VIDEO. “Latvija ir manas mājas – ar saimi, drošību un brīvību” – juriste un zinātniece Sanita Osipova
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Sanita Osipova, Latvijas zinātņu akadēmijas akadēmiķe, Latvijas universitātes profesore, Augstākās tiesas senatore
Latvija – tas ir kaut kas dziļi cilvēcisks. Tad, kad saņēmu šo jautājumu, manī uzvirmoja emocijas, jo uz vienkāršiem jautājumiem atbildēt ir visgrūtāk. Kas ir mīlestība? Kas ir draudzība? Kas ir laime? Latvija noteikti ir šajā kategorijā. Kaut kas tik liels, ka to nemaz nevar pāris vārdos ielikt. Un tad man nāca domas un raisījās, bet tās visas bija pompozas un dziļi emocionālas.
Un tad es sapratu, ka es varu atbildēt ar vienu vārdu – Latvija ir manas mājas. Un, kā katras mājas – es gribu, lai viņas ir kārtībā, drošībā, mierā. Lai cilvēki, kas tajās dzīvo, ir laimīgi, lai viņiem ir labklājība. Un tad es domāju, kas dzīvo manās mājās Latvijā? Vai tā ir ģimene? Un tad es sapratu, ka latviešiem jēdziens ‘ģimene’ ienāk tikai 19. gadsimta beigās un laikrakstos paralēli tika lietota ‘famīlija’. Jo latviešiem tā mazā ģimene nav nemaz tik raksturīga. Mēs ļoti turamies kopā ciešās plašās saitēs. Un tad es nonācu līdz vārdam ‘saime’. Es esmu Latvijā saimniece, jo es piederu saimei, jo tie vārdi ‘saimnieks’ un ‘saimniece’ nāk no tā, ka kādai mājai galva.
Un, kā katrā mājā, manās mājās Latvijā ir arī gājēji, kas mainās reizē ar jurģiem. Viņi atnāk un padzīvo, un tad aiziet dzīvot tur, kur ir labākas mājas – tur, kur zāle ir zaļāka. Bet kodols, saimnieki un saimnieces jau paliek. Un tiesību sistēma, un visa justīcija ir veidota, lai mājās būtu kārtība, drošība un taisnīgums. Un taisnīgums ir cilvēkiem iedzimta prasība. Mēs visi jau no bērnības gribam risināt jautājumus taisnīgi, un tas ir iemesls, kāpēc ir izveidota tiesu sistēma, kurai es kalpoju visu savu apzināto mūžu. Un arī zinātne, jo zinātne palīdz radīt labākas tiesību normas. Un mēs nevienā brīdī nedrīkstam zaudēt sasaisti starp realitāti, kā dzīvo cilvēki, kā dzīvo mūsu saime un to, kādus noteikumus mēs viņiem nosakām. Jo likumdevējam ir jāļauj dzīvot mierā un kārtībā saimei, tautai. Lai manās mājās būtu miers un lai visi būtu laimīgi. Un tas, ka saimē visi ir dažādi, tas arī pieder pie lietas. Bet saimnieki un saimnieces jau tiek ar visu galā. Man gribās domāt, ka mana Latvija ir laimīga, un mēs reizēm aizmirstam to, cik daudz mēs esam padarījuši kopš neatkarības atgūšanas. Es esmu bijusi citās valstīs, kas ap to laiku pēc Padomju bloka sabrukuma bija gandrīz tādā pašā starta pozīcijā kā Latvija. Mēs aizmirstam, cik daudz mēs esam izdarījuši, kāda bija starta pozīcija.
Man reizēm ir žēl, ka mēs arī aizmirstam to, ar kādu gandarījumu mēs atbrīvojāmies no cenzūras, no dažādiem ierobežojumiem, jo mēs šobrīd tai savā mājā gribam likt arvien striktākus noteikumus – kā drīkst dzīvot. Nu tā kā tādās studentu kopmītnēs – līdz cikiem drīkst trokšņot, bet mēs liekam tos noteikumus ļoti striktus, aizmirstot, ka cilvēks ir gudrs, ka cilvēks var pašnoteikties, ka cilvēkam ir brīvība. Šī brīvības sajūta, ko es burtiski kā svaiga gaisa malku ieelpoju deviņdesmito gadu sākumā. Man brīžiem liekas, ka mēs to brīvību kā cilvēka brīvību esam drusciņ pazaudējuši. Un tas ir tas, ko es novēlu Latvijai nākamajos gados, lai mēs novērtētu cilvēka brīvību. Bet brīvība nāk kopā ar atbildību. Mēs nevaram dot cilvēkam brīvību, brīvību prasīt no valsts. Man vajag pabalstus. Man vajag darbavietu. Man vajag dzīvesvietu. Nē, ja mēs izvēlamies, ka cilvēks ir brīvs, tas nozīmē, ka viņš pats uzņemas atbildību par savu dzīvi. Viņš pats uzņemas pienākumus, un pie tā laikam vēl ir jāstrādā, jo brīžiem man liekas, ka tas, ko padomju valsts mums solīja – labu nākotni, pārticību katram, dzīvokli – to tagad gribam sagaidīt no Latvijas valsts. Padomju valsts mums to solīja, bet nedeva, bet pretī ņēma ierobežojumus. Arī no tās nopelnītās algas mēs taču saņēmām ļoti maz. Tagad mēs esam brīvi paši sev gādāt, paši drīkstam savu sētu kopt. Man liekas, ka mums izdodas. Piemēram, tagad, izstaigājot Staro Rīgu, kas šogad bija tik koša un krāšņa kā nevienu gadu. Daudz laimes dzimšanas dienā Latvija!
Latvijas likumdevējs pie likumiem strādā daudzus gadus, ka vispirms, kad izstrādā likumprojektu, tiek izstrādāta arī anotācija. Un likumprojekta darba grupās piedalās gan profesionāļi, gan zinātnieki. Es tostarp esmu bijusi diskusijās Saeimā, kad tiek apspriesti kādi jautājumi, kur paredzēti likuma grozījumi. Un anotācijā ir jāizvērtē riski. Es gribu teikt, ka jau šobrīd likumdošana un zinātne iet sazobē. Vai zinātni uzklausa? Tas ir cits jautājums. Vai lobiju intereses vai kaut kādi politiski tuvredzīgi mērķi norullē pāri tam, ko zinātne apzina kā riskus? Tas ir cits jautājums. Bet tas, ka zinātne dod šos padomus, tas, ka zinātne strādā sadarbībā ar likumdevēju, tas ir viennozīmīgi.
Kāpēc es vispār nonācu Satversmes tiesā? Tāpēc, ka apmēram gadu iepriekš es kopā ar Aigaru Strupišu un Aiju Riebu izstrādāju pētījumu par to, kā efektivizēt tiesu darbu Latvijā. Un no šī pētījuma daudzas lietas ir iedzīvinātas un darbojas Latvijā. Tā ka es varu teikt, ka arī mans kā zinātnieka sniegums ir kaut ko ienesis Latvijas tiesību sistēmā.
Kādi ir jaunie juristi un jurisprudences studenti? Studenti ir tādi, kādus izlaiž skolu sistēma. Un, ja skolu sistēma šobrīd izlaiž gan izcilniekus, kas ņem vietas pasaules līmeņa olimpiādēs, kas piedalās politiskajās debatēs, kas piedalās diskusijās “Lampa”, tā ir viena daļa no studentiem. Bet Latvijas skolu sistēma šobrīd ar diplomu izlaiž arī nesekmīgos, jo, ja kāds saņem par desmit, piecpadsmit, divdesmit procentiem no simta atestātu, tad man gribas teikt, ka mēs izlaižam ārā cilvēkus, kas ir nesekmīgi, un es reizēm domāju – vai Latvijas Republika izpilda tās saistības, ko ir uzņēmusies ar Satversmi, jo Satversmē ir ierakstīts, ka ikvienam ir garantēta pamatizglītība deviņas klases. Bet, ja mēs izlaižam to skolnieku ar nesekmīgu atestātu? Vai mēs esam izpildījuši pret šo cilvēku valsts uzņemtās saistības, ka viņš iegūst zināšanas, kuras valsts dod deviņās klasēs pilnvērtīgi? Tā kā par studentiem es varu teikt, ka izcilais gals ar katru gadu kļūst izcilāks, jo viņiem ir fantastiskas iespējas, tostarp piedalīties valsts organizētos projektos, nevalstisko organizāciju projektos. Viņi savas prasmes jau vidusskolā pilnveido fantastiskā līmenī. Man ir pilnvērtīgas diskusijas ar pirmā kursa studentiem. Tai pašā laikā vājais gals ir tie, kuri atbirst pirmajos gados. Tad ir jautājums, vai vispār viņiem vajadzēja nonākt augstskolā.
Vēlējums Latvijas valstij. Būt lepniem par to, ko mēs esam sasnieguši, jo mēs esam izdarījuši ļoti daudz. Un novērtēt un cienīt katra cilvēka brīvību un pašnoteikšanos.
