Mobilā versija
-0.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
12. decembris, 2016
Drukāt

Danču strīdi Daugavas stadionā (15)

Dziesmu svētku dejotāju tērpi. Karīna Miezāja/Latvijas AvīzeDziesmu svētku dejotāju tērpi. Karīna Miezāja/Latvijas Avīze

2018. gada Dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma „Daugavas” stadionā ideju koncepciju konkursā piedalījās tikai viena radošā komanda – pazīstamie horeogrāfi Jānis Ērglis un Jānis Purviņš kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Suhanovu. Absolūts konkurences trūkums no vienas puses var būt kārtējais pierādījums abu Latvijā slaveno horeogrāfu līderībai nu jau daudzu gadu garumā, bet no otras puses var likt arī aizdomāties – vai nozarē viss ir kārtībā, ja neviens cits horeogrāfs pat nevēlas mēģināt veidot deju lieluzvedumu „Daugavas” stadionā, kas būs viens no Latvijas valsts simtgades svētku vainagojumiem? Sabiedrībā radusies viļņošanās arī tādēļ, ka audums tērpiem iegādājams ārzemēs, un par to, cik lielu daļu tērpu darināšanas procesā jāuzņemas pašvaldībai, valstij un cik – pašiem dejotājiem?

Neizmērāmais amatieru ieguldījums

Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, tradicionāli tiek uzsvērts valsts un pašvaldības ieguldījums, bet neviens nav īsti apzinājis, cik iegulda paši amatieri, dziedātāji un dejotāji? Viņi tērē savu brīvo laiku un līdzekļus, jo daudzi uz mēģinājumiem, skatēm brauc ar savām personiskajām mašīnām, kurās benzīnu lej par savu naudu. Arī Maruta Alpa atzīst, ka, piemēram, runājot par uzvedumu „No zobena saule lēca”, nemaz nevar pateikt, cik tērpos ieguldījušas pašvaldības un cik daudzi dejotāji tos šuvuši paši. Tāpēc ne viens vien aptaujāts deju kolektīva vadītājs un dejotājs neizpratnē vaicā – ja reiz Dziesmu un deju svētki ir valstiski svarīgs notikums, vai drīzāk tērpu šūdināšanā nevajadzētu skatīties nevis dejotāju, bet valsts un pašvaldības partnerības un sadarbības virzienā?

Bet Maruta Alpa te saskata juridisku šķērsli: „Ja valsts, piemēram, piedalītos tērpu šūšanā, savukārt audumu iegādātu par pašvaldības līdzekļiem, tad pēc tam tērpi nevarētu nonākt pašvaldības īpašumā. Lai tērpi nonāktu pašvaldību īpašumā, būtu nepieciešams īpašs valdības lēmums sadarbībai starp valsti un pašvaldībām”.Te gan gribas iebilst – vai tiešām nav iespējams atrast „sapratni” starp likumiem.?Kādēļ gan, piemēram, valsts nevarētu savu „tērpa daļu” pašvaldībai nodot lietošanā uz 99 gadiem? Vai atkal atkārtojas tā pati situācija, kas bija ar Mežaparka Lielo estrādi, kura gadu desmitiem netika rekonstruēta arī tādēļ, ka valsts nevarēja vienoties ar pašvaldību par līdzekļu ieguldījumu, līdz Rīgas vicemēram Andrim Amerikam ienāca prātā ideja, ka pašvaldība no valsts var naudu aizņemties uz izdevīgiem noteikumiem un ilgu laiku?

Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis precizē, ka nekur neesot teikts, ka dejotājiem obligāti nākšoties tērpus šūt pašiem vai to darīt par savu naudu. Doma esot šāda: „Katram dejotājam ir pa spēkam pašam uzšūt tērpu, ja nav finansiāla atbalsta.” Turklāt Jānis Ērglis vēl uzsver: „Mūsu radošums netraucēs kādam kolektīvam nokļūt Rīgā uz svētkiem. :”Taču viņi nevēlas atklāt, kāds galu galā būs risinājums, ja daļa kolektīvu aptaujā sacīs, ka nevar vai principā nevēlas šūt tērpus par saviem līdzekļiem.

Vairāk lasiet laikraksta “Latvijas Avīze” 13.decembra numurā vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. šie būtu labi Jāņos uz Ušakova skatuves Daugavmalā!

  2. Forši tērpi

  3. ak dies !!! dižgari savā lielummānijā ar tērpiem ir ierāvuši kārtīgā ānusā!! vēl jau neviens nav sācis runāt par dižgaru jauno deju ārprātu… baletmeistari jokainie!!

  4. Skumji – taču tas tiešām iet gadiem ilgi! Uzvedumveidīgās Deju svētku programmas sāk apnikt. Daudzas dejas paliek tikai vienu svētku programmā, jo vēlāk netiek dejotas. Manos laikos (1960-’80. gadi) izvēlējās labākās dejas no 5 gadu pēcsvētku kārtējām jaundejām neaizmirstot agrāko laiku visskaistāko veikumu. Tās dejotājiem patika un arī skatītājiem. Nu jau vairākus gadus stadionā pati deja ir pazudusi, pārsteigumu sagādā visu deju ornamentālie zīmējumi. Beidzas svētki un paliek tikai raibo ornamentu “sadrūzma”. Uzvedums un pati deja, kā idejas virzītāja, izplēnējusi.
    Man arī šie tērpi netīk – pārāk uzbāzīgs rakstu zīmējums. Nepieņemu puišu krievisko krekla valkāšanas stilu.
    Patiesi žēl, ka ejam aizvien tālāk no etnogrāfiskā pamata. Par dažu jaundeju grūti pateikt kādas tautas, jo par latviskiem soļiem un to kombinācijām noder horeogrāfa nozagtie cittautu deju soļi.
    Malace, Mārīte, par uzdrošināšanos pacelt šo problēmu, par kuru sen jau Latvijas deju saime “šūmējas”!

  5. Varbūt beidzot kāds no ieceru autoriem beigu beigās pateiks cik tad tad tas viss izmaksās. Kā redzams, komplekts uzšūts un negribās ticēt, ka izmaksas nav aprēķinātas. Jebšu – viss kā parasti, novilks līdz pēdējam un tad pateiks ciparus ar piebildi – Jūs tak gribat piedalīties. Tad visi atkal sakožot zobus maksās un skaļi neko neteiks, jo – skatēs žūrijā kas sēdēs? 🙂

  6. Ja nekļūdos, tad ir bijuši gadījumi jau iepriekš, kad deju svētku uzvedumam ir šūti speciāli tērpi un tie nodoti pēc tam kolektīviem. Neatminu tieši kuros, bet pa laukumu zaļos vai kaut kādos citādāka krāsa ietērpos dejotāji skraidīja. Tad problēmu nebija. Protams, ka uzvarēja konkursā tie, kuriem bija jāuzvar. Vajadzēja palasīt nolikumu. Citi nemaz nevarēja uzvarēt. Piekrītu, ka dejotāji var daudz, bet vai dejotājiem būtu finansiāli jāsedz dažu kungu iegribas?? Neesmu par to pārliecināts.

  7. Kas šitie tādi? No kuras Zemeslodes malas atbraukuši! Pēc latviešiem neizskatās. Krekls no biksēm ārā, meičai kleita kā sarafāns, šis pāris atgādina mūsu austrumu kaimiņus. Vai dejas solis arī būs krieviskais skrējiens ar atpakaļ augstu mestām kājām un izplestas rokas šūpojot uz augšu un leju?

    • Jā, man arī tas krekls virs biksēm uzreiz drebuļus uzdzina… Un tie zilie raksti – nu doma jau varbūt skaista, bet latviešiem tomēr krekli vienmēr bijuši balti, baltais ir tīrības un skaidrības simbols… Ja vēl tie raksti būtu pelēki, tad varbūt rastos kādas asociācijas ar rupjajiem pakulu audumiem – nu bet tie nav godu apģērbi! Man tomēr šķiet, ka mūsu tautas tērpi ir vērtības, kas jāsaglabā un ar ko mums ir pamats lepoties. Tos “modernizēt” ir tas pats kā no jauna modernā stilā pārrakstīt tautas dziesmas… Nu var jau kādreiz joka pēc, bet ne jau ar tādu “jaunradi” plātīties pasaules priekšā… Skumji.

    • Japp, mūsu SENIORU grupai ir tieši tāds solis pāris dejām… 🙁
      Un, kad es padomāju, kā šie tērpi izskatīsies uz mūsu dāmu ne vairs šmaugajiem augumiem… raudāt gribas. Pareizāk sakot- lamāties nesmukiem vārdiem!

      • un dejas- vidējai paaudzei- “es meitiņa kā rozīte”, vai “pielūgsme meitenei”!!! bļoda!!! veči klibi , vecenes resnas… te pēkšņi kaut kādas precību- jārēšanās dejas!! pisec!!

Draugiem Facebook Twitter Google+