Uldis Šmits: Vīruss cēlies dzīvnieku pasaulē kā mātes dabas kārtējais brīdinājums negausīgajai cilvēcei? 5
Pandēmijas beigas pat ne tuvu nav saskatāmas, toties ārkārtīgi daudzus interesē tās sākums. Pareizāk, izcelsme.
Tie, kuriem tiek piedēvēta pieķeršanās sazvērestības teorijām, sliecas uzskatīt, ka Covid-19 ir mākslīgs laboratorijas produkts.
Tamlīdzīgi apgalvojumi neskaitās pārāk labs tonis, taču pirms pāris nedēļām minētā, ja tā drīkst sacīt, domas strāvojuma pārstāvji ieguva savās rindās vērā ņemamu papildinājumu Nobela prēmijas laureāta Lika Montanjē personā.
Intervijās franču medijiem – specializētajā medicīnas problemātikai veltītajā vietnē “Pourquoidocteur.fr” un telekanālā “Cnews” – viņš izklāstīja un argumentēja versiju, ka jaunais vīruss droši vien kādas kļūmes vai paviršības dēļ izsprucis no Uhaņas virusoloģijas institūta laboratorijas, kur jau ilgstoši noris pētījumi, lai radītu vakcīnu AIDS ārstēšanai.
Jāpiezīmē, ka Montanjē ieguva Nobela prēmiju (2008. gadā kopā ar Fransuāzu Barē-Sinusī) par AIDS izraisošā hroniskā imūndeficīta vīrusa atklāšanu, un šis jau agrāk izdarītais atklājums bija palīdzējis mediķiem identificēt pacientus un ierobežot slimības izplatību.
Turklāt viņš saņēmis vēl citus apbalvojumus, tajā skaitā par darbiem imunoloģijas un infektoloģijas jomās.
Tajā pašā laikā vairāki viņa publiskie izteikumi un nostāja pret Francijā obligāto vakcināciju jau daudzkārt izraisījuši asus iebildumus un pat kolēģu protestus.
Daži nu jau cienījamā vecumā esošā profesora atzinumi, kuri pārsvarā neattiecas uz viņa specialitāti, akadēmiskajās aprindās tiek uzlūkoti kā antizinātniski jeb izzīsti no pirksta.
Varbūt šajā pazīstamākais ir stāsts par “ūdens atmiņu” – ūdens saglabā to vielu īpašības, ar kurām nonāk saskarē (ideja, ko, šķiet, pasmēla arī entuziasti Latvijā).
Tāpēc nepārsteidz, ka viņa pārspriedumi koronavīrusa sakarā izpelnījās dzīvu kritiku vai tika nodēvēti par muļķībām gan Pastēra institūtā, gan Francijas Nacionālajā medicīnas akadēmijā.
Emocijas joprojām sit augstu vilni. Tikmēr t. s. vienkāršie pilsoņi var tikai secināt – redz, pat zinātnieki strīdas.
Jo Montanjē nav vienīgais, kurš gatavs atkāpties no vispārpieņemtā viedokļa, un diez vai viņu vajadzētu tādēļ vainot viltus ziņu izplatīšanā.
Ar to nodarbojas citi, un ne jau patiesības noskaidrošanas vārdā.
Bet noskaidrojamā ir atliku likām, ja arī piekrītam, ka vīruss cēlies dzīvnieku pasaulē kā mātes dabas kārtējais brīdinājums negausīgajai cilvēcei.
Taču konkrētais adresāts izrādījās Ķīna, kura, iespējams, nevēlas pilnībā atklāt saņemtā vēstījuma saturu.
Atbildot Vašingtonas, respektīvi, Trampa, pārmetumiem, kāds Ķīnas Ārlietu ministrijas ierēdnis martā tviterī deva mājienu, ko oficiālā Pekina tomēr vēlāk neapstiprināja, ka vīrusu ieveduši amerikāņi, zemtekstā – tie, kuri piedalījās pērn oktobrī Uhaņā rīkotajās Vispasaules militārpersonu sporta spēlēs.
Pasviesto sižetu uztvēra Kremļa propagandas resursi, arī “Sputnik”, kas cita starpā jau paguvis apcerēt visdažādākās variācijas par tēmu, iekļaujot varbūtējo vīrusa radītāju uzskaitījumā pat Latviju, kur nu vēl ASV.
Izpaliek vien versija, ka iepriekš minēto spēļu laikā vīruss Uhaņā nejauši vai ne gluži nejauši varēja nokļūt kopā ar Krievijas delegāciju.
Proti, pēc pavisam nesen, 2019. gada septembrī, notikušā sprādziena Novosibirskas apkārtnē izvietotajā virusoloģijas centrā “Vektors” jeb laboratoriju kompleksā, kas pārmantots no aukstā kara ēras.
Kopsakarības starp šiem faktiem tiecas saskatīt dažādi Kremļa nelabvēļi, piemēram, bijušais padomju augsta ranga spiegs, tagad ASV finanšu analītiķis Jurijs Švecs, kurš pieļauj (sarunā ar Ukrainas interneta izdevumu “Gordon”), ka Maskavai netrūka iemeslu novērst uzmanību no ķibeles Sibīrijā.
Atkal kārtējā teorija… Jebkurā gadījumā uz Ķīnas komunistu režīmu krīt aizdomas par noteiktu, varbūt politiski neērtu konstatējumu, datu un kopumā jūtīgas informācijas pietaupīšanu “dienesta lietošanai”.
Lai gan Uhaņas institūts, cik noprotams, neizcēlās ar pārlieku slepenību, saņēma līdzekļus no Amerikas un sadarbojās ar ārvalstu partneriem. Bet, kā teicis Makrons, “ir notikušas lietas, par kurām mēs nezinām”.
Rietumos izskan prasība veikt starptautisku izmeklēšanu, lai “uzdotu nopietnus jautājumus”, jo bez atbildēm uz tiem attiecības ar Pekinu vairs nevarēs veidot “kā parasti”, saka britu ārlietu ministrs Dominiks Rābs.
Vašingtona vērš bultas arī pret Pasaules veselības organizāciju, kurai Tramps iesaldējis finansējumu, bet trīs Ņujorkas štata iedzīvotāji iesūdzējuši PVO tiesā par nepareizu un novēlotu reakciju, kuras dēļ viņi cietuši zaudējumus 756 000 apmērā.
Pret Ķīnu iesniegtas vairākas individuālas un kolektīvas sūdzības, prasību federālajā tiesā cēlis arī Misūri štats, un to grasās darīt vēl citi štati.
Juridiskas sekas nez vai iestāsies, varbūt politiskas, kas kaut kādā pagaidām grūti paredzamā veidā iespaidos arī ASV prezidenta vēlēšanas.
Bet, iespējams, ēnā palicis vēl kāds nopietns jautājums: cik lielā mērā tiek ievērota Konvencija par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādes, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un par to iznīcināšanu, kas stājās spēkā tālajā 1975. gadā, tātad ilgi pirms ķīmisko ieroču aizliegšanas konvencijas (1997).
Un vai attiecīgā profila centri un kompleksi zem cēlas izkārtnes reizēm nekalpo arī par aizsegu abu saistošo līgumu apiešanai.
Katrā ziņā šo iestādījumu strikta starptautiska uzraudzība varētu būt izšķiroši nozīmīga mūsdienu praksē un sazvērestības teoriju atspēkošanā.
