“Vienatnei ir viens pluss” 0
Dzejniece, publiciste Ieva Rupenheite (1969) dzimusi un augusi Rīgā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Kopš 2002. gada pavasara strādā Ventspils muzejā par publisko projektu nodaļas vadītāju un dzīvo Sārnatē.
Viena no autorēm aprakstiem par māksliniekiem laikmetīgās mākslas antoloģijai “2007 – 2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva”. Dzeja iznākusi kopkrājumā ar Kasparu Vanagu un Mārtiņu Tīrumu “Maniskas” (1991), krājumi “Vajadzīgo pasvītrot” (2001) un “Melnas krelles” (2007, Zelta ābeles balva 2008, nominēta Dzejas dienu un Literatūras gada balvai), patlaban top trešais krājums. Vairāki dzejoļu cikli komponēti.
– Attiecības ar saviem dzejoļiem raksturojat kā mainīgas. Vai ir kāds dzejolis, kas vairāk nekā citi pauž jūsu dzīves izjūtu?
I. Rupenheite: – Dzejoļi nav tie, ar kuriem uzturu attiecības, drīzāk ar rakstīšanas procesu, jā, tas ir mainīgs. Dzīves izjūtai vajadzētu parādīties visos tekstos, bet ir viena padzīvojuša dzejoļa rinda: “Visa dzīve ir katru gadu.”
– Jau vairāk nekā desmit gadi pavadīti Sārnatē un Ventspilī. Kā jūtaties Kurzemē, un vai vietai ir nozīme?
– Jūtos labi. Iespējams, piejūras klimats atbilst manam raksturam – viss ir pietiekami stipri. Katrā ziņā, pēc šiem 12 gadiem, kas nodzīvoti mājā pļavas vidū, padzīvojot pilsētā, pēc pāris dienām sajutu sākotnēji neizskaidrojamu ierobežotību.
– Kāda būs trešā krājuma noskaņa un vadmotīvs?
– Bez klīrēšanās – pagaidām par to ir pāragri runāt.
A. Žeberam
Visas Latvijas strādājošās sievietes,
Kad atstātas vienas,
Pārvēršas dievietēs:
Tās glezno, raksta, spodrina māju.
Tās vingro, lec un uzlabo stāju.
Tās izlien caur priedi un nobaida briedi.
Tās sudrabo vienā sudrabā.
Visbeidzot notīra tumsu
un pašas kaktiņā skumst.
O
Cietokšņa parkā ar soliem kā vietējo bokseru deguniem un Brodski
nav viegli tikt dzīvē pie laimes
Dienām klīst pilsētā, meklējot vārdus un ciešamus skatu punktus, lai nedurtos citiem acīs,
Neveikli skaidrojot vārda darbs un strādāt nozīmi brīžos, kad
Kārtējais asaru nēzdogs žņaudzas pa sirdi, ap kaklu
Vismazākais aizkustinājums padara aklu
Un šausmīgi gribas iepazīstināt veco ķēniņu ar melno runci
O
Dziļjūras vāravas sasēžas rindās
Ar jāņogu limonādi pie rokas
Uzdzied par nerātno sirdi un straujo
Sit plaukstas pret galdu un drusku dejo
Koks līgojas dzimtas zaros kā kuģis
Nav kapteiņa, palīgs ir miris
Kliedz matroži sārti kā ogas
Un brūklenājs pārtrūkst un izirst
O
Tik skaista un mīlēta
Kā iguāna uz kāda platajiem pleciem
Sieviete ieelpo kafijas biezo gaisu
Paskatās slīpi un lēni
Un vīrieši nokrīt
kā tarakāni
O
Patskaņi izgaist no darbības vārdiem
Un sasēžas vadu līnijās
Zīmējot strazdus, dūjas un vizbuļus
Dievnami ierindā kārtojas
Izliekot krusta zīmes
Vienatnei ir viens pluss
Nevajag
Klusumu nevajag
O
Cep kartupeļus sieviete ar glītiem auskariem
Aiz mazliet plīvojošiem tilla aizkariem
Pa ielu Imperators – vīrs iet lepns rozā sporta tērpā
Gar zemi beigts
Guļ suns un kaķis priecīgs rūc uz kaulu
Sēž bērni kokā
Plastilīna vārna vēl negrib pārvērsties par govi
Un tulkots Krilovs ne vārda nesaprot ko uzrakstījis
Bet blusas kadriļu kā izdresētas lec
O
Parkā pat ponijs klidzina riņķos
Ir šaha–dambretes klubs, šautuve, saldējums, zagss
Un maza meitene, mammas vadībā, cīņā ar zeķubiksēm
Augusta debesu krāsā
Visi slēģi stāv atvērti vaļā
Kā smaidīga mute, gatava bučot
Kā tevi nemīlēt Daugavas
pils
O
maza lipīga rociņa
kā čupa čups uz kociņa
mani pietur
kad taisos krist
ne jau visu
pieaugušie drīkst
