VIDEO. Kaktiņš: “Latvija ir ļoti raiba — tāda, kādi esam mēs paši!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš
Latvija ir vieta un cilvēki. Tas ir arī mans līdz šim nodzīvotais mūžs. Ja man būtu gadījies piedzimt Paragvajā, tad visdrīzāk es sevi asociētu ar Paragvaju. Es gan pats neatceros, ka būtu izvēlējies piedzimt tieši šeit, bet tā tas ir sagadījies, tāpēc kaut kāda daļa manis ir saistīta ar Latviju. Es kaut kādā mērā, kaut kādā līmenī ar to identificējos.
Mans darbs ir saistīts ar aptaujām un dažādu, visdažādāko veidu jautājumu uzdošanu cilvēkiem, tad man pašam šķiet, un man šķiet, ka visiem, kas ar to profesionāli nodarbojas, agrāk vai vēlāk, ja viņi vien spēj atzūmot, viņi pamana, ka cilvēki un publika Latvijā ir ļoti dažāda un ļoti daudzveidīga. Un tajā brīdī, kad es skatos kaut kādus kašķus publiskajā telpā, es redzu, cik mazos būrīšos cilvēki paši sevi ir ielikuši. Jo lai kādi nebūtu jautājumi, praktiski vienmēr būs kādi, kas piekritīs, būs kādi, kas nepiekritīs. Respektīvi, lielākoties tas nav pat aptauju jautājums.
Ja mēs skatāmies, teiksim, uz aptaujāto sarunu valodu, ja mēs skatāmies uz tautībām, mēs patiesībā redzam ļoti lielu viedokļu dažādību. Latvija nav monoetniska valsts, Latvija ir ļoti, ļoti raiba. Kas zīmīgi, kā es saprotu no vēstures, viņa vienmēr tāda ir šeit bijusi vēl no kādiem aizlaikiem. Ja mēs vairāk iedziļināmies, kas notiek cilvēku galvās, kādas ir viņu pārliecības, nu arī šeit mēs redzam ļoti lielu dažādību. Ja mēs ņemam kaut kādas ideoloģijas, ir cilvēki, kas ir kreisi domājoši, ir cilvēki, kas ir labēji, ir cilvēki, kas ir liberāli, ir cilvēki, kas konservatīvi. Nu mēs redzam, ka mums te pēdējos laikos ir ienācis progresīvisms kā vektors. Un mēs redzam – jā, te nav lielākā daļa, ir kaut kāda daļa, bet viņiem galvās ir progresīvisms. Un tad ir kaut kādi, kam tas ļoti nepatīk, kuri radikāli to visu noliedz. Un līdz ar to, lai kādi nebūtu jautājumi, mēs redzam, ka cilvēki ir dažādi. Viņi mēdz būt ļoti, ļoti atšķirīgi. Patiesībā Latvijas cilvēki, tā ir ļoti liela daudzveidība.
Arī Tautas frontes laikā taču nebija nekādas vienprātības. Nu tā bija mazlietiņ tāda kā šķietamība, bija daži ļoti primitīvi jautājumi, kur tā kā šķietami cilvēki vienojās ap vienu lielo vektoru, bet tiklīdz viņi pagāja mazliet sāņus no tā lielā vektora, tad atcerēsimies – kas sākās uzreiz pēc tam. Tur nāca visa partiju veidošana un dibināšana – un tad bija Pilsoņu kongress un bija “Tēvzemei un brīvībai!”. Un tā, ka tur bija vienam ar otru kašķis un ienaids, arī tur bija grūti atrast kopsaucējus un vienoties. Un tas jau tā bija pa visu spektru. Tā šķietamā vienotība bija nu tikai kaut kādā vienā īsā brīdī tādā ļoti specifiskā, mazlietiņ abstraktā, lielā un svarīgā jautājumā. Un arī tur patiesībā nebija vienotības, jo, atcerēsimies, bija Tautas fronte, bet bija arī Interfronte. Un pat – ja mēs tā objektīvi visus aptaujātu un noskaidrotu, kas viņiem bija galvās, tad tur nebija tā, ka vai nu tu biji pie vieniem, vai pie otriem. Tur neizbēgami bija arī kaut kāda palēkā zona, ja, kuri teica: “Klau, nu ļaujiet mums dzīvot mūsu vienkāršās dzīves un atstājiet mūs mierā ar visu savu lielo politiku.”
Kāds izskatās latvietis 2025. gadā? Nu tas, ko es nolasu no aptaujām, tas ir – ko es caur sevi translēju un tajā brīdī, kad man kaut kas jākomentē un arī nākot uz šejieni, man teica, ka es esot lielākais pesimists Latvijā. Nu īstenībā – mans nosacītais pesimisms nav tikai un vienīgi Arņa Kaktiņa eksistenciālās problēmas, bet lielā mērā esmu sasūcies visu to, ko es redzu aptaujās un ko mēs visi redzam aptaujās. Un atkal visi nav vienādi. Mēs te runājam par kaut kādu vidējo statistisko temperatūru slimnīcā, kas patiesībā veidojas no daudz dažādām niansēm un gradācijām. Bet kopumā bilde ir tāda, ka liela daļa cilvēku ir diezgan bēdīgi, viņi ir neapmierināti. Mēs zinām to, ka absolūti lielākā daļa ir neapmierināta ar lietu stāvokli valstī, ar to, kur mums kopumā virzās šis lielais kuģis. Jā, ir sajūta, ka viņš virzās gluži ne tur un ne tā. Un tā domā absolūts vairākums. Bet atkal tie nav visi. Ir kaut kur kaut kāda daļa, kuri saka: nē – viss ir kārtībā, viss ļoti labi. Mums patīk šādā veidā turpināt.
Ja mēs esam skatījušies, kas visu šo laiku kopš neatkarības atgūšanas iedzīvotājiem ir bijusi bezmaz vai pati svarīgākā lieta? Bet atkal ne visiem, bet tie ir materiālie, finansiālie aspekti. Un šeit ir interesanta lieta – ja mēs ņemam kaut kādu oficiālo statistiku, kas mums stāsta kaut kādus ļoti lielus veiksmes stāstus par IKP pieaugumu, vidējām algām un tā tālāk. Ja mēs tajā brīdī cilvēkiem aptaujās prasām, kā viņi jūtas un kā viņiem ar to iztikšanu, tad mums rodas ļoti raiba bilde. Un tad mēs redzam, ka nē – lielākā daļa nav apmierināti. Viņi nav sajūsmā. Viņi saka, ka dzīve ir grūta, brīžiem – ka dzīve paliek arvien grūtāka. Nav jauna lieta, jā, patiesībā tas ir tas, ko mēs ilgstoši redzam, ka lielā mērā ar to optimistisko makrobildi, ko mums translē politiķi un ierēdniecība, sabiedriskā doma īsti kopā neiet vai iet par tik, par cik.
Un man šķiet, ka visdrīzāk jau tā patiesība ir cilvēku vairuma pusē, jo mēs zinām, ka mums ir tāda blakne, kas visu laiku ir bijusi. Man šķiet, priekš Latvijas tā ir ļoti postoša vidējā termiņā, un tā ir emigrācija. Kad cilvēki redz, ka viņiem nepatīk, kur viss kuģis virzās, no vienas puses; kad viņi skatās, ka, klau, patiesībā jau ar šādu pašu pielikto darbu un ieguldītajām pūlēm citur kaut kā var nopelnīt vairāk un labāk – tas no otras puses. Un ja nu tā, tad ko tad man te mocīties ar tiem saviem ne pārāk mīļajiem līdzcilvēkiem? Un cilvēki brauc prom.
Vai ir kaut kāds risinājums demogrāfiskajai krīzei Latvijā? Es viņu nezinu, neredzu. Ja mēs runājam par demogrāfijas jautājumiem, tad jāsaka, ka tā nav specifiska Latvijas problēma. Man izskatās, ka tā ir lielākās daļas attīstīto valstu problēma. Ja mēs skatāmies specifiski Eiropai, tad tā ir visa Centrālās un Austrumeiropas valstu problēma. Jautājums – cik tā ir liela un izteikta katrā atsevišķā vietā. Nu, Latvija šajā nu ne pārāk jaukajā, patiesībā nāvīgajā parametrā, ir viena no pirmrindniecēm, ja ne pati, pati pirmā, nu līderis.
To risinājumu šai problēmai jau nemeklējam mēs vieni, meklē jau ļoti, ļoti daudzi. Tas, kā es to saprotu, tādu pilnīgi tādu skaidru, vienkāršu un triviālu atbildi atradis nav neviens. Tas, kas ir atbilde, ir – klau, nu tā kā mēs te paši netiekam galā ar dzimstības līmeni, tad nu mums jāmēģina no malas kaut kādus jēdzīgus cilvēkus piesaistīt. Un tas ir migrācijas un imigrācijas jautājums. Nu, šis ir viens no iemesliem, kur citi risina savas problēmas uz mūsu rēķina. Kāpēc tad tie mūsu cilvēki tik lielā skaitā kaut kur brauc prom un labprāt svešatnē iekārtojas? Tāpēc ka viņi tur ir mīļi gaidīti. Citiem vārdiem, tiem citiem vajag risināt savas problēmas. Nu tad viņi ņem un pagrābj no mums. Jautājums, vai mēs spējam kaut ko labu, jēdzīgu pagrābt no citiem. Un te es redzu mums ir ļoti lielas grūtības. Mums teorētiski dažu brīdi, vēstures brīdi, jaunāko laiku vēsturē ir bijušas ļoti labas iespējas kaut ko tādu darīt. Bet nu, kā redzams, mēs neesam kolektīvi spējīgi neko tādu izdarīt. Nu, mēs varam par to te gudri runāt kādās konferencēs, bet tajā brīdī, kad tev ir reālās iespējas, tad mēs esam nodemonstrējuši pilnīgi, pilnīgu mazspēju. Un tas man rada pesimismu.
Uz šīs pesimistiskās nots, mēģinājums valstij novēlēt kaut ko pozitīvāku? Nu, man gribētos ļoti, ļoti novēlēt mums visiem mazliet vairāk gudrības un mazliet vairāk racionalitātes. Man šķiet, ka šī ir viena no centrālajām lietām, kas mums pietrūkst dēļ kā, nu, man šķiet, diezgan daudzās frontēs mēs jau esam iebraukuši purvos, kuros varbūt varējām arī neiebraukt.
