Ievazāta zivju suga – apaļais jūrasgrundulis, par kuru priecājas tikai makšķernieki 1
Lai gan ir agrs darbdienas rīts, auto stāvlaukumā pie Ziemeļu mola Liepājā brīvu vietu atrast ir pagrūti. Saprotu, ka šeit notiek kaut kas interesants, un dodos lūkot. Pa molu teju vai straumītēm kursē makšķernieki, no mola uz sauszemi ar zivju pilniem spaiņiem, no sauszemes uz molu ar pamatotām cerībām vaigā.
Jau pirmais no mola nākušais makšķernieks, vietējais zivju un copes pazinējs, aizgūtnēm stāsta, cik interesanti šajās dienās esot makšķerēt no mola. Jau netālu no krasta, starp spraugām dižajos betona viļņlaužos, ar ziemas makšķerīti varot gūt labus bičoku lomus. Nedaudz tālāk, vietā, kur viļņlauži beidzas, šīs pašas zivtiņas varot vilināt ar makšķeri, trāpoties arī pa kādai mencai un paplānai butītei, bet mola galā pāris stundās var pieķert pilnu plastmasas spainīti ar lielajām lapu reņģēm.
Uz mola pulcējas internacionāls pūlis – var dzirdēt latviešu, krievu un lietuviešu valodu, sastopu arī divus baltkrievus, kuri, ciemodamies pie radiem Liepājā, izmantoja izdevību pamakšķerēt Baltijas jūrā. Visbiežāk pieminētais vārds noteikti ir jau iepriekš dzirdētais bičoks. Pāris reižu dzirdu arī vārdus bullītis un grundulis.
Lai par šo zivi noskaidrotu kaut ko vairāk un ieviestu skaidrību terminoloģijā, uz sarunu aicināju BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras laboratorijas vadītāju Didzi Ustupu. Lūk, ko viņš pastāstīja.
“Makšķernieku pieminētais bičoks nav nekas cits kā apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostamus). Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva (negribot ievazāta) suga, kuras dabiskā dzīvesvieta ir Azovas jūra, Melnās un Kaspijas jūras ūdeņi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados apaļie jūrasgrunduļi tika atrasti Maskavas upē pie Maskavas, bet jau 1990. gadā arī Baltijas jūrā Gdaņskas līcī. Iespējams, ka šī suga tika ievesta ar balasta ūdeņiem, bet iespējams arī, ka tā veica garu un grūtu ceļu pa upēm un ūdenstilpēm, lai nokļūtu līdz Gdaņskai.
Šī suga Baltijas jūrā ātri iedzīvojās, īpatņu skaits un izplatība strauji palielinājās. Domājams, ka tieši Gdaņskas līcis kļuva par avotu apaļā jūrasgrunduļa tālākai izplatībai Baltijas jūrā. Latvijas piekrastē šo sugu pirmo reizi konstatēja 2004. gadā pie Liepājas, kur gada laikā tika noķerti divi eksemplāri, vēl pēc gada to konstatēja Rīgas līcī. Zivs ir izmēros neliela, ārēji līdzīga citām Baltijas jūrā sastopamajām grunduļu sugas zivīm. Tai ir liela galva, ķermenis klāts ar sīkām zvīņām. Vēdera spuras ir saaugušas kopā un veido piesūcekni, ar kuru zivs spēj piesūkties cietam substrātam. Tās ir dzeltenīgi pelēkas ar tumšiem plankumiem uz sāniem. Pēc literatūras datiem, zivs var sasniegt 25 centimetru garumu, tās mūža ilgums ir trīs četri gadi. Nārsto uz cieta substrāta divas līdz pat četras reizes gadā. Pēc nārsta sezonas beigām visi tēviņi un vairākums mātīšu iet bojā. Apaļā jūrasgrunduļa dabiskie ienaidnieki Baltijas jūras piekrastes seklajos ūdeņos ir mencas un ātes, bet laika periods, kuru šīs zivis pavada seklajos piekrastes ūdeņos, ir samērā īss. Ūdenim kļūstot siltākam, mencas un ātes dodas uz dziļākām vietām, savukārt apaļais jūrasgrundulis reti kad manīts dziļumā, kas lielāks par 30 metriem. Pētījumos Gdaņskas līcī ir noskaidrots, ka apaļais jūrasgrundulis spēj efektīvi konkurēt attiecībā uz barību, ja tās daudzums ir ierobežots, un kļūt par iemeslu citu sugu īpatņu skaita samazinājumam. Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka šī zivs labprāt ēd citu zivju ikrus. Pētījumi liecina, ka barības bāze jūras ūdeņos Nīcas un Liepājas apkaimē ir salīdzinoši bagātīga, īpaši 10 – 15 metru dziļumā, kur dominē gliemenes, kas ir viens no apaļā jūrasgrunduļa pamatbarības objektiem. No šī viedokļa raugoties, tālāka šīs sugas populācijas palielināšanās ir iespējama. Taču, pateicoties barības daudzumam, vietējo sugu skaita samazināšanās tā rezultātā nav gaidāma. Starp gliemenēm, kuras uzturā izmanto šis grundulis, var minēt ziemeļu ēdamgliemeni (Mitilus Edulis L.). Ziemeļu ēdamgliemene ir arī mūsu ūdeņu dzīvais filtrs, kura savas dzīves laikā attīra ūdeni no piesārņojumiem. Jūras pētnieki uzmanīgi seko ūdeņu ekosistēmas izmaiņām. Jāsaka, ka pagaidām nav liela pamata bažām par to, ka šī suga uz mūsu ūdeņu ekosistēmu varētu atstāt izteikti negatīvu ietekmi. Nav ļaunuma bez labuma: šīs zivis var zvejot un pārstrādāt, tās var arī izmantot pārtikā un visbeidzot – tās iecienījuši makšķernieki.”
Jā, vērojot ļaužu masas uz Liepājas Ziemeļu mola, var secināt, ka makšķerniekiem šī zivju ķeršana kļuvusi ļoti populāra. Arī rīki, kurus izmanto šo zivju makšķerēšanai, ir samērā vienkārši. Apaļo jūrasgrunduli var ķert ar ziemas makšķerīti, fīderi, gruntsmakšķeri vai pludiņmakšķeri. Ja šī zivs ēsmas ņemšanas brīdī netiek laikus piecirsta, tā ēsmu parasti ierij ļoti dziļi un nokabināt to no āķa ir samērā pagrūti. Ieteikums lietot āķus ar garām kājiņām vai nelielus džigāķus, tad zivju nokabināšana problēmas nesagādās. Par ēsmu izmanto visu iespējamo jūras produkciju, kura kaut cik turas uz āķa. Kā novēroju uz mola, makšķernieki apaļo jūrasgrunduli ļoti veiksmīgi ķēra, par ēsmu izmantojot gliemežus un svaigas cāļu sirdis, kuras par lētu naudu nopērkamas jebkurā lielveikalā. Šīs zivs gaļa ir balta un maiga, tā labi garšo cepta, bet kūpināta vēl labāk.
Uz mola varēja vērot ļaudis, kuru gaita, pateicoties svaigajam pavasara gaisam, leišu degvīnam un latviešu stiprajam alum, bija kļuvusi krietni vien grīļīga. Vēlos atgādināt, ka cope un alkohols nav savienojami jēdzieni, nemaz jau nerunājot par alkohola lietošanu uz slidena mola, kur līdz nebūtībai ir viens neuzmanīgs solis.
