VIDEO. Godmanis: “Tad, kad sapratīsi, ka valsts vairs nav – būs par vēlu!”
0
Kas Tev ir Latvija? Atjaunotās Latvijas pirmais premjerministrs, vairākkārtējs Ministru prezidents, fiziķis un finansists Ivars Godmanis
Latvija – vienā teikumā – tā ir mana valsts, es vēl teiktu – mūsu valsts. Un ar “mūsu” es saprotu latviešus, jo es nestādos priekšā, ka varētu būt latvieši, kas teiktu, ka tā nav mana valsts. Drīkst teikt – tā nav mana valdība, tie nav mani politiķi, arī – ka tie nav mani tādi un tādi cilvēki, bet – Latvija ir mūsu valsts. Un es domāju ne tikai latviešus. Te jau ir arī daudzi Latvijā dzīvojoši cilvēki, kas varbūt nav latvieši pēc tautības, bet kam Latvija ir mūsu valsts.
Mēs šajā valstī vienkārši gribam dzīvot. Es to tā vienā teikumā pateiktu. Nu ir tāda teorija, ka visas valstu robežas izirs. Mēs dzīvojam tagad, kad jauni cilvēki domā, ka viņi var braukāt pa visu pasauli. Viņam nav jābūt pieturas punktam, tādam kā Latvijai. Mēs varam braukt tur, dzīvot tur pasaulē. Jā, bet tikai īsu brīdi ir šāda eiforija, līdz saproti, kā ir. Tev ir jābūt savai ostai, kurā tu vari atgriezies. Sevišķi, ja tie laiki paliek ļoti vētraini vai strauji. Bet arī ne tikai tad.
Kas tad ir tā valsts? Tā ir kopēja valoda. Mēs viens otru saprotam. Tā ir kopēja vēsture, kas veido mūs. Tie ir mūsu paradumi. Mūsu vecāki un vecvecāki, kas šeit guļ kapos. Un, saproti, tā ir tāda lieta, kas nekur citur nav.
Un beidzot uz jautājumu par Latviju pateikšu vēl vienu lietu. Tad, kad tu sapratīsi tajā brīdī, kad tev tās valsts vairs nebūs. Un, nedod Dievs, šādu situāciju, ka tikai tad tu to sapratīsi. Cik tas būtu ārprātīgi traģiski, ka viņas nav. Un te es vairāk domāju par cilvēkiem, kas šajā valstī dzīvoja. Arī par tiem, kam šo valsti atņēma četrdesmitajā gadā, esmu daudz runājis, daudzi no viņiem jau ir miruši. Bet no tiem pirmajiem, jā, tā bija tāda rēta, kas viņiem nekad tā arī netika saārstēta. Tāpēc tas jēdziens, ka tā ir mana valsts un tā ir vienīgā vieta pasaulē priekš manis, tas ir pilnīgi identisks.
Jā, man var nepatikt, kā mums te iet vienā vai otrā brīdī, man arī nepatīk. Viens mācītājs nesen televīzijā teica, ka mēs dzīvojam tādā ļoti, lielas neapmierinātības kopējā fonā. Negativitāte. Neapmierinātība. Nu es nezinu, kā to fonu var mērīt, bet, ja dziļāk šiem cilvēkiem paprasītu, nu jā, tu neesi neapmierināts, tu esi neapmierināts ar vienu vai otru, trešo lietu. Bet vai tu vari būt neapmierināts ar Latvijas valsti? Ja tu tā saki, nu tad tevis nav. Tad tu neesi šajā valstī. Fiziski tu varbūt arī esi, bet tu neesi pārējos aspektos šai valstij piederīgs.
Kad 1988. gadā atgriezos no mācībām, nokļuvu Tautas frontē, reālais līderis bija Dainis Īvāns. Varbūt Jānis Peters paralēli, nu kaut kādā mērā. Peters bija tāds kā ievirzītājs. Viņš uzņēmās vissmagāko lomu.
Es, godīgi sakot, vienmēr esmu sev uzskatījis par tādu kā atbalstītāju un vairāku lietu realizētāju. Man nav un nebija tādas harizmas kā Dainim, ko, ļoti svarīgi, viņš nav pazaudējis. Nē, viņš nav pazaudējis šo harizmu.
Jebkurā gadījumā tajā mirklī nebija Latvijas valsts. Man, godīgi sakot, jāsaka, ka mans raksturs nav balstīts uz ticību. Nē, par kristīgo ticību un Dievu es nediskutēju jau vairāk nekā septiņdesmit četrus sava mūža gadus. Un es arvien katru brīdi tās Dieva lietas ļoti nopietni pārdomāju. Un es pilnīgi, pilnīgi uzskatu, ka – ja šīs ticības Dievam nav, tad ir ļoti slikti.
Bet man nebija ticības politiskām izmaiņām vai politiskām revolūcijām. Es sāku ar pakāpenisku, evolucionējošu darbību, kas noveda pie tā, kam jābūt. Ja tu tikai uz ticības elementu paļausies, tad tu ļoti ātri vari vilties, saprast, ka tev neizdodas. Nu tad ticība tiek sagrauta.
Tas tāpat kā mēs dzīvojam tagad, šodienas analoģijās. Mēs ticam, ka mēs dzīvosim Eiropas līmenī kā eiropieši. Nu es domāju – vācieši, francūži. Tas ir normālas ticības moments, ja? Bet ar šo ticību tev nepietiek, ja tikai ticēsi. Un tu skaties, ka neiznāk. Vienu gadu, otro, trešo, desmit gadu paiet, neiznāk, nu divdesmit paiet. Nē, nē. Ticība šeit ir fons. Pats svarīgākais – kāda ir tava rīcība. Es esmu vairāk tāds cilvēks, kas strādā pakāpeniskas rīcības rezultātā. Bez revolucionāriem uzrāvieniem, jo to vienkārši nebija.
Tagad, protams, atpakaļ skatoties, var pateikt ļoti vienkārši – vadzēja tā darīt, vajadzēja šitā darīt. Nu, pirmkārt, to nevar izmērīt, kā vajadzēja darīt. Tu nevari atkāpties atpakaļ. Bet bieži vien es sāku domāt, saprast, ka var jau būt, ka labi, ka nevar atkāpties. Zini, ir tāds teiciens – ja es būtu tajā laikā to zinājis, ko es tagad zinu, nu tad es gan tā nedarītu. Tā tas nav. Visa tā bagāža varētu traucēt tajā laikā (atpakaļ) rīkoties tā, kā tu izdarīji, ka varbūt vienu otru lietu tu veiksmes gadījumā izdarīji pareizi. Tev taču tādas zināšanu bagāžas tajā brīdī nebija.
Tautā, protams, ticība ir galvenais elements. Bet tie, kas īstenoja tieši šo pasākumu, kam uzticēja to paveikt – viņiem lielā mērā bija ļoti svarīgi bija pieņemt izpildes variantu, racionālo variantu. Nu, paldies Dievam, tas arī izdevās. Izdevās mums, igauņiem, leišiem.
Un jāsaka godīgi, nedaudz labāk nekā daudziem citiem. Mums arī palīdzēja iepriekšējā vēsture. Bet redz, kā tagad cīnās ukraiņi. Viņiem principā arī izdevās. Bet redz – viņus nelaiž vaļā. Krievi nelaiž. Un tas pats ar moldāviem, gruzīniem un visiem, kur viņi cīnās vēl. Dažādas tās lietas ir. Bet mums ir izdevies, un es domāju, ka vienā lietā mēs esam pāri.
Es saprotu, ka politiski briesmīgi var cīnīties savā starpā. Tas ir normāli. Politika ir cīņa. Bez cīņas politika neattīstās. Nu nevirzās arī dzīve. Bet redzi, ir tāda cīņa par lietām, par veidiem, par metodēm. Nav cīņa par galveno. Galvenais ir mūsu valsts pastāvēšana, un līdz ar to – ja pastāv valsts, pastāv tauta.
Izaugusi paaudze Latvijā, kas īsti nezina, ko nozīmē, ka tevi administrē no citurienes, no Maskavas, no ļoti tālām vietām. Parasti saka tā – nu bet Eiropas Savienība nomainīja Maskavu. Stop! Absolūti nenomainīja, jo Eiropas Savienība nejaucās tajās tavās lietās, kurās Maskava ne tikai jaucās, bet kur viņi tev diktēja. Ja tu šim diktātam nepiekriti, viņi tevi sūtīja uz Sibīriju, viņi tevi lika cietumā un viņi tevi mainīja. Saproti, viņi tevi mēģināja izmainīt kā cilvēku. Un tagad mums, paldies Dievam, ir tā jaunā paaudze, kam ir trīsdesmit gadu – nu vismaz trīsdesmit un vairāk gadus veci cilvēki, kuri nav to pieredzējuši to diktātu un, nedod Dievs, viņiem to pieredzēt. Bet tāpēc bieži vien, ka viņi to nav pieredzējuši, viņiem ir tāda sajūta – nu jā, nu labi, nu administrēja viens, administrēs citi. Bet viņi nesaprot – kas notiks, ja administrēs citi, kas ir ar pilnīgi citu uzskatu par dzīvi. Nu austrumos viņiem ir pilnīgi cita vēsture, pilnīgi citi ideoloģija, pilnīgi citi uzskati par ētiku, pilnīgi citas lietas. Un kad tu sāc saprast, ko nozīmē cīnīties par savu valsti un pastāvēt, lai mēs būtu. Un tad tev ir tā politiskā cīņa, ko nedrīkst pārtraukt. To es saku arī ļoti daudziem opozicionāriem. Es jau pazīstu viņus visus. Nu ne jau visus no jaunās paaudzes, bet tos līderus es pazīstu. Es saku – nu labi, jūs varat iebilst, jūs jau varat apkarot viens otru, bet saproti, ir zināma robeža.
Ivars Godmanis vadīja pirmo un otro Latvijas valdību, kad naudas nebija vispār. Un tagad mēs karojam par budžetu, kas salīdzināmās cenās ir vismaz desmit reižu lielāks. Pa šiem trīsdesmit pieciem gadiem ir pieaudzis arī dzīves līmenis Latvijā. Tas ir tas, ko parasti negrib atzīt. Kāpēc to negrib atzīt vecāki cilvēki, bieži vien mana vecuma cilvēki? Tāpēc, ka viss ir relatīvi.
Viss ir relatīvi. Saproti, es neskatos uz to, kā man pašam dzīve ir mainījusies. Es skatos uz to, ka te, man blakām dzīvo jauni cilvēki, kas ir neskaitāmas reizes bagātāki par mani, un es nezinu, vai tas ir pareizi. Tā tas ir viens. Ar to naudu ir tā, ka dzīves līmenis ir audzis, bet arī prasības ir augušas un viņas turpina augt. Kāpēc veselības aprūpe principā ir muca bez dibena? Tāpēc ka vienmēr cilvēks var dzīvot ilgāk. Zāles vienmēr paliks dārgākas. Aparatūra vienmēr paliks dārgāka. Un – ja cilvēks dzīvo ilgāk, tad nav jau ko brīnīties.
Nupat bija tāds interesants mērījums. Saka – cilvēku paliek mazāk. Nu nav, kam strādāt, paliek mazāk. Izrādās, tas ir papētīts Vācijā, tas ir papētīts vairākās Eiropas valstīs, ka tas, ka tie cilvēki, kas ir vecāki, kas ilgāk dzīvo, ilgāk ir arī aktīvi. Tur pat bija tāds salīdzinājums, ka tie, kas tagad ir sešdesmit gadus veci, viņu aktivitāte un kopējais prasmju līmenis ir tāds pats kā divdesmitgadniekam, trīsdesmitgadniekam. Saproti, šis seniors ir daudz produktīvāks nekā jaunais, jo neviens jau tagad nerok grāvi ar roku. Un izrādās, ka tas, ka šie vecie cilvēki paliek darbā, tas kompensē to, ka nepiedzimst vietā jauni cilvēki, saproti. Šī te interesantā lieta Latvijā ir bišķiņ jāpapēta. Jo mums šķiet, ka mums tie cilvēki vienmēr ir vajadzīgi, ja vien strādā zemas pievienotās vērtības darbu. Ja tev vajag kaut ko kraut, ja tev vajag nest, tad tev vajag jaunu cilvēku. Veci nevar panest, nevar iekraut, nevar izrakt grāvi. Bet tur, kur runa ir par tādu darbu, kas nav tik vienkāršs, tad tādi darbi Latvijā vismaz astoņdesmit procenti ir. Savukārt tad tas jautājums nav pareizi uzstādīts.
Nauda jau ir tikai maiņas līdzeklis. Bet, redzi – prasības. Kāpēc tās prasības vienmēr ir priekšā iespējām vai esamībai? Tas jau ir attīstības ziņā. Ja tev vienmēr prasības nebūs lielākas nekā tas, ko tu vari, tad tev nav nekādas motivācijas vispār iet uz priekšu, attīstīties un kaut ko strādāt. Bet, ja tavas prasības vienmēr ies pa priekšu tam, ko tu tagad reāli esi saņēmis, tad tev vienmēr ir kaut kāds ceļš, uz kurieni doties. Mums vēl ceļš priekšā tāpēc, ka mums ir priekšā ir gan igauņi, gan lietuvieši, gan liela daļa citu eiropiešu.
Nu vēlējums savai zemē un tautai man ir tāds: kā tādu acuraugu sargāsim savu valsti! Tā kā acuraugu. Jā, mēs to stafeti nododam citai paaudzei. Es kādreiz teicu, ka tā mūsu vecāku paaudze – viņi iznesa cauri mūsu valsts ideju tajos vistrakākajos gados. Nu tie bija tie piecdesmit komunistu gadi. Viņi nepazaudēja Latviju. Ja to būtu pazaudējusi viņu paaudze un nedevusi to stāstu manai paaudzei – tiem, kam tagad septiņdesmit, sešdesmit pieci, mēs nekad nespētu īstenot to, ko mums izdevās īstenot – atjaunot mūsu valsti. Bet tagad mēs ejam nost no skatuves. Mūsu vietā nāk cita paaudze. Un tas vēlējums, protams, ir viņiem. Viņiem ir tagad jānes tas karogs, viņiem ir tagad tas galvenais instruments. Un viņu instruments ir, pirmkārt, nosargāt šo valsti. Nosargāt viņu kā acuraugu. Un otrs, cik viņu spēkos, tomēr virzīt valsti uz attīstību. Jo tikai tā valsts, kas attīstās, tā pati sevi sargā. Jo valstij, kas neattīstās, kas iet lejā, kam viss iet uz slikto pusi, tai pazūd drošības izjūta, pazūd citas lietas.
Es gribētu novēlēt tiem, kas tagad ir valdībā, tiem četrdesmitgadniekiem, piecdesmitgadniekiem. Tas ir šīs paaudzes, galvenais uzdevums. No vienas puses, viņiem ir grūtāk, jo viņi nevar tā uzzīmēt, nevar novilkt ar zīmuli, lai tas uzdevums ir izmērāms. Mums bija uzdevums – atjaunot neatkarību un noturēties. To mēs izdarījām. Tagad viņiem vajag šo valsti kā acuraugu glabāt un virzīt viņu uz priekšu. Ar kādu ātrumu? Lai Dievs dod, ka tas ātrums būs pietiekami liels!
