Kultūra

Liāna Langa: Mišels Velbeks modelē situāciju, ja par Francijas prezidentu ievēlētu musulmani 16


Liāna Langa
Liāna Langa
Foto – Timurs Subhankulovs

Skandālu ap jauno Mišela Velbeka romānu “Pakļautība” sacēla mediji, izceļot faktu, ka par Francijas prezidentu tiek ievēlēts musulmanis.

Pašā romānā, ko izlasīju krieviski, nekā skandaloza nav – šī antiutopija sarakstīta rimtā, nosvērtā tonī. Kā allaž, rakstnieka Velbeka – kandidāta uz Nobela balvu literatūrā – Laika Gara, realitātes atspoguļojums un detaļas ir stindzinoši precīzas, rādot atomizētu (vientuļu egoistu) Eiropas sabiedrību, vīrieša seksualitātes apmierināšanas risinājumus, esot neprecētiem, franču un viņu akadēmisko vidi, kā arī neizbēgami – dzīves stilu. Romāna intonācija, kaut uzsvērti neitrāla, nepārprotami prognozē šā gadsimtos izkoptā dzīvesveida izbeigšanos.

Romāna galvenais varonis ir Sorbonas universitātes profesors, kurš notikumus apraksta pirmajā personā un savulaik uzrakstījis satricinošu promocijas darbu par franču rakstnieku Šarlu Marī Žoržu Huijsmanu (dzimis 1848. g.). Latvijā diemžēl vēl arvien nav neviena šā autora romāna tulkojuma. Valstī notiek prezidenta vēlēšanas, kurās konkurē Marijas Lepēnas vadītā Nacionālā fronte un Muhameda Ben Abesa vadītā Musulmaņu brālība. Arī islāma ekstrēmisti, kuri džihādu uzskata par vienīgo pareizo ceļu, sirdī vēlas, lai vēlēšanās uzvar nosvērtais, ar spožu prātu un runas dāvanām apveltītais Abess.

Pirmās vēlēšanas izgāžas, ielās notiek ierastās sadursmes, ko tik bieži redzam tālrādē, deg auto, uz ielām vārtās gumijas ložu vai ūdens strūklu notriektie cilvēki, policistu rindas ar metāla vairogiem soļo vajadzīgajā virzienā.

Militāras apsardzes klātbūtnē drīz norisinās otras vēlēšanas, un tajās uzvar Muhameds Ben Abess – miernesis, kurš dāsni atalgo savus piekritējus un līdzskrējējus un izpelnās līdz šim nebijušu uzticības kredītu. Ātri un veikli tiek izveidota nacionālā izlīguma valdība, kas gūst vispārēju tautas piekrišanu Republikā. Grāmatas galvenais varonis tiek atlaists no Islāma Sorbonas universitātes. Bērniem turpmāk jāmācās tikai līdz 12 gadu vecumam, tad jāapgūst arods. Kungiem var būt oficiāli četras sievas, neviens pret to neiebilst, jo tas taču ir tik ērti. Salafītu studentu apvienība nosoda amoralitāti un aicina praktizēt šariatu.

Romānā ir daudz atsauču uz Nīči un filozofu Redigeru, kas vaino kristietību vājumā, jo tā esot pārāk sievišķīga, un plēš sarkastiskus jokus par islamogašistiem kā sapuvušu marksistu pēdējo patvērumu klīniskas nāves fāzē, kuri pēdējiem spēkiem cenšas izrāpties no vēstures mēslaines, tveroties pie islāma glābjošā striķa.

Pensija galvenajam vēstītājam nodrošinās vairāk nekā pārtikušu dzīvi. Viņš samierinās ar atlaišanu, uztrauc vienīgi kontaktu zudums ar studentēm, ar kurām viņš periodiski stājies seksuālos sakaros. Bet kolēģis dekāns Robērs Redigers darbu saglabā, jo lasīs kursu par Artūru Rembo, par kura dzīves nogali pastāv versija, ka viņš pieņēmis islāmu. Algas pasniedzējiem trīskāršojas. Valsts miermīlīgā, demokrātiskā ceļā ir radikāli mainījusies, ieskaitot dāmu apģērbus, bet visi šķiet visai apmierināti. Vienkārši pienākuši citi laiki, kuriem jāpielāgojas, ja grib labi dzīvot. Un vai tad pasaule nav pieredzējusi ne vienu vien šāda veida pavērsienu? Pieredze uzkrāta. Atolla Homeini teicis, ka viss islāms – tā ir politika. Un vēl mēdz uzskatīt, ka ar islāmu ir tāpat kā ar marksismu – vai nu tas ir vispasaules, vai tas nepastāv. Romānu noslēdz galvenā varoņa vizīte pie dekāna Redigera, kurš pauž nožēlu par viņa pasniedzēja gaitu pārtraukšanu. Parādās jauna meitene ar izlaistiem matiem, kas mulsumā aizjož (izrādās, viņa jaunākā sieva, kas nedrīkst rādīt matus), savukārt vecākā, četrdesmitgadīgā, pasniedz dažādas delikateses. Dekāns atzīst, ka kļuvis islāmticīgs un jūtas apmierināts. Intelektuālas sarunas gaitā viņš vervē arī galveno varoni, piesolot atgriešanos universitātes pasniedzēja darbā. Viņš izvērsti runā par Allāhu kā universa radītāju, bet par ateistisko humānismu izsakās kā par kaut ko lecīgu un augstprātīgu. Savukārt kristietība, viņaprāt, ir vien komiska pretenciozitāte. Pēc neilgām pārdomām galvenais varonis nolemj kļūt musulmanis.

Secinājumu daļa lai paliek lasītāju ziņā.

LA.lv