Kokteilis
Ceļo

Kāzu vietā – 527 dienas apkārt pasaulei 0

Foto no Laines Pērses un Artura Driņina krājuma

Kāzām krāto naudu Laine un Arturs nolēma iztērēt, divus gadus klejojot pa svešām zemēm ar stopiem un telti mugursomā. Sak, pirms lielā dzīves ceļojuma apskatīsim pasauli. Dzimtenē viņi atgriezās ātrāk, nekā plānots – tikai tāpēc, ka pasēs pietrūka vietas vīzām, toties ar vērtīgu bagāžu – pieciem kontinentiem un 64 valstīm, kurās pabūts 17 mēnešu laikā.

Uz kartes viss izskatījās tik tuvu – ar lidmašīnu līdz Amerikai, tad gandrīz vai rokas stiepienā – Meksika. Patiesos mērogus sāc aptvert tikai uz vietas un pie viena uzzini, ka ASV stopot aizliegts. Laines Pērses un Artura Driņina divu gadu pasaules apceļošanas plāns dabūja pirmo šoku – lai tiktu cauri Ņujorkai, viņiem vajadzēs četras dienas! Un kurš teica, ka ar meksikāņiem varēs sarunāties angliski? Pļāpāt šiem patīk, taču tikai savā – spāņu valodā.

Abiem ceļotājiem pēc vārda kabatā nav jāmeklē – viņi ir labi stāstnieki un piedzīvojumi viens par otru trakāki, jautrāki, brīžiem pat neticami birst kā no pārpilnības raga. Lainei patīk lietu kārtība – pasākumam jāpieliek skaists punkts, tāpēc tagad top visa ceļojuma apraksts grāmatai, varbūt pat divām, jo notikumu sakrājies tik daudz.

Uzsāka viņi savu tūri ar sūri grūti sapelnītiem nepilniem desmit tūkstošiem eiro kontā, ko bija atlikuši kāzām un “neparedzētiem gadījumiem”. Noteikumus izvirzīja spartiskus – braucam ar stopiem, guļam teltī, ēdam “pa lēto”. No aptuveni trīs simti izpētītajām valstīm atmeta salas – transporta dēļ. Pasākuma starts izrādījās aviobiļetes uz Ameriku – tikai par 100 eiro, mazāka cena vairs nebūs. Nu tad jābrauc, tad jau redzēs, kā ies!

 

Galerijas nosaukums

 

Nelegālie stopi un telts notekgrāvī 

Nesapratām, kā tas var būt, ka ASV ceļot ar stopiem aizliegts ar likumu? Nedaudz pabraucām sabiedriskajā, bet cenas – nenormālas. Ņujorkā vispār viss ir dārgs, pat nieka beigelis* – tāda apaļa maizīte ar caurumu vidū un nelielām piedevām – maksā deviņus dolārus.

Sākām pētīt karti, kā cauri pilsētai iziet kājām, parēķinājām – teorētiski mums vajag četras dienas. Ak, Dievs! Gājām benzīntankos un jautājām braucējiem, vai viņi mūs var paķert līdzi. Iesākumā lūgšanās bija pats grūtākais un vēl jāuzmanās no sarga, kas dzina ārā no teritorijas. Kad amerikāņi sadzirdēja mūsu akcentiņu, kļuva pielaidīgi. Kā paši vēlāk skaidroja, ja mēs būtu vietējie, līdzbraucējos neņemtu.

Tā pa gabaliņam vien virzījāmies uz priekšu. Iemanījāmies, ka viņiem ir smago automašīnu apstāšanās vietas ar ēstuvēm, dušu un tualeti. Šoferīši bija atsaucīgi, taču sanāca arī pārpratumi. Daži Arturu noturēja par Laines suteneri, atvēra mašīnas logu un pastiepa roku ar dolāriem. Mums brīnums – kāpēc dod naudu?

Lielo auto šoferi brauc attālumus, kādus mēs pat nevarējām iedomāties. Reizēm pat trīs dienas kopā ceļojām – viņi uzcienā un izguldina, pastāsta par sevi, mēs atkal – par sevi, kāda zeme, kā dzīvojam, ko ēdam u. c. Visi brīnās, ka Latvijā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, kā – visā valstī? Un jums pašiem ir sava valoda un jūs protat arī citas valodas?

Nakšņot teltī ASV ir diezgan droši, jo amerikāņi nav ziņkārīgi – paskatās, laikam kāds bomzītis guļ. Mums tas izdevās pat Lasvegasā. Kamēr gaišs, uzspēlējām – tur iemet automātā kaut vai vienu monētiņu un visu nakti par brīvu nes dzērienus. Vai vinnējām? Pa nullēm – tā tam jābūt. Līdz ar tumsu ārpus pilsētas atradām telts vietu sausā notekgrāvī un mierīgi pārlaidām nakti. Kāda smagā auto šoferīte mums uzdāvināja gāzes deglīti, varējām vārīt roltona zupiņas, vairs nebija jāpārtiek tikai no maizītēm.

No Ņujorkas līdz Losandželosai nobraucām pāri par trīs tūkstoš jūdzēm. Tālāk mūsu ceļš veda uz Meksiku.

 

Ā, gringo atbraukuši! 

Meksikā gaidīja pārsteigums – domājām, pietiks ar angļu valodas zināšanām, taču izrādījās, ka šeit visi runā tikai spāniski. Braucām kopā ar šoferīšiem lielus gabalus un sākām mācīties spāņu valodu.

Gadījās arī kuriozi. Ceļojam no vienas apdzīvotas vietas uz otru, un Arturam gribējās uzzināt, kā viņu valodā ir pilsēta. Rāda uz apgaismoto vietu un vaicā – kā to sauc. Šoferis atbild – roho**. Turpmāk, tiklīdz parādījās kāda pilsēta, Arča priecīgs paspīdēja ar savām zināšanām. Tikai apmēram pēc mēneša uzzinājām, ka vārda tulkojums ir “sarkans”. Tagad bija skaidrs, kāpēc meksikāņi izskatījās nedaudz pārsteigti par Artura prieka pilnajiem “roho”! Vispār spāņu valoda nav grūta, kāds mums uzdāvināja vārdnīcu, un piecu mēnešu laikā, kurus pavadījām Latīņamerikā, iemācījāmies jau brīvi sarunāties. Kad esi kaut cik apguvis valodu, sāc sajust atmosfēru, informācijas uzņemšana kļūst tik viegla, ka vārdi paši iekrīt galvā. Izšauj kaut ko spāniski un otram brīnums – kā tu to zināji? A, klausījos un iemācījos!

Tādu cilvēku atvērtību un sirsnību kā Meksikā nepiedzīvojām nevienā citā valstī. Pie sevis mājās paciemoties aicināja pilnīgi svešinieki. Kad palikām nakšņot pie koučserferiem***, bijām tādās ballītēs, kur kā parastie tūristi nekad neietu. Kādā rančo nosvinējām Helovīnus – meksikāņiem tā ir mirušo piemiņas diena, kad aizgājušajiem tiek gatavots ēdiens, bet dzīvie dzer tekilu, dzied, spēlē ģitāru un dejo. Arča pat piedalījās deju konkursā un uzvarēja!

ASV mums visi teica – nebrauciet uz Meksiku, tur jūs var apzagt un pat nogalināt. Nevajag staigāt apkārt ar milzu fotoaparātu, dārgu pulksteni uz rokas un naudas maku, kas rēgojas no kabatas. Mums bija vienkāršs, neuzkrītošs apģērbs, kas ar laiku izskatījās pat nedaudz nošmulēts, parastas mugursomas – nekā kārdinoša, bet vērtīgāko mantu – fotoaparātu – no somas mums izzaga jau ceļojuma sākumā. Valstī nav diez ko draudzīga attieksme pret baltajiem amerikāņiem, tāpēc pirmais, ko pavēstījām, – esam no Eiropas. Ā, gringo, viņi teica – tā meksikāņiem patīk saukt bālģīmjus. Ko sapratām Meksikā un arī visā pārējā ceļojumā – jāatmet stereotipi un jāmetas piedzīvojumā ar smaidu, atvērtu prātu un sirdi.

 

Taizemes karaļa bērēs 

Ja ne koučserferis, kas mums ieteica apskatīt vulkānkalnu Popokatepetlu, paši turp neiedomātos doties. Tas bija pasakaini! Visapkārt skaisti skati, mākoņi zem kājām, nav ne cilvēku, ne mašīnu. Tikai kalni un mēs. Teicu, Arča, es dzirdu klusumu… Bet naktī – reāls izmisums. Nebijām rēķinājušies, ka četru tūkstošu metru augstumā būs tik auksti, gaiss retināts, ugunskuru nevar iekurināt. Pakājē taču bija plus trīsdesmit grādu! Uzvilkām visas līdzpaņemtās drēbes, vairākas reizes sildījām telti ar gāzes deglīti, tāpat sala tik pamatīgi, ka liekas vai gals klāt. Dabūjām dzīves mācību – kalnos ir auksti, kā arī – ne vienmēr skaistākās vietas atzīmētas kartē un tajās var nokļūt par brīvu.

Gandrīz visi pasaules brīnumi tika apskatīti – Maču Pikču, Lielais kanjons, Tadžmahals – no ārpuses, iekšā negājām, jo biļetes bija par dārgu. Indijā cenas ārzemju tūristiem uzskrūvētas pat divdesmit reižu augstākas nekā vietējiem. Ja indietim par ieeju mauzolejā jāmaksā, viņu rūpijas pārrēķinot mūsu naudā, viens eiro, ieceļotājam – divdesmit eiro. Tas šķita negodīgi, tāpēc nepirkām biļetes – negribējām būt apšmaukti.

Tieši tāpat rīkojāmies, kad uz Malaizijas–Taizemes robežas mums paprasīja divreiz dārgāku summu par vīzu – 30 eiro. Dusmīgi teicām, ka nemaksāsim, taču dabūjām doties atpakaļ pēc lētās vīzas. Grūti Āzijā stopējas, jo gandrīz visi prasa naudu. Kad nokļuvām līdz vēstniecībai, tā jau ciet. Šķita, melnā svītra pienākusi, vieni vienīgi šķēršļi. Nākamā diena parādīja, ka visam ir savs iemesls. Pie vīzu biroja bija piesprausta zīmīte, ka no šīs dienas maksa par to atcelta, varam braukt par brīvu. Vēl viena mācība – ja kādas durvis ir ciet, nedusmojies, bet meklē citas, kas atvērsies. Taču tas vēl nebija viss – Taizemē tolaik apbērēja karali un visur varēja dabūt ēst un braukt sabiedriskajā transportā bez maksas!

Starp citu, Taizemes vietā gribējām doties uz Indonēziju, tikai nevarējām sagaidīt ieceļošanas atļauju. Kā vēlāk uzzinājām, Sumatras salu, ko plānojām apskatīt, piemeklēja zemestrīce, kurā cieta ļoti daudz cilvēku.

 

Arturs novājē par 24 kilogramiem 

Grūtākais laiks pienāca apmēram pēc diviem trim mēnešiem, kad parādījās pirmais nogurums no stopiem, gulēšanas teltī, mazgāšanās, kur sanāk. Kolumbijā šķita, ka nebūs vairs nekāda kopā ceļošana – domas dalījās gandrīz par visu – kur dosimies tālāk, kura ir drošākā apmešanās vieta u. c. Ko mēs varējām darīt? Pagriežam teltī viens otram muguru, Arča pikts izlien ārā, viņu sakož odi – dusmīgs lien atpakaļ. Pagājām kādu laiku viens pa vienu ceļa pusi, otrs pa – otru, bet tad jāvienojas, kur dosimies tālāk, un atkal bija jāsaiet kopā. Kad sāc runāt, tas ir pirmais solis atrisinājumam.

Laosā mūs vēl apzaga un sabojāja telti. Nakts vidū vairākas reizes modāmies, dzirdējām, ka kāds knibinās, taču šķita, ka žurkas, tāpēc tikai pasitām pa telti un iestājās klusums. Toties no rīta atklājās posta aina – mūsu mājiņā caurums, no somas paņemtas visas smaržīgās lietas, arī šūšanas piederumi, bet maks ar naudu nav aiztikts.

Strīdi lielākoties sanāca par sīkumiem, tikai pamazām sākām saprast, ka būs jāpielāgojas, jo katram ir savi nerakstītie uzdevumi.

Esam kopā sešus gadus, bet ceļojumā viens par otru uzzinājām tādas lietas, kas, mājās dzīvojot, nekad neatklātos. Līdz šim nebiju iedziļinājies Laines krāsošanās noslēpumos, taču tagad zinu, ja vajag, viņa to var izdarīt ļoti ātri – pat piecās minūtēs.

Par Arturu ieguvu tik daudz jaunumu, ka visus nemaz nevar atklāt! Iemanījos pēc acīm noteikt, kad viņam grib ēst vai gulēt. Uz tūres beigām jau sapratāmies bez vārdiem – tikai paskaties uz otru, aha, vajag ūdeni, tūlīt aiziešu pakaļ.

Ja kļuva par smagu, ļāvām sev apstāties un atpūsties. Devāmies uz veikalu, nopirkām kaut ko garšīgu, pagulējām teltī un nākamajā dienā varējām soļot tālāk labā omā. Svētku dienās paņēmām viesnīciņu, paši pagatavojām ceptus kartupeļus vai rasolu. Kad nokļuvām Moldovā, bijām laimīgi, ka veikalā varam nopirkt griķus un kotletes. Tik garšīgi – pilnus vaigus piestūmām. Latvijas pārtikas mums ļoti pietrūka, īpaši rupjmaizes.

Pie jaunās ēdienkartes grūtāk bija adaptēties Arčam, nevarēja viņš pierast pie Meksikas asā ēdiena un četros mēnešos novājēja par divdesmit četriem kilogramiem. Vecāki sacēla trauksmi – ai, Arturs bildēs baigi plāns sāk izskatīties, kur pazudis apaļums vaigos, kas Laini sargās!

Ar visdīvaināko maltīti – cāļa embriju olā – mūs cienāja Filipīnās. Lai kā vietējie savu gardumu slavēja, nevarējām to dabūt iekšā. Kad centās iekārdināt ar mazo cālīšu kraukšķīgajiem knābīšiem un nadziņiem, kas tik forši garšojot, Arča sāka vemstīties.

Bolīvijā, kur ieradāmies karnevāla laikā, iemācījāmies alus dzeršanas tradīciju – vispirms neliela šļuka jānolej zemē kā ziedojuma tiesa mātei zemei.

 

Čau, latvieši! 

Klīstam pa Holivudu un pēkšņi dzirdam – pūlī runā latviski. Saucam, cik spēka – Latvija! Un mums atsaucas – ehei!

Esam Kirgizstānas tirgū, tūristu sezona iet uz beigām, ceļotāju pamaz. Nāk pretim divi puiši, skatās uz mums un latviski saka – re, kur vēl tūristi. O, čau, latvieši! Izmantojām katru iespēju satikties un parunāties, tā bijām noilgojušies pēc savējiem.

Taisnība, ka latvieši ir visur, jo esam piedzīvojumu kāra tauta. Ceļojuma laikā uzzinājām par diviem vīriem, kas pa Atlantijas okeānu no Āfrikas airējas uz Brazīliju – tas bija šoks. Turpmāk visiem stāstījām par drosmīgajiem laiviniekiem, bet mums netic, saka – neesot reāli. Kad viņi ieradās Riodežaneiro, visiem sūtījām ziņu, ka ir gan reāli – mūsējie tikuši līdz galam.

Piestājam Kolumbijas viesnīcā – mums stāsta, ka neesam te vienīgie latvieši. Grūti noticēt, jo Latviju taču tik maz zina. Tomēr tā izrādījās taisnība – tur bija apmetusies kāda latviete no Lielbritānijas.

Daudz savējo satikām Indijā – valstī, kuru izvēlējāmies kā pēdējo savā ceļojumā, kad uzzinājām, ka pasēs vairs nav vietas vīzām un mums jādodas mājās.

Pasākuma nobeigumam – perfekta valsts, kurā visi ceļojuma laikā iegūtie pieņēmumi un priekšstati apgriezās kājām gaisā. Arī veselība – kā tur nokļuvām, sākās problēmas ar vēderu. Latvieši ieteica, lai pirms ēdienreizēm tukšā dūšā iedzeram rumu. Kļuva labāk.

Mūs mēģināja apzagt – aplenc tevi bariņš bērnu, viens ķer pie rokas, otrs pie pleca, spēj tik sargāt savas somas.

Indijā stopot nemēģinājām, braucām ar lētajiem vilcieniem. Par četriem eiro var dabūt četrpadsmit stundu braucienu ar gultu, gribi vēl lētāk – ņem par diviem eiro, bet visu ceļu jāstāv kājās. Laine parasti gulēja uz augšējā plaukta. Naktī pamostas – uz pretējā sēž trīs veči un viņu vēro. Ja pasažierim pietrūkst vietas, mierīgi var apgulties kādam uz kājām. Tas viņiem skaitās normāli. Arča nelūgto gultas biedru tomēr aizraidīja.

Nekādas privātās telpas – sēžam un rakstām telefonā blogu, viens pārliecas pār plecu un paskatās, tad otrs ielūkojas, trešais iesaka, kur komatu ielikt. Vispār jau ļoti laipni un draudzīgi ļaudis – ved klāt savus bērnus un rāda uz mums – re, kur baltais cilvēks. Uz kuru paskaties, tas pasveicina. Mašīnas pat stājās, jo visi grib ar mums fotografēties. Ar laiku tas, protams, nogurdina.

Savu zvaigžņu stundu piedzīvojām zooloģiskajā dārzā, kur izkonkurējām pat balto Bengālijas tīģeri – visi skrēja pie mums bildēties. Jutāmies novērtēti kā retums.

 

• Līdzīgs ūdenskliņģerim.

• Roho – spāņu valodā nozīmē sarkans.

• Brīvprātīgo organizācijas “Couchsurfing” dalībnieki, kas bez atlīdzības uzņem pie sevis mājās ceļotājus, iepazīstina viņus ar apkārtni, kultūru, tradīcijām u. c.

 

Uzziņa

Ceļotāji:

Laine Pērse, 27 gadi, diplomēta angļu valodas skolotāja un organizācijas vadības maģistre.

Arturs Driņins, 26 gadi, pavārs.

Apceļotās valstis:

Zviedrija, ASV, Kanāda, Meksika, Beliza, Gvatemala, Elsalvadora, Hondurasa, Nikaragva, Kostarika, Panama, Kolumbija, Ekvadora, Peru, Bolīvija, Čīle, Argentīna, Urugvaja, Paragvaja, Brazīlija, Itālija, Sanmarīno, Vatikāns, Malta, Maroka, Spānija, Portugāle, Andora, Francija, Monako, Šveice, Lihtenšteina, Austrija, Slovākija, Ungārija, Slovēnija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Maķedonija, Kosova, Melnkalne, Albānija, Grieķija, Bulgārija, Rumānija, Moldova, Ukraina, Kipra, Gruzija, Armēnija, Turcija, Kirgizstāna, Dienvidkoreja, Japāna, Honkonga, Filipīnas, Singapūra, Malaizija, Taizeme, Laosa, Kambodža, Nepāla, Indija.

Budžets:

plānoti nepilni 10 000 eiro, iztērēti – 13 600.

Bagāža:

divas mugursomas ar apģērbu, apaviem, telti, guļammaisiem un sīkiem sadzīves priekšmetiem, neliela jostas somiņa.

Tehniskās ierīces:

viedtālrunis, fotoaparāts.

Apņemšanās:

trāpīt vasaras laikā, ceļot ar stopiem un nakšņot teltī.

 

Uzziņa 

Ja Laine un Arturs ceļojumā dotos tagad 

• Stopotu, bet ar dažiem izņēmumiem. ASV brauktu pa naktīm ar “Megabus” autobusiem, kur laikus iegādātas biļetes maksā tikai dažus dolārus. Līdzīgi rīkotos arī tajās Eiropas valstīs, kur ar stopiem grūtāk pārvietoties, piemēram, Itālijā, Grieķijā. Brauktu ar lētākajiem “Flix” autobusiem. Āzijā tāpat izmantotu lēto sabiedrisko transportu.

• Rūpīgāk izpētītu drošākās nakšņošanas vietas teltī un vairāk parūpētos par tās aizsardzību pret lietu.

• Ceļojumu plānotu ne ilgāk par gadu, lai neiestājas informācijas pārsātinājums.

• Drošības apsvērumu dēļ nedotos uz Meksiku, kad ASV prezidents Donalds Tramps gatavojas būvēt mūri starp abām valstīm.

• Ņemtu līdzi mazāk apģērba, tālrunim iegādātos vairākas liekas baterijas.

 

LA.lv
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Noklausies! TOP 13 līdz šim labākās 2018. gada dziesmas
11 stundas
SD
Sintija Dozberga
Kokteilis
9 vienkārši veidi, kā radīt vairāk prieka savā ikdienas dzīvē
11 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dzejniece Māra Zālīte atgūstas pēc traumas: tiku nolikta pie vietas…
11 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Latvijā
“Šiva*, atkāpies no Vanagkalna!” Būt vai nebūt Zemes enerģiju parkam Baldonē?
2 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO. Bijušais policists pārsūdz spriedumu: noliedz vainu zēna notriekšanā
38 minūtes
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Valsts pirmie simt gadi ir līdz malām pierakstīta lappuse
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
“Boeing” nav sniedzis ziņas par potenciālu tās jaunākās lidmašīnas bīstamību
25 minūtes
LE
LETA/LA.lv
Sports
Meija turpina mest – “Dinamo” pirmo reizi sezonā trīs uzvaru sērija!
1 stunda