Joprojām Latgalē vidējā darba samaksa ir apmēram četrdesmit procentus zemāka nekā tā ir Rīgā. Tas jāatzīst.
Kas mums ir slikti? Produktivitāte mums ir ļoti zema. Tā ir tikai divas trešdaļas no Eiropas kopējā līmeņa. Un atkal Latgalē tā ir daudz zemāka nekā Rīgā. Taču, kas ir interesanti, Latgalē nodarbinātais Latgales darba cilvēks par to pašu produktu, par to pašu padarīto darbu saņem vairāk nekā rīdzinieks. Kas būtu jādara šai ziņā? Tā noteikti ir inovācija, inovācija, kur mēs klibojam ar abām kājām gan produktu inovācijā, gan biznesa procesa inovācijā. Tas mums ir nepadarīts darbs.
Mājoklis ir katram būtiska lieta. Var atzīmēt kā ļoti pozitīvu to, kad mums lielāko, nu, vidējo, es teiktu, un lielo mājokļu, daudzums, kur kvadratūra ir virs trīsdesmit kvadrātmetriem, šis skaits ir pieaudzis par divdesmit pieciem procentiem pēdējo desmit gadu laikā. Tikpat samazinājies mazo dzīvokļu skaits. Kopējais daudzums nav daudz mainījies, tur kaut kādi pusotrs procents, bet tas arī nebūtu nekas kritisks, ņemot vērā demogrāfiskās tendences, kādas mums ir ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Bet tātad – vispārējie dzīves apstākļi vidēji ir tomēr labojušies diezgan labi.
Drošības jautājums ir pēdējā laika aktuālā lieta. Par ārējo drošību un militārajiem draudiem ciparu saprotamu iemeslu dēļ ir diezgan maz. Vienīgais, kas ir redzams, ka Krievija joprojām uztur sava konvenciālā bruņojuma kapacitāte tādā pašā līmenī, kāda viņa bija Ukrainas iebrukuma sākuma. Interesanti ir tas, ka tikai desmit, divdesmit procenti (kā nu kuram bruņojumam) tiek ražots no jauna. Pārējais viss ir noliktavu krājumi. Nu jautājums, kas notiks pēc tam? Tad jau redzēsim.
Drošības draudu vērtējums tāds integrēts, kurā ir iekšā ne tikai militārie draudi, bet arī dažādi bandīti, teroristi un Dievs zina kas vēl savā starpā saintegrēts; tas mums ir samazinājies. Mēs esam pat labā drošāko pasaules valstu reitinga pirmajā kvartilē. Un tāpat tādā ziņā mums pasaules analītiķi joprojām nekādus lielus draudus šobrīd nesaredz. Protams, jātur acis vaļā, zinot visu, kas te nupat notiek. Iekšējā statistika rāda, ka noziedzīgo nodarījumu skaits kopumā kopš desmitā gada valstī ir samazinājies par vienu trešdaļu. Bet slikti ir tas, ka pēdējos piecos gados pēc kovida tas ir atkal pieaudzis un pieaudzis par desmit procentiem. Tā kā šeit sākas kaut kāds atsitiens.
Par ceļu satiksmes negadījumiem mēs dzirdam katru dienu, kas nu viss ir noticis daudz. Satiksme ir pēdējos divdesmit gados pieaugusi apmēram divkārtīgi, taču satiksmes drošība ir kolosāli uzlabojusies, un risks tikt iesaistītam ceļu satiksmes negadījumā šobrīd ir tikai četrdesmit procenti no tā, kas bija divtūkstošajā gadā, neskatoties uz satiksmes pieaugumu. Bet risks iet bojā satiksmes negadījumā šobrīd ir vairs tikai divpadsmit procenti, palūkojieties uz visām tām tehnikām, kas mums ir pieejamas.
Sociālā drošība. To vislabāk var vērtēt pēc tā, ko valdības publiskais finansējums izdod dažādiem pabalstiem un pensijām. Tur mums stabili pēdējo piecpadsmit gados ir apmēram trīsdesmit procenti no valdības kopējiem izdevumiem, kas ir, no vienas puses, par vienu trešdaļu mazāk nekā tas ir Eiropas vidējais cipars, un tāpēc saprotams arī to mazo pensiju saņēmēju satraukums. No otras puses, mums jau sāk veidoties, diezgan aktīvs cilvēku slānis, kurš saka, ka “man vairs nav vērts strādāt, es jau varu iztikt ar visiem tiem pabalstiem, ko es saņemu, un man gandrīz vai pietiek”. Tātad te ir tāda dilemma. Kā nu tas tagad iet kopā.
Un pēdējais aspekts, kuram es gribētu pieskarties, ir ilgtspējas jautājumi un jautājums par to. Tātad man ļoti gribās, lai mani bērni dzīvotu labāk par mani un tepat Latvijā. Lūk, šajā gadījumā ir pāris cipari, kas man vieš tādas diktas pārdomas. Proti, ir tāds valstu nestabilitātes risku indekss, kurš ir mums palielinājies. Mēs esam stabila valsts. Mēs esam pirmajā pasaules valstu kvartilē pēc stabilitātes. Taču ir atzīmēti divi aspekti, kas mums šo lietu dikti traucē un pie tam ar augošu iespaidu, kas varētu mūs no tās kvartiles stumt laukā.
Proti, tā ir sabiedrības šķelšanās, sabiedrības grupu savstarpējie kašķi, aizvainojumi, draudi viens otram un tā tālāk. Kā nu to visu var nosaukt? Mēs labi zinām, kā tas te pie mums ir.
Un otrs ir augošā smadzeņu noplūde. Vairs nevis darbaspēka, nevis darba roku, bet smadzeņu noplūde. Tas ir valstij stipri liels riska faktors.
Vēl viens cipars, tas ir ekonomiskās lejupslīdes risks. Cik valsts ir stabila pret visādām krīzēm, kuras, mēs zinām, notiek ik pa brīžam, cik mēs to varam izdarīt. Jā, tas ir atkal audzis visu laiku un atkal kopš kovida laika, kopš divdesmitā gadsimta šis te risks ir palielinājies par trīspadsmit procentiem. Kāpēc? Varam domāt. Valdības efektivitātes rādītāji, kuri integrē daudz kā visa kopā – kā valdība strādā. Šie valdības eketivitāes rādītāji mums ir augsti, daudzkārtīgi, un mēs atkal esam pirmās kvartilē tuvumā, bet ne iekšā. Jo kopš krīzes laikiem, kopš deviņpadsmitā gada, ir kritums valdības efektivitātē trīsdesmit pieci procenti. Trīsdesmit pieci procenti, kas mūs no pirmās kvartiles ir izstūmis laukā. Tas ir nopietns jautājums. Kāpēc tā?
Eiropā vides jautājumus pieņemts ilgtspējai pieminēt. Vides integrētais veiktspējas indekss, kurā ir saintegrēti kopā kādi piecdesmit rādītāji – daba, piesārņošana, klimats un viss pārējais ir pirmā kvartilē. Atkal it kā ir labi pasaulē, taču progresa nav. Desmit gados progresa nav nekāda. Mēs varam arī stumties tur uz leju.
Un pēdējais ir resursu izmantošana. Mēs esam izšķērdīgi ar resursu izmantošanu. Ir labāk palicis. Ir kaut kādi procenti divdesmit uz labo pusi, taču mēs labi zinām, kur Eiropā mēs esam. Eiropā mēs esam trešā desmitā, tātad tur pašās beigās, un mēs labi zinām, kādas apaļkoka kravas iet ārā un tamlīdzīgi resursi, kuru mēs varētu kaut kā labāk izmantot. Viņu īpatsvars mums nesamazinās. Tikpat izšķērdīgi mēs esam ar enerģiju. Mums ir daudzas neproduktīvas vietas, kur to izmantojam. Topi, kā mēs varētu minēt autotransportu, kurš mums ir zināmu iemeslu dēļ ir netaupīgs.
Un otra lieta ir interesanta. Tā ir, izrādās, granulu ražošanas nozare, kas ir ļoti rijīga enerģijas ziņā. Jautājums ir, vai viņi sevi vispār attaisno?
Tātad, ja mēs savelkam tagad šito kopā, tad pēc manām domām, tas, ka mēs esam Eiropas valstu pēdējos rangos pieraduši būt, nu ir skaidrs. Mēs esam pasaules attīstītāko valstu klubiņā. Un tur tā iešana uz augšu nav nemaz tik vienkārša. Tā tas ir. Kopš vienpadsmitā gada ANO taisītajā tautas attīstības indeksa vērtējumā, kompleksajā, mēs esam
iekļauti pasaules ļoti attīstīto valstu grupā. Ļoti augsti attīstīto valstu grupa, kas ir – nemaz jau nav tik slikti. Un šajā integrētajā reitingā arī mēs esam pasaules valstu pirmajā kvartilē, kas arī kopumā nav slikti.
Nenoliedzami, ka mums vājo punktu vēl ir daudz. Par to nav runa. Sliktākie – tie vājie punkti, manā skatījumā, ir tie, kas tagad skatās uz ilgtermiņu, gadiem uz priekšu, uz valsts ilgtspēju un visi tie, ko mēs minējām, kuri ir pasliktinājušies, tie ir ilgtermiņa rādītāji. Tā nav laba zīme,
ka tas neiespaido šodien, bet tas var iespaidot drīz vien. Un beidzot es gribu teikt tā, ka mēs tomēr kopumā dzīvojam jau šobrīd labāk kā nekad, gandrīz varētu teikt, un līdz ar to valsts ir jāuzskata par funkcionējošu un labu. Lai nu Dievs dod, ka tā noturētos arī turpmāk.
