Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: “Rimšēviča sāgas” izpratnei jāizmanto saprāts 16


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Valdis Semjonovs

Pēdējā laikā pirmais jautājums, ko cits citam uzdod satiekoties, ir: klau, kas īsti notiek?… Lai gan dažudien sasauc pat vairākas preses konferences, neizpratnes migla, liekas, tikai turpina biezēt. Jo atbilžu nav. Par ko īsti nu jau Latvijas Bankas prezidenta pienākumu pildīšanā ierobežotajam Ilmāram Rimšēvičam aizdomās turamā statuss? Vai tiešām tagad reāli sācies teorētiskajos paudumos bieži pieminētais hibrīdkarš? Kas ļāva izveidoties un nostiprināties mūsu valstī tādām komercfinanšu iestādēm, kuras – ja ticēt I. Rimšēvičam – saliedējušās Latvijai naidīgā blokā un īsteno nekrietnus sazvērestības plānus? Un pats galvenais: kurai balsij raibo viedokļu korī ticēt?

Sociālo tīklu vaimanologiem šis mezglojums ir kā medusmaize un tiešais pieslēgums enerģijas avotam. Šķiet, savā posta dzeguzes postenī viens otrs anonīmais komentētājs tagad kūko bez ēšanas dienām un pa nakti neguļ. Bet visnotaļ normālie ļaudis, no pirmā apjukuma pinekļiem atraisījušies, secina: esam viegli samulsināmi un arī sanaidojami. Publiskajos viedokļos jau skaidri iezīmējas divas pretējas nometnes – I. Rimšēviča bezvainībai ticošo un šaubu mākto. Par baņķieri iestājoties, žurnālistus viņa nesaudzīgā izprašņāšanā nu apvaino tie paši ļaudis, kas vēlējušies pēc iespējas plašāku informāciju.

Bez šaubām, tagadējai situācijai līdzīgās jo spilgti uzzied cilvēciskās dabas pretrunas, tomēr I. Rimšēviča atbalstītājus saliedē ne tikai līdzjūtību raisoša upura tēls. Diemžēl valdošās koalīcijas un Ministru kabineta neizprotamā ignorance pret KNAB gadu gadiem notiekošo ir darījusi visu, lai sabiedrība apšaubītu korupcijas apkarotāju godaprātu un rīcības tiesiskumu. Pārāk ilgi galvenie šīs iestādes “sasniegumi” bijuši darbinieku savstarpējie kašķi un tiesāšanās, lai patlaban KNAB darbības uztvertu bez aizdomām un tajās nemeklētu dažu politiķu apkalpošanu. Pilnam mēram šajā tiesiskā nihilisma lielajā ugunī resnu sveķainu pagali nesen iemeta neviens cits kā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ar savas iespējamās noklausīšanās vai izsekošanas stāstu un tam sekojošu izteiksmīgas vīpsnas cauraustu piebildi par neticību mūsu policijas spējai noskaidrot augstās amatpersonas apdraudējuma pakāpi. Kur tad vēl tālāk?… Ņemot vērā daudzos nesmukumus Temīdas kalpu draudzē, I. Rimšēvičs tagad, nebaidīdamies tikt apvainots par goda laupīšanu valstij, drīkst televīzijas ekrānā droši sacīt, ka neuzticas Latvijas tiesai.

Kaut gan jautājums “kā tas viss beigsies?” ir loģisks, nesteigsimies pareģot, linčot vai attaisnot. Jācer, valdība un tiesībsargājošās struktūras saprot, ka preses konferencēs drīz vairs nepietiks ar “bez komentāriem” un citām izvairībām. Tikmēr skaidrības slāpju remdēšanu daudzi meklēs sociālajos tīklos, kur svārstīgākie ātri nomaldās un izsīkst. Notikumiem slāņojoties un cilpojoties, drošāk uzturēties citā teritorijā. Tā ikvienam atrodama aiz pieres kaula, kur mājo saprāts. Ar to draudzējoties, varbūt neaizskriesim līdzi viltus praviešiem, kuri no “Rimšēviča sāgas” skaidām jau būvē laivas kuģošanai uz nākamo Saeimu.

LA.lv