VIDEO. “Latvija ir dārgumu lāde, ko atveram katru valsts dzimšanas dienu” – žurnāliste Velta Puriņa
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Televīzijas žurnāliste Velta Puriņa
Latvija man nozīmē tik daudz, ka es varētu lapās uzrakstīt veselu grāmatu A4 formātā. Tik tiešām, jā. Katra valsts dzimšanas diena nāk ar kaut ko savu, ar kaut ko savādāku, ar kaut ko jaunāku. Bet es vienmēr Latvijas dzimšanas dienā, jebkurā – vai tā būtu simtā vai simtu pirmā, vai simtu septītā – es atveru to lādi, kurā glabājas mūsu mantojums no paaudzēm līdz mūsu dienām, līdz šai dienai. Un es zinu, ka tur ir tādi dārgumi, mūsu valsts dārgumi, ka mēs esam ļoti bagāta valsts. Mēs ar šiem dārgumiem varam greznoties, iziet cauri, nezinu – tuksnesim, veldzējoties tieši no šī atmiņu mantojuma.
Man kā vēsturniecei nozīmīgas ir arī tās vēstures atmiņas, ko ir pierakstījuši mani vecāki, vecvecāki un vēl vecāki cilvēki, ko viņi, savukārt, ir saglabājuši par Latviju, par saviem sapņiem, par saviem nodomiem. Un tu to šķirsti un tu redzi – tas ir piepildījies. Bet tas ir saglabājies – tiešām, kā dziesmā dzied – svēts mantojums visos laikos un visos. Tas ir tas, kur vienmēr vari būt jauns un gūt jaunas atziņas vai arī veldzēties atmiņās un priecāties, ka mums ir samērā īsa vēsture. Latvijas neatkarība, brīvība, demokrātija, brīva valsts – tas ir tas, ko mēs nesam cauri gadiem, un es ceru, ka piepildīsies arī mūsu šīs dzimšanas dienas laika biedru vēlējumi Latvijai un mūsu tautai.
Bērni, bērnu bērni, bērnu, bērnu, bērnu bērni nākotnē varēs ar tiem pašiem dārgumiem lepoties, ar ko mēs šodien. Un plus mēs vēl pierakstīs – pierakstām klāt šīsdienas Latviju. Tā pati vecā, labā, mīļā, skaistā, burvīgā Latvija. Tie paši mērķi un uzdevumi – saglabāt to, kas ir, attīstīties, dzīvot laimīgi un labklājīgi.
Un tomēr Latvija ir divdaļīga. Latvijai tika brīvība un neatkarība, demokrātija tika iznīcināta četrdesmitajā gadā; un tad, astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā, nāca Tautas fronte ar vēlmi atjaunot Latvijas brīvību. Un tajā brīdī televīzijas diktores un žurnālistes loma kā tautas tribūnam bija milzīga. Tauta skatījās un ticēja.
Tajā brīdī es jau to tā neformulēju, saprotu, ka jautājums skar puča laiku. Tas, kas augustā notika, kad televīziju ieņēma.
Un barikāžu laikā tas, kas tālāk attīstījās. Jā – katru dienu mums bija jānes kādu upuri. Latvijai tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, bet ne frontes līnijā, bet dažādos veidos. Un es domāju, ka Latvija varēja noturēties tikai tāpēc, ka mums prātos bija tā Latvija, par kuru iestājās pirms pirmās brīvvalsts, arī dibinot Latviju, arī Brīvības cīņās. Un galu galā deviņdesmitais un deviņdesmit pirmais arī mums bija Brīvības cīņa. Domā, kā grib, bet tā bija un padoties nebija ierakstīts mūsu kodos.
Ja es varu, es drīkstētu varbūt, pateikt savu tuvu radinieku domas. Jā, viņi teica – mēs sapņojam par to Latviju, kāda tā būs, ņemot vērā Ulmaņlaiku Latviju. Teikšu, kā ir. Tad man vecāki bija mazi, bet viņu vecāki zināja daudz vairāk ko pastāstīt arī par okupācijas laiku, un es teikšu, kā viņi teica. Un viņi teica tā – ja tas privatizācijas process būtu noticis taisnīgi, tad mēs visi būtu ieguvēji. Visi, kas dzīvojām Latvijā, mēs būtu vienkārši ieguvēji. Mēs atgūtu – mēs nešeptētos ar svešiem īpašumiem, uzdodot tos par saviem. Tas bija tik negodīgi.
Atcerēsimies – Latvijas Brīvvalsts Saeimā bija ievēlēts Latgales puses mācītājs. Viņš cēla māju. Un neviens viņam neprasīja, ka tu tepat netālu būvē māju, ka tev ir tas atalgojums tur, cik tur divdesmit vai piecdesmit latu, bet viņš būvē māju. Neviens neskrēja, nekad nekašķējās. Tagad tev būs māja. Kas tad mums? Bet visi cerēja uz taisnīgo risinājumu. Jebkurā gadījumā viņiem tajā brīdī deva iespēju arī to pašu darīt, un nebija jāskauž un nebija jāķīvējas. Bet viņiem visiem bija dota iespēja darīt un strādāt tā, lai būtu tieši tāpat kā viņiem. Un viņiem bija viss.
Bet tajā atjaunošanas periodā deviņdesmitajos gados, tas sertifikācijas process un visa tā privatizācija aizvainoja ļoti daudzus. Nu tas ir tas negatīvais, ko es visvairāk atceros, jo katram jau bija tajā laikā gan meži, gan teritorijas, gan mājas. Nu jā, tas viss tika nopirkts par niekiem, par dažiem sertifikātiem, jo visi jau tur bija sabūvējuši kaut ko citu. Mežs jau varbūt bija izcirsts. Nu es tikai tagad fantazēju, jo vairs es to nevienam nevarēšu paprasīt. Tā, tas ir viens.
Bet Tautas fronte bija bezgalīga uzticība. Tautas fronte bija tas spēks, kam vajadzēja turpināties arī Piektajā Saeimā, bet Tautas fronte bija sašķīdusi. Es savādāk nevaru to vārdu pateikt. Vai arī nobijusies no tā, kādi uzdevumi tieši Tautas frontei būs jārealizē. Varbūt kaut kas bija tāds, bet zināmā mērā tā bija arī, es uzskatu, gļēvulība. Nestartēt Piektajā Saeimā un necīnīties par Latviju, līdz galam. Tagad cīnās. Tagad cīnāmies mēs joprojām. Visi cīnāmies, protams, bet nu jau katrs ar savādāku saprašanu un savādāku pietāti, savādāku vērtējumu. Kāpēc? Ja jau mērķis mums ir viens – brīva, neatkarīga, demokrātiska, labklājīga Latvija.
Latviju tuvākā un tālākā nākotnē es redzu pozitīvi. Es domāju, ka sliktākajam Latvija ir izgājusi cauri. Latvijai ir pieredze ar tādiem ugunīgiem, ļoti sliktiem gadiem, ļoti sliktiem laikiem. Bet nākotne varētu būt pie perfektas valdības, pie tiešām perfektas valdības. Pie katra valstsvīra atbildības: ko tu paraksti? Kādu likumu tu paraksti? Tev jābūt vienam atbildīgam un atbildīgai, jo kolektīvā atbildība mums jau bijusi ir kādreiz un tas ir pirmais solis uz iziešanu sveikā par nejēdzīgiem lēmumiem. Es ceru, ka norūdīsies Latvija un es ceru arī uz vēlētājiem, uz Latvijas cilvēkiem, uz Latvijas jauniešiem. Pirms tu ej pie urnas, tu, protams, nemeklē tikai vienu savu izdevīgo pozīciju, ko tu iegūsi no šī balsojuma, bet tev jāskatās arī caur savu prizmu uz valsti kopumā. Jādomā.
Vēlējums Latvijai? Tev mūžam dzīvot, Latvija!
