Vija Buša: Vai miers Dienvidkaukāzā ir tuvu? 0
Autors: Vija Buša, domnīcas “Northern Europe Policy Centre” eksperte, diplomāte, bijusī Latvijas vēstnieka amata izpildītāja Azerbaidžānā
Jauna lappuse un vēl viens solis ceļā uz mieru starp Armēniju un Azerbaidžānu tika sperts 8. augustā Vašingtonā Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV samitā, parakstot trīspusēju deklarāciju par mierīgu noregulējumu Armēnijas-Azerbaidžānas jeb t.s. Karabahas konfliktam. Vēsturiskais notikums pietuvina mieram starp abām Dienvidkaukāza valstīm pēc ilgstoša konflikta, bet vai nodrošinās attiecību normalizāciju un stabilitāti?
Deklarācija nebija pārsteigums tiem, kas pieredzēja t.s. 44 dienu karu 2020. gadā ar sekojošu Azerbaidžānas militāro operāciju 2023. gadā un situācijas attīstību. Tāpat arī ASV starpnieka loma pēc Baltā nama administrācijas maiņas ir diezgan likumsakarīga abu Dienvidkaukāza valstu izvēle laikā, kad vājinās Krievijas ietekme reģionā un Eiropā nav vienprātības par šī konflikta risinājumu dažādo interešu dēļ. Šo soli par diplomātisku panākumu var uzskatīt gan Armēnija un Azerbaidžāna, gan arī ASV.
Ko iegūs Armēnija un Azerbaidžāna? Mieru, diplomātiskās attiecības, robežu regulējumu un savstarpēju sadarbību, kas ir būtisks pamats ekonomikas attīstībai reģionā. Savukārt ASV prezidentam Trampam trīspusējā vienošanās Vašingtonā kļuva par reālu ģeopolitisko sasniegumu, kura īstenošanā gan ir daudzi riski. ASV iesaistei miera procesā un atgriešanās šajā reģionā ir būtiska ietekme uz reģionālo stabilitāti, tai skaitā stratēģiski līdzsvarojot Irānas, Krievijas un Ķīnas intereses un ietekmi reģionā.
Svarīgs Vašingtonas tikšanās rezultāts ir apņemšanās noslēgt miera līgumu un parafētā divpusējā Armēnijas un Azerbaidžānas miera līguma publiskošana dažas dienas pēc tikšanās. 11. augustā puses publicēja līguma tekstu, kurā fiksēta apņemšanās nodibināt mieru un diplomātiskās attiecības, kā arī atzīt savstarpējās robežas 1991. gada Alma-Atas Deklarācijas ietvarā, atteikties no teritoriālām pretenzijām nākotnē, robežu apsardzību veikt bez trešo pušu iesaistes u.c. pusēm svarīgi nosacījumi.
Otrs svarīgs Vašingtonas samita rezultāts ir trīspusējā vienošanās par Zangezūras koridoru jeb “Trampa maršrutu starptautiskajam mieram un labklājībai” (TRIPP), kura īstenošanai plānots veidot Armēnijas un ASV kopuzņēmumu, kas darbosies Armēnijas jurisdikcijā. Tādejādi plānots nodrošināt Armēnijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, vienlaikus izslēdzot Krieviju no šī projekta. Šis risinājums apmierina arī Azerbaidžānu, bet tā iedzīvināšanai būtisks ir Turcijas un arī Eiropas Savienības atbalsts.
Vašingtonas tikšanās laikā tika akceptēts Azerbaidžānas priekšnosacījums miera līguma parakstīšanai – EDSO starpniecības miera procesā jeb t.s. Minskas grupas darbības izbeigšana, taču nosacījums par grozījumiem Armēnijas konstitūcijā ir palicis atklāts sarežģītās Armēnijas iekšpolitiskās situācijas dēļ.
Jau vēsturiskais fakts kopumā ir simbolisks un pozitīvs solis ar piesardzīgu skatu nākotnē. Tas var ietekmēt drošības arhitektūru Dienvidkaukāzā, kā arī ne tikai reģiona, bet arī globālo politikas attīstību.
ASV prezidenta Trampa radītā iepēja vieš cerību uz mieru, tomēr konflikta pilnīgs noregulējums vēl nav sasniegts. Vēl tāls ceļš ejams uz miera līguma parakstīšanu, ieskaitot būtisku grozījumu Armēnijas konstitūcijā par Azerbaidžānas teritorijas izslēgšanu. Attiecību normalizācija ietver robežu izveidi, Zangezūras koridora iedzīvināšanu dzīvē, iedzīvotāju samierināšanu un vēl daudzus citus būtiskus aspektus.
Tāpat nav garantiju, ka vienošanās īstenošanas procesā ASV loma saglabāsies sākotnējā veidolā, tai skaitā par ASV klātbūtni Zangezūras koridorā – prezidents Tramps to var itin viegli modificēt atbilstoši situācijai un nacionālajām biznesa interesēm. Jāpatur prātā arī Trampa sarunas ar Krievijas prezidentu Putinu, kur Trampa lēmumu neprognozējamība var skart arī ietekmes zonas Eiropā un Dienvidkaukāzā.
Armēnija un Azerbaidžāna ir daudz tuvāk Eiropai un Latvijai nekā ikdienā to iedomājamies – miera līgums ir būtisks solis, kas ietekmēs Krievijas ambīcijas tās pierobežā. Iepriekšējos gados Krievijas lomu miera procesā nevarēja uzskatīt par konstruktīvu, neapšaubāmi ir plānota tās pretdarbība, īpaši Armēnijā – izmantojot premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus, jo daudzi nepiekrīt zaudētā kara rezultātiem. Eksperti arī neizslēdz prezidenta Putina nodomus militārai konfrontācijai reģionā, kurai gan visdrīzāk šobrīd Krievijai nepietiek spēka un resursu. Vēsturiski Krievijas politika un valstiskā indentitāte balstījusies uz ekspansiju, starptautisko tiesību neatzīšanu un imperiālismu.
Trampa un Putina sarunas ir nozīmīgas gan Eiropai, gan Dienvidkaukāza reģionam un nevar tikt novērtētas par zemu – Krievijai ir interese sadarbībā ar ASV, kas dotu tai iespēju turpināt agresiju Ukrainā, skarot tās teritoriālo integritāti un pieļaujot Eiropas pārdalīšanu. Nevar izslēgt, ka aizkulišu sarunās var tikt skarta ietekmes pārdale arī Dienvidkaukāzā.
Tāpēc ir svarīgi ielūkoties reģionā un arī Azerbaidžānā, kuras attiecībās ar Krieviju šobrīd ir zināma spriedze.
Situācija Azerbaidžānā
Azerbaidžānā sarunas Vašingtonā sauc par vēsturisku faktu. Un pamatoti – neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks vēl būs nepieciešams miera nostiprināšanai. Azerbaidžāna uzskata ar ASV starpniecību panākto progresu par savu diplomātisko uzvaru, kas cita starpā iekšpolitiski stiprina prezidenta Alijeva pozīcijas. Īpaši jāatzīmē panāktā vienošanās atcelt bruņojuma piegādes aizliegumu jeb Trampa solījums atcelt 1992. gada ASV kongresa lēmumu Nr. 907 par tirdzniecību ar stratēgiskām precēm. Pozitīvi tiek vērtēta divpusējā vienošanās ar ASV enerģētikas, tirdzniecības, tehnoloģiju un mākslīgā intelekta jomās.
Krievijas imperiālistiskā augstprātība pret Azerbaidžānu un Armēnijas politiskā distancēšanās no Maskavas radīja priekšnosacījumus ASV aktīvajai iesaistei. To sekmēja arī Eiropas nespēja sniegt reālu, abām pusēm pieņemamu un neitrālu atbalstu miera procesam Kaukāzā.
Nedaudz novēlotā, bet mieru atbalstošā Irānas reakcija, vienlaikus paužot bažas par Zangezūras koridora risinājumu, un Turcijas pieņemošā pozīcija ir ilgu un sarežģītu aizkulišu sarunu rezultāts, kas iekļaujas Azerbaidžānas multivektorālajā ārpolitikā un apliecina tās spēju sasniegt rezultātus valstiskuma un teritoriālās integritātes nodrošināšanā, kā arī stratēģisku partneru izvēlē.
Lai arī pašreizējos apstākļos Krievijai nekas cits neatliek kā apsveikt Armēniju un Azerbaidžānu, tā nevar būt apmierināta ar pašreizējo notikumu gaitu un mēģinās “likt sprunguļus” turpmākajā miera procesā. Izaicinājumu miera procesā vēl ir daudz – vienošanās par robežu apsardzību bez trešajam pusēm, Krievijas bruņotie spēki vēl ir Armēnijas tertorijā. Dzelzceļa kustības nodrošināšanai t.s.Trampa trasē ir būtiski atrisināt Armēnijas jeb Dienvidkaukāza dzelceļa statusu, kas līdz šim ir Krievijas dzelzceļa meitas uzņēmums.
Saspīlējums Azerbaidžānas un Krievijas attiecībās veidojās jau pēc 2024. gada decembrī Krievijā notriektās Azerbaidžānas nacionālās aviokompānijas AZAL lidmašīnas ar 38 bojāgājušajiem, kur Krievija atsakās uzņemties atbildību un izmaksāt kompensāciju Azerbaidžānai. Tas turpinās gan t.s. “tomātu karos” un represijās pret azerbaidžāņu diasporu Krievijas reģionos.
Savukārt pēc vienošanās noslēgšanas Vašingtonā Krievija jau vairākas reizes, tai skaitā 8. un 18. augustā veikusi uzbrukumus Azerbaidžānas naftas kompānijas “SOCAR” objektiem Ukrainā, kas sniedz atbalstu Ukrainas armijai karā pret Krieviju. Pēdējā uzbrukumā Odesas apgabalā ar “Šahed” raķetēm tika iznīcinoši bojāti “SOCAR” naftas bāzes 17 rezervuāri un sūkņu stacija.
Prezidenta Alijeva administrācijai tuvu esoši mediji ziņo, ka Krievijas mērķtiecīgu uzbrukumu gadījumā Azerbaidžāna var atcet bruņojuma piegādes embargo Ukrainai. Jāatzīmē, ka kopš Krievijas un Ukrainas kara sākuma Azerbaidžāna ir sniegusi humāno palīdzību Ukrainai vairāk nekā 40 miljonu ASV dolāru vērtībā. Azerbaidžānas prezidents Alijevs ieteica Ukrainai “nepieņemt” Krievijas okupāciju tās teritorijā.
Līdz ar to Krievijas veiktās hibrīdoperācijas reģionā – gan Azerbaidžānā, gan Armēnijā – visticamāk tiks veiktas arī turpmāk.
Kāda ir Vašingtonas vienošanās ietekme reģionā?
Vai Latvijai tas ir svarīgi? Vai miers Dienvidkaukāzā ir izdevīgs Eiropai? Atcerēsimies vēl neseno ES Austrumu partnerība politiku, kur Armēnijai un Azerbaidžānai bija būtiskas lomas.
Armēnija un Azerbaidžāna abas ir ieguvējas no Vašingtonā panāktās vienošanās, pie tam tas ir milzīgs solis uz mieru reģionā un Krievijas ietekmes mazināšanos.
Būtiska ir ne tikai vienošanās par komunikāciju atvēršanu un Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi (TRIPP), ko uz 99 gadiem piedāvā pārņemt ASV kompānijām, nodrošinot neizbēgamo Azerbaidžānas savienojumu ar Turciju caur Armēniju un Nahčivānu. Zangezūras koridoram ir arī kritiska nozīme Centrālāzijai, lai mazinātu Krievijas agresīvo izolacionisma politiku reģionā, kas Putina konfrontācijas ar Rietumiem rezultātā var novest pie sankcijām Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai. Lai arī netiek prognozēta Zangezūras koridora milzīga ietekme uz reģiona eonomiku, tā atvēršana radītu alternatīvus ceļus tranzītam.
Par Krieviju un tās reakciju jau tika norādīts kontekstā ar situāciju Azerbaižānā. Būtisks lēmums tas ir Turcijai, kura ir tuvs Azerbaidžānas sabiedrotais un rūpīgi seko līdzi miera procesam. Zangezūras koridora risinājums bez militāra spēka pielietojuma ir Turcijas interesēs, tāpat kā attiecību uzlabošana ar Armēniju. Atvērtās komunikācijas, kontakti un tirdzniecība ar Turciju ved uz Krievijas ietekmes mazināšanu reģionā. Taču arī Turcijai ir ievērojama ietekme reģionā, ko tā noteikti grib saglabāt.
ASV iesaiste reģionā un Vašingtonas samita rezultāti, īpaši, ja tie īstenosies dzīvē, ietekmēs arī citas valstis – Irānu, Izraēlu, Sīriju, Ēģipti, arī Gruziju, Ķīnu un, iespējams, pat Dienvidāzijas valstis.
Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā atrodas Zangezūras koridors, uzskata to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu. Tāpēc arī tās reakcija nav viennozīmīga tāpat kā tās iespējamās rīcības modeļi, tai skaitā sadarbība ar Krieviju, kas, zaudējot ietekmi reģionā, tomēr būs spējīga saglabāt destabilizējoša faktora lomu. Irānai stratēģiskā izolācija var likt īstenot asimetriskas darbības, tai skaitā radot jaunus kontrabandas maršrutus. Irānas prezidents Pezeškians devās vizītē uz Armēniju, lai paustu bažas un meklētu situācijas risinājumus.
Izraēla faktiski arī kļūst par ieguvēju no Vašingtonā panāktās vienošanās, radot iespēju nostiprināties Dienvidkaukāza drošības arhitektūrā. Armēnijas un Azerbaidžānas tuvināšanās dos iespēju uzlabot Izraēlas attiecības ar Armēniju. Izraēlai ir enerģētiskā atkarība no Azerbaidžānas – naftas piegādes izmantojot Baku-Tbilisi-Džeihanas naftas vadu un no Turcijas ostas tālāk ar tankeriem uz Izraēlas ostām. ASV bruņojuma piegādes embargo atcelšana pastiprinās konkurenci un ietekmēs Izraēlas militārās rūpniecības bruņojuma piegādes. Situācijas maiņa ietekmēs arī Izraēlas attiecības ar Irānu.
Situācija reģionā ir dinamiska, veidojas jaunas ģeopolitiskās ietekmes zonas, kas ietekmē reģiona attīstību. Vissvarīgākais reģionā ir miers un stabilitāte, kā arī sadarbība un regulārs dialogs.
