VIDEO. Latvija man nozīmē vietu, kur gribas dzīvot — nevis aizbraukt!” norāda “Kotiņi” īpašnieks Aldis Ločmelis
0
Kas Tev ir Latvija? Šķilbēnu pagasta Zemnieku saimniecības “Kotiņi” īpašnieks un vadītājs Aldis Ločmelis
Balvu novada Šķilbēnu pagasta zemnieku saimniecība “Kotiņi” ir 2025. gada lauku saimniecība Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” vērtējumā.
Ko nozīmē Latvija? Tas skats, kas ir vērsts no austrumiem uz rietumiem. Pašā malā stāvot, skats ir pietiekami labs – skatīt visu Latviju no malas un visu Eiropu skatīt. Jo patiesībā Upīte un “Kotiņi” ir vistālākais punkts uz austrumiem Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā mēs pirmie ieraugām rīta sauli Eiropā.
Esmu tur dzimis, strādājis; tad, kad piegriežas viss, var jau aizbraukt kaut ko citur. Aizbrauc ekskursijā uz citu valsti – kaut kur pirmās divas, trīs stundas, piemēram, Austrijas kalnos, tu gribētu dzīvot, bet vakarā jau gribas atpakaļ mājās. Tik daudz man tā Latvija nozīmē, ka man pietiktos piecu, sešu stundu pabūt kaut kur citur un tad atkal gribas visu gadu dzīvot Latvijā – šeit strādāt un dzīvot. Tātad tik daudz man Latvija nozīmē.
“Kotiņi” ir zemnieku saimniecība, par ko Aldis Ločmelis, tas esmu es, atbild pret banku, pret valsti ar pēdējo tējkannu un zeķēm. Jā, zemnieku saimniecība nav SIA vai kaut kas tamlīdzīgs; zemnieku saimniecībā viss, kas mums ir, tas arī ir zemnieku saimniecībai vai bankai.
Mēs pārstrādājam savus izaudzētos graudaugus – gan ražojam sēklu, gan pārtiku – grūbiņas, mannā, miltus, griķus, visu ko tādu vēl pārstrādājam un arī popularizējam tos produktus, iespējams, mācām gatavošanu un ēšanu Rekovas dzirnavās. Mana sieva Vija visu to gatavo un aicina ciemos ekskursijās. Un arī ir tas, ka “Kotiņi” skatās uz to, lai tas produkts būtu vietējais, izaudzēts tepat mūsu laukos, pārstrādāts un tāds nonāktu līdz ģimenes galdam. No “Kotiņu” laukiem līdz ģimenes galdam.
“Kotiņi” Latvijā ienesa virzību – lietot olbaltumiem bagātus pākšaugus.
Tik skaļi varbūt es neteiktu, bet mēs lobām pupas, pārdodam, un ir tādi produkti kā Pupuchi grauzdētas pupiņas, kuras ēd tagad arī Latvijas armijā. Tās tiek audzētas mūsu laukos, tiek lobītas un pārdotas. Mēs esam skatījušies uz to, ka tās pupas, ko mēs izaudzējam, tā nudien nav lopbarība. Tās pārdodam uz Arābu valstīm, tur cilvēki ļoti plaši lieto tās uzturā.
Nu jā, bet jebkurā gadījumā visa zemeslode pāriet vairāk uz augu valsts olbaltumu produktiem, un, “Kotiņi” ir līderi šeit, Latvijā. Mēs esam tie, kas kužinām to un stāstām cilvēkiem, ka viņi var izmantot tos pašus dzeltenos zirņus, kas pie mums ir audzējami. Var izgatavot ļoti labi humusu kā proteīnu avotu, teiksim ļoti garšīgu ar vietējo rapšu eļļu, ar ķiplociņu. Un nebūs nekas sliktāks kā būtu tur turku zirņi likti iekšā pēc oriģinālas receptes. Tāpat arī ar pupām; tās var izmantot – gan cept pupu kotletes, gan zirņu kotletes. To, ko Vija dzirnavās Rekovā gatavo. Kad mēs varam pārtikt arī tikai no augu valsts proteīniem.
Jautājums par to, ka Latvijas laukos paliek arvien mazāk cilvēku, man bijis prātā visus šos gadus, cik nu es strādāju – trīsdesmit trīs gadus, jo viens bagāts saimnieks es tur nevaru būt.
Jā, tur ir jābūt apkārt cilvēkiem. Lai viņi pirktu maizi; lai būtu cilvēki, kas, kas kādu vienu produktu ņem – salmus vai sienu. Lai būtu apkārt cilvēki, lai būtu skolā bērni un viss pārējais. Un te ir arī tas, ka apsaimniekojot to platību, kas mums tagad ir, mēs cenšamies nodrošināt visu gadu vairāk nekā piecdesmit strādājošiem darbu. Visu gadu. Tātad mēs maļam, tīram, lasām akmeņus; nav viegli cilvēkiem pastāstīt to, ka tas, ka tu brauc labi uz traktora, nenozīmē, ka ziemā tomēr nevajadzēs paremontēt mājās. Piegriezt dēļus, saimniecībā kaut ko pielabot. Nesauksim mēs kaut kādu speciālistu, bet paši mēģināsim kužināt, lai mēs paši varētu maksāt un paši saņemt algu. Un tas nav viegli – cilvēkam pārklasificēties, un saprast savā prātā: ja es esmu labs kombainieris, man tik un tā būs jāstrādā visādi darbiņi, lai pierobežā – tālāk no lielām pilsētām varētu dzīvot labi. Mēs cenšamies darīt visu kaut ko, gatavot sēklu visu gadu. Pārtikas produktus audzēt, kužināties savā sulā.
Latgales kultūras centrā Upītē strādā Andris Slišāns, un viņš ar tiek visu galā tāpat kā “Kotiņi”. Lauksaimniecība netiek piesubsidēta. Teiksim, ja tas, kas no Eiropas naudām ir, tas ir, bet citas nozares mums nav. Mums nav autotransports vai kaut kas, kas subsidē lauksaimniecību. Arī Andris kultūras vidē dzīvo pats, pats no sevis. Mēs neko nepieliekam klāt. Vienīgais tas, ka, mūsu cilvēki, var piedalīties tajā, ko viņš rada. Cilvēki – strādājošie, arī viņu bērni var piedalīties pasākumos, kultūras un izglītības ziņā.
Mums saimniecībai pieder trīs īpašumi, kas ir kultūrvēsturiski nozīmīgi. Dubļovas dzirnavas, kas ir sakoptas un atrodas ceļa malā uz Baltinavu. Akmens ēka. Rekovas dzirnavas, kas strādā pilnā sparā, kur iekšā ir kafejnīca un maizes ceptuve un degustācijas, kur paēst sestdienās mēs varam. Un arī sporta zāle, trenažieru zāle. Un tāpat arī Šķilbēnu muiža, kas tika iegādāta, lai nākotnē cilvēkiem, kas strādā, atkal būtu darbs brīvajā laikā no sezonas.
Latvija ir maza, bet ir četri reģioni un katrs reģions ir atšķirīgs. Mums ir divdesmit vienu dienu īsāks veģetācijas periods nekā Liepājā. Vēl vēlu pavasarī mums ir auksti un nekas neaug. Arī augsne arī nav tā pati labākā kā Zemgalē, un ostas tālu – savi divsimt piecdesmit kilometru.
Skatoties no austrumiem uz rietumiem, redzam kā citi strādā, bet mēs tā nevaram, mums jādara kaut kas vēl cits papildus klāt. Un tas ir tas, kad mēs saprotam, ka mums, lai apsaimniekotu to zemes daudzumu, ir vajadzīgi cilvēki. Tātad ir vajadzīgas darbavietas. Veči var braukt uz traktoriem, sievietes var strādāt ceptuvē, tur kaut ko šiverēt, pieņemt viesus, kas atbrauks paskatīties pierobežu – kā saule aust. Varbūt mūsu pasakās kaut kas piepildīsies. Sapņi.
Kļūdas ir visiem, un mums Latvijā ir par maz pārstrādes. Mēs eksportējam naudu. Mēs to, ko no zemes paņemam, tos kviešus, mēs sakraujam kuģī un aizvedam prom. Mēs reāli eksportējam naudu un pēc tam atvedam nezināmas izcelsmes, teiksim, zemas kvalitātes grūbiņas no citām valstīm, jā, arī no trešajām pasaules valstīm, kur izcelsme vispār nezināma, nav zināms kādi augu aizsardzības līdzekļi tur ir likti virsū. Un saprotam arī to, ka mēs nevaram izaudzēt un saražot tās grūbiņas par trīsdesmit centiem, tā kā tās, kas atvestas no Kazahstānas. Bet es nezinu arī, kas tur ir likts uz zemes un kur graudi glabāti.
Par to grūbiņu, ko es ražoju savā saimniecībā, es varu no katra lauka pateikt. Bet šogad bija tik slapjš gads, ka mēs neiesējām miežus, nu labi – septiņus hektārus miežu iesējām, bet tie septiņi hektāri nav domāti priekš ražošanas, bet tie tikai sēklai bija. Bet vajadzēja 200 hektārus, bet tas slapjais laiks bija, un nevarējām. Mums ir iekrājumi no iepriekšējā gada.
Ir jāskatās katrs reģions atsevišķi. Kurā reģionā ir jāaudzē kvieši un jānodod dzirnavniekam vai jāeksportē. Bet maksimāli daudz ir jāpārstrādā. To ļoti labi zinām tagad, kad ir “Latraps” proteīna pārstrādes rūpnīca. Lēni iet. Bet valstij tādi nozīmīgi projekti būtu jāprioritizē. Pārstrāde. Kooperācija. Pārstrāde katrā reģionā.
To, ko mēs arī gribam iesākt, tā ir zālāju sēšana. Nu es nezinu, vai labākais būs, ka mēs apstādīsim visus laukus ar mežiem. Tās zemītes, kas tagad paliek. Nezinu, vai tas būs labākais, bet teiksim, ja mēs varētu audzēt zālāju sēklas lielās platībās, tas strādātu, kaut konkurence lauksaimniecībā ir nežēlīga. Ir lielas valstis, lieli darba platumi, zemas cenas. Visi pasaulē grib ēst lētu maizi.
Vēlējums Latvijai. Skatīties. Skatīties, ko dara Rietumi, un pieņemt pareizus lēmumus. Risināt tos jautājumus un problēmas, kas sasāpējušas. Jautājumus mēs noslēpjam kaut kur apakšā, zem kaut kādiem uzrakstiem un skaļiem saukļiem, bet neskatāmies, kā attīstās pasaule. Un mums nav stratēģiskā plāna, kā mums attīstīties.
