Ko Tev nozīmē Latvija? Ģenerālprokurors Armīns Meisters
Latvija man nozīmē, pirmkārt, lepnumu. Lepnumu būt latvietim saistībā ar savu amatu. Es esmu lepns, ka man ir gods kalpot sabiedrībai, rūpēties par Latvijas drošību, lai katrs, kas dzīvo Latvijā, varētu mierīgi iziet uz ielas un nesatraukties, ka kāds viņam uzbruks, atņems viņa mantu vai vēl trakāk — laupīs veselību vai dzīvību. Un tā ir atbildība. Tā ir atbildība sabiedrības priekšā katru dienu, ejot uz darbu. Darīt savu darbu godprātīgi, profesionāli, lai sabiedrība uzticētos, un līdz ar to arī šī uzticēšanās ir tāds ikdienas katras amatpersonas pienākums un atbildība.
Drošība ir plašāks jēdziens, ne tikai tas, kā mēs jūtamies uz ielas. Mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikmetā. Ģeopolitiskā situācija, tepat blakus notiekošais karš. Terorisma akti, kas skar citas valstis. Tas vēlreiz ir stāsts par atbildību, ne tikai prokuratūras, bet visu tiesību aizsardzības iestāžu atbildību reaģēt uz šādiem notikumiem, izdarīt savu darbu maksimāli kvalitatīvi, lai pasargātu sabiedrību, lai neļautu notikt nekam, kas cilvēkiem liek šaubīties par savu drošību ikdienā.
Tik, cik stipra būs pati prokuratūra, tikpat skaidru signālu mēs dosim tiem, kas grib pārkāpt likumu, ar ko viņiem jārēķinās. Tātad mums katram pašam ir jārod sevī spēks, ticība savam darbam, jābūt vienotiem savā darbā; un prokuratūras iekšējai kultūrai ir jābalstās uz savstarpēju cieņu un uzticēšanos, nevis ķildošanos un vainīgā meklēšanu. Ir jāizdara savs darbs, jābūt vienotam skatījumam, kāpēc mēs darām savu darbu, un jādomā, kā to labāk izdarīt, nevis kā nedarīt kaut ko. Un, protams, ka katras iestādes un prokuratūras darba panākumi saistās ar to, cik spēcīgs ir katrs prokurors un cik spēcīga ir iestāde kopumā.
Prokuratūras pamatuzdevums ir nodrošināt likumības ievērošanu valstī, un tas nozīmē ne tikai reaģēšanu uz likuma pārkāpumiem, bet arī reaģēšanu uz robiem likumos vai pretrunām normatīvajos aktos. Un prokuratūra to arī ikdienā dara. Prokurori lielu savu darba daļu velta tiesību jaunradei, jaunu likumu veidošanai jeb veco likumu sakārtošanai, un prokuratūra vienmēr nāk klajā ar, manuprāt, vērtīgiem, noderīgiem priekšlikumiem, kā jau esošo likumu sakārtot vai radīt jaunu, nevis lai sarežģītu, bet vienkāršotu un padarītu saprotamāku cilvēku ikdienu un arī likumu piemērotāju ikdienu.
Latvija un Latvijas Prokuratūra iederas Eiropas Vienotajā tiesu sistēmā. Latvija ir arī vairāku Eiropas Savienības tiesiskās sadarbības tīklu dalībvalsts, un mēs arvien izmantojam visas iespējas kā tiesību aizsardzības iestāde, lai iekļautos kopējā gan informatīvajā telpā, gan tiesību normu piemērošanā, gan arī noziedzības apkarošanā. Tas ir viens no mūsu galvenajiem šībrīža virzieniem, jo prokurora ikdiena, noziedzības apkarošana neapstājas pie Latvijas robežām. Arvien izplatītāka ir pārrobežu noziedzība, kas skar vairākas valstis, un ir svarīgi, lai Eiropas valstis saslēdzas un kopīgi cīnās ar noziegumiem, kuri tiek pastrādāti vienā valstī, bet sekas iestājas citā. Līdz ar to arī mēs, mūsu darbs tikai tādējādi iespējams būt vienots un efektīvs.
Eiropai diezgan nesinhronizēta likumdošana un kas vienā valstī tiek uzskatīts par noziegumu, citā valstī, iespējams, nu par tādu netiek. Prokuratūras loma šeit nav īpaši plaša. Vienīgais veids, kā mēs varam likumdošanu ietekmēt – Latvija ir Eiropas tiesiskās sadarbības tīkla dalībvalsts, kur ir arī mūsu pārstāvis un birojs, kur piedalās visas Eiropas Savienības dalībvalstu prokuratūras un tiesas, un šajā formātā tiek vērtēts un teiksim, notiek informācijas apmaiņa, kāds ir kurā valstī normatīvais regulējums; un tad Latvija var salīdzināt, kas darbojās pie mums, kā šī situācija ir citur, un mēs varam nonākt pie puslīdz vienāda risinājuma. Tas ir vienīgais veids, jo prokuratūrai nav nekādas likuma iniciatīvas tiesības. Mēs varam izteikt viedokli, bet mēs nepiedalāmies politiskajos parlamentārajos formātos, kur šie jautājumi tiek risināti un meklēts labākais veids, kā vienu jautājumu regulēt līdzīgi visā Eiropā.
Vēlējums Latvijai un Latvijas tautai ir – būt stipriem, pārliecinātiem par sevi, nenoniecināt to, kas mums ir – brīva valsts, kuru mēs neesam izcīnījuši, bet pret kuru mums ir pienākums to nepazaudēt. Katram rūpēties par to, ko viņš dara, ko viņš runā, kā viņš izturas pret sevi un citiem, un mīlēt šo valsti.



