Advokāts Edgars Pastars: Satversmes tiesas spriedumu par viendzimumu pāriem var izpildīt tā, ka netiek skartas būtiskas vērtības 20
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Satversmes tiesas tēlu un problēmām ar jauna tiesneša izvēli saruna ar zvērinātu advokātu, konstitucionālo tiesību juristu Edgars Pastars.
Ja jums būtu jāraksturo – kāds pašlaik sabiedrības acīs ir Satversmes tiesas tēls?
E. Pastars: Ja runā par juristu sabiedrību, es teiktu, ka uzticības līmenis Satversmes tiesai ir augsts. Tas, ka pēdējo mēnešu laikā tiesa ir bijusi iepīta politiskās diskusijās, var radīt iespaidu, ka tiesa slikti strādā, bet patiesībā tā nav.
Satversmes tiesa gadiem ir bijusi galvenais Latvijas iedzīvotāju interešu aizsargs, un šī loma nav mainījusies. Tas, ka tiesas spriedumi var kādam nepatikt, ir saprotams. Tas attiecas uz jebkuru tiesu.
Tā puse, kas zaudē, parasti apgalvo, ka tiesa nav bijusi taisnīga, ka tā ir nekompetenta, bet tā, kas uzvar, savukārt to slavē. Jārēķinās, ka vienmēr būs neapmierinātie.
Nez vai Satversmes tiesas spriedumu gadījumā tik skaidri var iezīmēt zaudētājus un uzvarētājus, tos vērtē ne tikai lietā iesaistītie. Bet varbūt Satversmes tiesai sabiedrības uzticība nemaz nav vajadzīga un par to var neuztraukties? Nav jau parlaments vai valdība, kam jādomā par nākamajām vēlēšanām.
Noteikti ir svarīga, bet, pēc manām subjektīvajām sajūtām, nav tā, ka Satversmes tiesai sabiedrības uzticība būtu ļoti samazinājusies. Tiesā joprojām vēršas arī privātpersonas, tiek skatītas dažādas lietas. Tātad cilvēki tur meklē tiesisko aizsardzību.
Jūs nesen tviterī ierakstījāt: “Par Satversmes tiesu var izteikt kritiku. Man arī daži punkti būtu. Bet Saeimas debates šobrīd iet pāri kritikas robežām. Ja tās lēmumi neatbilst politiķu uzskatiem, tad varbūt problēma nav tiesā.” Iesākumā – par ko tad Satversmes tiesa, jūsuprāt, pelnījusi kritiku?
No manas puses tā vairāk būtu tāda specifiski profesionāla kritika par dažām ierosinātām lietām, kas varbūt nemaz nebija jāierosina, jo nebija personas tiesību aizskāruma.
Tā bija, piemēram, lieta par Saeimas deputātu kompensācijām, kuru 2001. gadā iesniedza Ivars Silārs, pats nebūdams deputāts. Lieta bija svarīga un labi izlemta, bet vai tā bija pareizi ierosināta, es ļoti šaubos…
Tāpat man ir savs viedoklis, ka lietā par piespiedu zemes nomu tiesa savulaik lēma pārāk draudzīgi zemju īpašniekiem, lai gan bija iespēja meklēt saprātīgu kompromisu. Ceru, ka tagad, vēlreiz lemjot par šo jautājumu, līdzsvars starp dažādu iedzīvotāju grupu interesēm būs samērīgāks.
Tomēr jau minētajās Saeimas debatēs un arī daļā sabiedrības lielāka kritika acīmredzot bija par citu spiedumu – to, ka viendzimuma pāriem pēc bērna dzimšanas pienākas paternitātes pabalsts…
Šajā spriedumā kaut kādas nianses, iespējams, varētu kritizēt no metodoloģijas viedokļa, taču tā būtība ir, ka arī šāda veida pāriem ir nepieciešama tiesiskā aizsardzība. Un nepavisam nav vajadzības to dēvēt par “ģimeni” vai “laulību”.
Varbūt šis akcents tiesas spriedumā nepietiekami labi nolasījās. Piemēram, Ungārijas konstitūcijā ir noteikta tradicionālās ģimenes aizsardzība, bet tas nav liedzis likumdevējiem paredzēt zināmu tiesisku aizsardzību arī viendzimuma pāriem.
Tas patiesībā saskan ar to, ko iepriekš ir paudis katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs – risinām tiesiskās aizsardzības jautājumus, bet nesaucam to par “ģimeni” vai “laulību”.
Satversmes tiesa pateica – jā, par “laulību” nesaucam, bet par “ģimeni” to varētu saukt, jo arī Saeima savā atbildes pozīcijā bija norādījusi, ka visas ģimenes ir aizsargājamas.
Te ir tas apstāklis, ka sprieduma izpildē visām pusēm ir lielas politiskās emocijas, bet nevienu īpaši neinteresē apspriest tehniskās detaļas. Bet es piekrītu tam, ko ir teicis arhibīskaps un vēlāk līdzīgi arī tieslietu ministrs, ka šajā jautājumā jāmeklē tāds risinājums, kas garantē sociālo mieru.
Un šo Satversmes tiesas spriedumu var izpildīt tā, ka tas garantē sociālo mieru – tā, ka netiek skartas būtiskas vērtības, taču vienlaikus tiek sniegta tiesiskā aizsardzība situācijās, kur tās šobrīd pietrūkst. Tādās pavisam garlaicīgās situācijās kā valsts nodevas, nodokļi, dzīvesvieta un tamlīdzīgi.
Tik tiešām, arī arhibīskaps bija atzinis, ka šos jautājumus vajadzētu kaut kā juridiski sakārtot, bet Satversmes tiesa tam faktiski pieķērās no otras puses, pasakot, ka mātes partnere ir tas pats, kas tēvs. Un tas, ka tiek izcelts tieši jautājums, saistīts ar bērniem, izsauca konservatīvās sabiedrības daļas asāku pretreakciju. Kaut kur lasīju salīdzinājumu – tiesai gribējās, lai ugunskurs ātrāk iedegas, pielēja benzīnu…
Varbūt tas solis bija par platu un karogs tika pacelts par augstu. Manuprāt, tiesa pat varēja neskart Satversmes 110. pantu, par ko tagad ir karstākās politiskās diskusijas.
Būtiskākais šajā gadījumā, ka valsts aizsargā un garantē cilvēka cieņu ikvienam – precētiem vai neprecētiem pāriem, viendzimuma pāriem vai arī, piemēram, vecmāmiņai, kas dzīvo kopā ar mazbērnu, un citās situācijās.
Te ir svarīgi nesaindēt diskusiju, bet to turpināt. Taču, kā jau teicu, vēstījums ir skaidrs – nepieciešama tiesiskā aizsardzība viendzimumu pāriem bez šajā gadījumā nevajadzīgām birkām “ģimene” vai “laulība”.
Nupat tika publicētas tiesnešu atsevišķās domas, un bijušā tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa rakstītais parāda, ka juridiski var ļoti korekti argumentēt arī citu pozīciju, kurai, iespējams, piekrīt lielāka sabiedrības daļa.
Bet tas nozīmē, ka svarīgi ir ne vien juridiskie argumenti, bet arī tiesnešu personiskā nostāja un skatījums. Tātad pie cita tiesas sastāva mēs varbūt iegūtu citu spriedumu. Vai tā?
Teorētiski tas ir iespējams. Ir pat pētījumi, kas saka, ka tiesnešu lēmumi var atšķirties no tā, vai viņi ir paēduši pusdienas vai ne. Tātad ir dažādi apstākļi, kas var ietekmēt spriedumu.
Taču svarīgākais ir tas, ka tiesa vairākumā šo lietu izlēma šādi. Tāpēc jau Satversmes tiesā ir septiņi tiesneši, lai viedokļu dažādība novestu pie sakarīga, izvērtēta sprieduma.
Šoreiz pēc būtības iebilda tikai viens tiesnesis – Aldis Laviņš. Atsevišķās domas bija arī tiesas priekšsēdētājai Sanitai Osipovai, taču tās bija par tehniskiem jautājumiem, ne par pašu principu.
Tiesnešu atsevišķās domas ir arī daudzās citās lietās, ir pat spriedumi, kur viedokļi dalās: četri pret trīs. Šeit tās pretrunas tātad bija salīdzinoši nelielas. Tiesa nevar vadīties tikai pēc sabiedrības noskaņojuma, jo tad tā nav taisna tiesa, bet linča tiesa.
Līdz šim Saeima, šķiet, detalizēti nevērtēja Satversmes tiesas tiesnešu ideoloģiskos uzskatus, vairāk profesionālos kritērijus. Ar to mēs atšķiramies, piemēram, no ASV, kur Augstākās tiesas tiesnešu izvēle ir tāda gandrīz vai politiskā sacensība starp partijām.
Vai nebūs tā, ka arī Latvijā līdz ar iepriekšminēto spriedumu mainīsies visa tienešu izraudzīšanas pieeja? Jau tagad redzam, ka sašķeltā parlamentā izvēlēties jaunu Satversmes tiesas tiesnesi kļūst pat grūtāk, nekā ievēlēt Valsts prezidentu.
Pašreizējais Satversmes tiesas sastāvs ir izraudzīts likumīgi, ievērojot visas procedūras.
Tiesnešu izvēlē, protams, var tikt izmantoti ne tikai profesionāli kritēriji, bet vērtēta arī reputācija, attieksme pret vērtībām un tā tālāk. Jautājums – vai iepriekš tas tiešām netika darīts? Grūti pateikt…
Neatceros diskusijas par to…
Varbūt tas netika darīts skaļi, taču gan jau kaut kādi apsvērumi šajā sakarā bija arī agrāk. Bet tas, ka tiesnesis ir vairāk konservatīvs vai liberāls, vēl nenozīmē, ka, izskatot lietas, viņš vienmēr būs šajā pozīcijā.
Bet paņemsim vecāku piemēru – Krievijas robežlīgums, Abrenes jautājums, kas tāpat raisīja plašas diskusijas sabiedrībā. Tolaik bija Satversmes tiesas lēmums, ka viss kārtībā, robežlīgums atbilst Satversmei. Taču paliek jautājums, vai arī ar citu sastāvu šis lēmums būtu tāds pats. Daudzi juristi, ieskaitot nu jau bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Inetu Ziemeli, joprojām runā kaut ko citu.
Tiesas spriedumus nevar vērtēt tādās kategorijās – ja būtu tantei riteņi, būtu tramvajs. Ja Saeima ir izvēlējusies šādu tiesas sastāvu, tad tā lēmumus vajag respektēt.
Taču, ja patinam to lenti atpakaļ, man ir sajūta, ka toreiz pirms šī sprieduma tika vērtēts, kādā virzienā kurš tiesnesis varētu balsot. Tās diskusijas nebija publiskas, tomēr, izvēloties tiesnešus, tolaik tika ņemts vērā tieši šis faktors.
Te ir jautājums – vai ir labi, ka sāk virzīt tiesnešus konkrētu lietu atrisināšanai? Tas var novest pie smagām sekām un kā bumerangs atgriezties pavisam negaidītā veidā.
Ja runājam par šo Abrenes lietu, cik atceros, Satversmes tiesa par to komunicēja specifiski juridiski un arī diezgan sausi, neiesaistoties politiskās diskusijās. Pavisam citādi, nekā pašlaik dara Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, no kuras dzirdam audzinošas pārdomas, ideoloģiskas pozīcijas, spilgtus citātus par to, ka esam paaudzēm ilgi audzināti kā “kaujas suņi” un tamlīdzīgi. Tie vairs nav juridiski argumenti. Kā vērtējat pašreizējo komunikāciju?
Es negribu komentēt tieši Sanitas Osipovas izteikumus, bet, protams, tiesai ir jābūt ļoti uzmanīgai ar komunikāciju. Satversmes tiesa politiskajā un sabiedriskajā diskusijā ir bez ieročiem, jo te darbojas cita kārtība.
Saprotams, ka gribas aizstāvēties, ja tiesai uzbrūk, bet tad ir jāapsver – vai aizstāvēšanās dos kādu labumu vai vēl vairāk sarežģīs situāciju. Tas jāizvērtē katram tiesnesim pašam.
Tādā ziņā, manuprāt, labi komunicēja tiesnesis Gunārs Kusiņš, kurš savos skaidrojumos ļoti precīzi ievēroja robežas, kur sākas un beidzas tiesas kompetence.
Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc Saeima pagājušā gada decembrī tā arī nespēja izraudzīties trūkstošo Satversmes tiesas tiesnesi, lai gan piedāvājums it kā bija plašs?
Latvijā patiesībā tas resurss ar juristiem, kas kaut kādā veidā specializējušies konstitucionālajās tiesībās, ir diezgan mazs, lai to izšķērdētu, vieglprātīgi noraidot. Manuprāt, nebija labi, ka pieci kandidāti tika upurēti tāpēc, ka daļai politiķu nepatika konkrēts Satversmes tiesas spriedums.
Šie kandidāti paši ne pie kā nebija vainīgi, vienkārši viņi patrāpījās nepareizajā laikā nepareizajā vietā. Viņu vidū bija labi kandidāti, un tur noteikti varēja izvēlēties pat vairākus tiesnešus Satversmes tiesai. Es aicinātu Saeimas deputātus nākamajos balsojumos apzināties, ka tas kandidātu “soliņš” ir ļoti īss. Kurš katrs jurists tur nosēsties nevar.
Kā saka teorētiķi – Satversmes tiesa ir “konstitūcijas mute”. Satversme ir īsa un lakoniska, un, lai to padarītu plašāku un detalizētāku, ir šāda tiesa. Lai kā Saeimai tas patiktu vai nepatiktu, galavārds Satversmes interpretācijā ir Satversmes tiesai. Un tiem, kas runā ar “konstitūcijas muti”, ir jābūt profesionāļiem.
Viņi var pārstāvēt dažādu vērtību spektru, un vislabāk, ja ir ievērots līdzsvars. Tāpat līdzsvars ir noderīgs arī citos aspektos – piemēram, nav labi, ja ir pārāk daudz profesoru, jābūt arī kādam praktiķim.
Ja jauns Satversmes tiesas tiesnesis ilgstoši netiek apstiprināts, tad mēs iegūstam šaurāku skatījumu uz lietām. Latvijā jau tā ir viena no sastāva ziņā mazākajām konstitucionālajām tiesām, ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm.
Par Inesi Ņikuļcevu, kas ieguva visvairāk balsu, taču netika apstiprināta, izskanēja šaubas gan saistībā ar viņas ideoloģiskajiem uzskatiem, gan par to, ka viņa Eiropas Cilvēktiesību tiesā pārstāvējusi tādu personu kā Aivars Lembergs. Lai gan ir princips, ka advokāts netiek saistīts ar klientiem, tomēr arī Saeimas deputātiem nav pienākums ievērot šo principu, izdarot savu izvēli.
Tā ir, taču man pašam kā advokātam šķiet ļoti svarīgi atgādināt šo principu. Nav jau tā, ka paši advokāti tā brīvi varētu šķirot klientus, jo visiem ir tiesības uz aizstāvību.
Un, ja runā par Eiropas Cilvēktiesību tiesu, tad Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas šo procesu var profesionāli novadīt. Ja viņi sāktu noraidīt klientus, tas nozīmētu, ka cilvēki paliek bez kvalificētas juridiskās palīdzības tiesas procesā. Ja kāds Satversmes tiesas kandidāts tiek noraidīts šāda iemesla dēļ, tad tas ir nepareizi.
Vēl viens jautājums – politiķis kā Satversmes tiesas tiesnesis? Vai ir labi, ja pa taisno no Saeimas dodies uz tiesu bez tā sauktā “atvēsināšanās” perioda? Šajā gadījumā tā bija Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere.
Šis jautājums ir uzdots jau no 90. gadu vidus. Tolaik par tiesnešiem kļuva vairāki politiķi, arī vēlāk ir bijuši šādi gadījumi, arī citās valstīs tā notiek. Tā ka tas ir pilnīgi normāli.
Tas pat ir labi, ja tiesā ir cilvēks, kas šo procesu ir redzējis no politikas puses. Ja es būtu Saeimā, mans primārais mērķis būtu, lai Satversmes tiesā vienmēr ir arī vismaz viens tiesnesis ar politisku pieredzi un var iedot arī šādu kontekstu izskatāmajai lietai.
Jūs nesen rakstījāt, ka būtu jēga padomāt par ST tiesneša amata kandidātu izvirzīšanas kārtības precizēšanu. Piemēram, ļaujot Valsts prezidentam izvirzīt kādu tiesnesi. Kāpēc un ko tas mainītu?
Pašlaik trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus – pēc Ministru kabineta priekšlikuma, bet vēl divus – pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma.
Manuprāt, varētu samazināt Saeimas izvirzīto tiesnešu daudzumu. Bieži profesionāļi nepiekrīt kandidēt, jo negrib, ka viņi tiek saistīti ar kādu partiju, kas viņus izvirzījusi.
Varbūt tad varētu dot iespēju vienu tiesnesi izvirzīt arī Valsts prezidentam – tas, ja tā var teikt, “atšķaidītu” kandidātu izraudzīšanas procesu un padarītu to profesionālāku.
