VIDEO. “Katrs no mums ir Latvija!” Vēstniece Solvita Āboltiņa par dzimteni, atbildību un tautas spēku
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Latvijas vēstniece Nīderlandes Karalistē Solvita Āboltiņa
Es laikam atbildēšu tieši tāpat, kā atbild daudzi cilvēki. Latvija, tā ir, pirmkārt, vieta, kurā esam piedzimuši. Tā ir vieta, par kuru mēs esam atbildīgi. Un skatoties savā pieredzē, man, protams, astoņpadsmitais novembris vienmēr ir bijusi neparasta diena. Tā ir bijusi manas mammas dzimšanas diena. Viņai dzimšanas diena bija kopā ar Brīvības pieminekli. Diemžēl viņas vairs nav, bet tas nozīmē, ka kaut kādā veidā tas ir stāsts par to Latviju, kuru padomju laikos mani vecāki veidoja manā mājā. Mēs bijām nebrīvi, bet svinējām mammas dzimšanas dienu, klausoties Ilmāru Dzeni vai Larisu Mondrusu. Tad krieviski runājošie kaimiņi vienkārši izsauca miliciju, kas prasīja: „Ko jūs tur svinat?” Tas man radīja stāstu par to, kas ir mūsu valsts un ka tas ir svarīgi.
Uz jautājumu – kas Tev ir Latvija un kas ir Latvija, esmu mēģinājusi atbildēt visus tos gadus, kad man bija jārunā no Saeimas tribīnes astoņpadsmitā novembrī vai ceturtajā maijā. Arī tagad – jau astoto gadu astoņpadsmitajā novembrī vai tuvu šim datumam, ārzemēs uzrunājot dažādus cilvēkus, es katrreiz retoriski uzdodu šo jautājumu – kas ir Latvija? Svētdien man vēstniecībā bija astoņdesmit dažāda vecuma bērni, un uzruna bērniem, protams, nav uzruna pieaugušajiem. Tie, protams, bija Nīderlandē dzīvojošie latviešu bērni. Arī viņiem es jautāju, kas ir Latvija? Un bija ļoti simboliski, ka viņi man atnesa grāmatu ar saviem zīmējumiem un saviem aprakstiem par to, kas viņiem ir Latvija. Latvijas skaistā daba, Latvijas omes ceptie pīrādziņi, Brīvības piemineklis, Dziesmu svētki.
Tas viss ir Latvija, un mana atbilde vienmēr ir bijusi, ka katrs no mums ir Latvija. Katrs no mums var kaut ko Latvijai dot. Un tāpēc Latvija ir arī atbildība. Tas nav tikai kaut kas, kas mums ir iedots.
Mēs esam piedzimuši šeit, ar savu Latvijas gēnu, un ir ļoti svarīgi, kā mēs to nododam tālāk, kā mēs to saglabājam, kas ir bijis. Grūtajos padomju laikos, zinot vienkārši astoņpadsmito novembri kā mammas dzimšanas dienu, vīdēja arī tas astoņpadsmitais novembris, kurā mūsu senči radīja Latviju. Daudz domājot par to, cik tas bija drosmīgi un sarežģīti – kā viņi radīja Latviju.
Es dzīvoju netālu no Lielajiem kapiem. Ir kaut kā jākustas, lai galva strādātu. Un rīta pastaiga man vienmēr ir tur. Mazlietiņ ir tāda skumja sajūta par to, cik daudz mūsu radītāju, to, kas radīja Latvijas valsti, kas to veidoja, ne tikai Krišjānis Valdemārs, ne tikai Krišjānis Barons, bet tur arī augstskolu veidotāji un zinātnieki, būtu pelnījuši, ka mēs par viņiem runājam un atceramies, tāpat daudz vairāk mums vajadzētu atcerēties tos cilvēkus, kas mūsu valsti izveidoja astoņpadsmitajā gadā un pēc tam. No sava darba viedokļa es domāju, ka tajā laikā tie cilvēki, pamatu pamats, kas viņiem bija, bija ticība savai valstij, pārliecība par savu valsti. Tas, kas vēl viņiem bija, viņiem bija brīnišķīga izglītība ar daudzām svešvalodām. Tajā brīdī, kad astoņpadsmitajā gadā, astopadsmitajā novembrī no Nacionālā teātra skatuves tika paziņots, ka mēs veidojam savu valsti, tas jau bija tikai tāds sākumpunkts. Daudz grūtāk mūsu valsts dibinātājiem bija pēc tam rakstīt Satversmi, ar kuru mēs praktiski dzīvojam joprojām, un tāpēc daudziem ir lietas, kas nepatīk. Vienā dienā nevar nomainīt parlamentu, vienā dienā nevar sasaukt referendumu par šo un to. Bet laikam bija tāda ļoti gudra doma, kāpēc viss, kas tika izveidots, ir tieši tāds. Kaut kur to mūsu latvisko gēnu, acīmredzot, ņēma vērā. Un lai mūsu valstī tomēr būtu stabilitāte un lai mēs savu valsti spētu tālāk nodot nākamajām paaudzēm.
Un vēl – šo cilvēku pieredze. Diplomāti. Zinot vairākas svešvalodas un izvēloties savus draugus un sabiedrotos, kas varētu būt tie, kas Latviju atzīs. Un tas mums prasīja no astoņpadsmitā gada trīs gadus, jo Latviju atzina tikai divdesmit pirmā gada janvārī. Protams – bija Pasaules kara laiks. Tas bija laiks, kad mums bija nepieciešams robežlīgums ar Krieviju. Tā nemaz nebija, ka tajā laikā pasaulē jebkurš gribētu atzīt tādu jaunizveidojušos nelielu valsti. Un tas darbs, ko tajā laikā paveica diplomāti, veidojot kontaktus un pārliecinot, ka latviešiem ir tiesības uz savu valsti, ir, manuprāt, par maz novērtēts un par to būtu jārunā un jārunā, un vienmēr ir jāatskatās pagātnē uz to, lai tu varētu skatīties uz priekšu. Mūsu senči un priekšgājēji ir radījuši – ko mēs varam nodot tālākajām paaudzēm.
Tas pats arī ir šodien. Diplomātiem ir tieši tikpat sarežģīts darbs. Tajos piecdesmit okupācijas gados, kad mēs nedrīkstējām runāt par savu valsti, kad mēs par viņu runājām pusbalsī, kad par to runāja tie latvieši, kas bija devušies trimdā gan divdesmitajos gados, gan pēc Otrā pasaules kara, bet mēs nerunājām – lai vienkārši izvairītos no likteņa, kas bija mūsu vecākiem.
Diplomātiskais dienests tika radīts praktiski no jauna, jo, ja vēl bija ekonomisti, kas bija studējuši ekonomiku, bija studējuši ģeogrāfiju, tās lietas, kas ir nemainīgas, tad diplomātiskais dienests, protams, bija tikai Padomju diplomātiskais dienests. Šeit bija daži aģenti. Pils ielā bija Latvijas PSR Ārlietu ministrija, un tajā brīdī, kad mēs atguvām savu neatkarību un diplomātija bija tik ļoti svarīga, atkal bija šī skepse. Tieši tāda pati kā divdesmit pirmajā gadā. Vai mums ir tiesības būt valstij? Un nebija skepse tiem cilvēkiem, kas nobalsoja par mūsu neatkarību un pēc tam tiem tā laika juristiem bija ļoti laba, dziļa un pareiza pārliecība par to, ka mēs atjaunojam savu valsti. Mēs atguvām un atjaunojām savu valsti, nevis viņu veidojām no jauna. Tajā brīdī mums viņa bija jāuzceļ no jauna, bet tā bija tā valsts, kas dibināta astoņpadsmitajā gadā ar visām tām vērtībām, ar Satversmi, ar ļoti daudzām lietām pamatos. Uz Rietumiem mēs bijām vērsti, uz Rietumiem. Mēs bijām ar Rietumu kultūras vērtībām, un tās vērtības, kas piecdesmit gados varbūt bija kaut kur kaut kādā veidā noliktas malā vai mēģināts tās vispār iznīcināt, tās bija jāatjauno.
Es pievienojos Ārlietu ministrijai deviņdesmit trešā gada septembrī. Kā es teicu – nebija diplomātu, un Ārlietu ministrija aicināja darbā cilvēkus ar vismaz divu svešvalodu zināšanām un jurista, filozofa, vēsturnieka izglītību, kas spētu saprast, analizēt procesus un lietas, bet tai pašā laikā spētu arī komunicēt ar ārvalstu partneriem un pārliecināt viņus par to, ka mēs esam, ka mēs esam valsts, ka mums ir tiesības būt pasaules kartē kā savai valstij.
Tas vēl viens, ko es arī saku bērniem un teicu bērniem Nīderlandē, un esmu daudz teikusi šeit, Latvijā – pasaulē ir vismaz piectūkstoš, ja ne vairāk tautu, bet ir tikai – ap divsimt valstu, un tas ir tas, ko mums vienmēr vajag atcerēties – tā ir milzīga privilēģija, un vajag teikt paldies cilvēkiem, kas astoņpadsmitajā gadā, astoņpadsmitajā novembrī Nacionālā teātrī tomēr spēja ar pārliecību savu valsti dibināt. Tā ir mūsu valsts.
Savai valstij es vēlu cilvēkus. Es vēlu cilvēkus, kas mīl savu valsti. Cilvēkus, kas ir gudri un izglītoti, un cilvēkus, kas ir atbildīgi. Jo sava valsts – tā ir pirmām kārtām atbildība, ko mēs viņai katrs varam dot. Tā ir katra atbildība saprast un ietekmēt, kur mūsu valsts iet, kāda viņa ir. Un vēl es savai valstij vēlu būt labestīgai, būt mums kā cilvēkiem vienam pret otru labestīgiem, saprast, ka, tāpat kā mums patīk dažādas kleitas un dažādas matu krāsas, tāpat mēs katrs esam citāds, bet mēs katrs esam vērtība un katrs savai valstij kaut ko varam dot. Un mēs esam bijuši stipri un varējuši nosargāt savu valsti tikai tad, kad neesam šķēlušies sīkumos.
