VIDEO. “Tā ir tā netveramā virsskaņa, ko ar ausīm nedzirdam, bet kas dzīvo mūsos!” Diriģents Imants Resnis par to, kā skan Latvija
0
Kā Tev skan Latvija? Diriģents, čellists, mūziķis Imants Resnis
Par to skanēšanu – tas ir tā. Tā ir tikai viena neliela daļiņa no tās lielās cepures, ko mēs saucam par kultūru. Un tad tālāk nāk māksla, un mūzika ir viena no mākslas sadaļiņām.
Un mūzika, un visa māksla, un varbūt man kā profesionālim būtu jārunā vairāk par mākslu, jo kultūra ir tik plašs jēdziens, ka nedēļu to var spriest – tik un tā vēl visu neizrunāt. Tātad mūzikas sadaļa un vispār – mākslas sadaļa.
Tā nu Latvija man skan kā ainava, bet ne tādā nozīmē kā Purvīša gleznas vai jebkādu citu gleznotāju ainavas. Daudz tādā – plašākā skatienā. Nu, tā apmēram, kā to lietoja Osvalds Špenglers. Viņš lieto jēdzienu “landšafts”. Ja mēs paskatītos vārdnīcā latviski, tad tas tiek tulkots kā ainava, un laikam labāka vārda arī nemaz nav latviešu valodā, bet tas ir plašāks jēdziens nekā tikai uzgleznot vai uzzīmēt, vai nofotografēt ainavu.
Ainava ir tāda lieta, kurā mēs visi elpojam un kurā mums ir jāieguļas, un mēs esam ainavas
sastāvdaļa. Un tā ir tā sajūta, ko es nevaru un es domāju, neviens no mums nevar dabūt ārpus Latvijas. Tā ir tā netveramā virsskaņa. Es tā pat gribētu teikt, ko tā mēs ikdienā varbūt ar ausīm nedzirdam, bet tā iedarbojas uz mums pat tad, ja mēs viņu reāli nedzirdam. Un tā ir. Tā ir tā, kā man skan, Latvija.
Cita lieta ir, ka mēs varētu runāt par mūziku pavisam citādāk. Ne tik daudz nosacīti filozofiskās kategorijās, bet tīri par praktisko, tad man viņa skan un viņai ir jāskan Latvijā, tas ir skaidrs. Jautājums ir, ka viņai būtu jāskan arī pasaulē. Un latviešu mūzika ir tā vērta, lai skanētu pasaulē. Nu jau vairāk vai mazāk viņa pasaulē iet. Un tik un tā mēs tagad jaunākās paaudzes komponistus gribētu dzirdēt pasaulē (nu jaunos nosacīti, man visi tie, kas ir mana bērna vecumā, kaut kur ap piecdesmit, skaitās jaunās paaudzes komponisti). Tādi un vēl jaunāki, un tādu mums ir gana. Es varbūt negribu pat īpaši saukt kādu vārdu, jo ja es kādu atkal nenosaukšu, tad kāds apvainosies. Vārdus var saukt tikai tiem, kas jau citās saulēs komponē.
Tad nu tiem vēl jaunākiem ir drusciņ vieglāk. Viņi mazliet aiziet vairāk pasaulē. Jo īstenībā pasaule jau šodien ir, un visa māksla, un mūzika tai skaitā ir pārvērtusies par vienu lielu biznesa sastāvdaļu. Diemžēl tas tā ir. Tā varēšana ir viena lietas puse, ka galīgi nevarīgs tu nedrīksti būt.
Bet ja tev nav labs aģents, kas par tevi rūpējas, kas tevi pārdod vai mēģina pārdot, tad maz izredžu pasaulē. Tas laiks, kad vēl pasaule nebija tik ļoti sabiznesojusies, ir pagājis. Tajā laikā mēs diemžēl bijām aiz priekškara un mūsu mūzika praktiski jau nekur daudz neskanēja, un tikai pašās divdesmitā gadsimta beigās dažiem, es gribētu teikt, tomēr neskatoties uz
viņu milzīgo talantu, bija arī veiksme. Un, nu teiksim, Pēterim Vaskam paveicās. Viņš iet pasaulē, viņu novērtē un tā tālāk. Bet tajā pašā laikā bija jau arī viņa laikā gan Pēteris Plakidis, gan Romualds Kalsons, kuriem ir brīnišķīga mūzika, viņiem vienkārši nav paveicies. Ja viņi būtu dzīvojuši, nezinu, tepat Dānijā, varbūt vai kur tepat tuvumā, kas ļoti popularizē savus autorus, tad būtu citādi.
Vēl jau ir arī cita lieta, ka, teiksim, komponistu darbus pasaulē var nest redzami izpildītāji, kam ir tās iespējas vairāk vai mazāk. Es nevaru teikt, ka man ir tās iespējas bijušas ļoti daudz, bet tik un tā. Es esmu gana koncertējis ārpus Latvijas un katru reizi centies iedabūt programmā kādu latviešu mūzikas skaņdarbu. Ne katrreiz tas bija viegli. Ne katrreiz var simfonijas iedabūt. Tas ir gandrīz vai nereāli. Tās tiek parasti pasūtītas, bet kādas nelielākas formas darbu iedabūt var. Un, teiksim, šinī ziņā mūsu kaimiņiem, atkal kaimiņiem igauņiem, paveicās vairāk. Viņiem bija Nēme Jarvi, kas igauņu mūziku ārkārtīgi daudz spēlēja. Mums tādu cilvēku nebija. Tas ir latviešu liktenis būt kaut kur mazlietiņ aiz igauņiem visu laiku.
Kā es redzu nākamo Latvijas mūzikas attīstības posmu? Kā tas tālāk attīstīsies? Mūzika pati attīstās, teiksim, tīri profesionāli. Mēs jau gribam varbūt kaut ko redzēt – kā attīstīsies mūsu bērni, bet tik un tā viņi attīstās pa savam un tālu ne katru reizi aiziet to ceļu, ko mēs būtu gribējuši vai vēlējuši. Tā kā tas vienmēr ir saistīts ar desmit un dažādiem faktoriem.
Ko es gribētu varbūt novēlēt? Patiesībā tas ir sakarā ar to, ko es jau teicu – lai mums paveiktos gan ar izpildītājiem, kas nes latviešu mūziku pasaulē, gan arī ar menedžeriem. Mums, latviešu vidū, ir jau kāds, kas kaut ko mēģina darīt, bet tādi, kam būtu nopietna ietekme pasaulē, nav. Lai tāds vismaz izveidotos vai vismaz mums būtu sakari ar kādu lielu ārzemju biznesa firmu, kas mēģina mūsu mūziku pārdot tālāk.
