Pirms 120 gadiem dzimis latviešu karikatūras klasiķis – sirsnīgs un draudzīgs, taču bohēmiska rakstura 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 120 gadiem Bukaišu pagasta mašīnista ģimenē piedzima viens no pirmskara Latvijas iecienītākajiem feļetonu autoriem un karikatūristiem Ernests Rirdancis (Rirdāns).
Viņa zīmējumi, sākot kopš debijas 1923. gadā, bija plaši iecienīti 20.–30. gadu periodikā, īpaši satīras žurnālā “Svari”, kura vadībā viņš piedalījās.
Rirdāns bija profesionāls mākslinieks – mācījies grafiku Mākslas akadēmijā pie Riharda Zariņa; bija Latvijas tēlotāju mākslinieku biedrības biedrs, piedalījies vairākās mākslas izstādēs, turklāt apveltīts ar aktiera talantu.
Laikabiedri viņu raksturojuši kā sirsnīgu un draudzīgu, taču bohēmiska rakstura, patiesu, daudzšķautņainu personību, kas sava pedantisma un atklātības dēļ varēja būt arī neiecietīga.
Karikatūras ziņā Rirdāns kolēģu vidū bija viens no “toņa noteicējiem”. Vācu okupācijas laikā Rirdāns pievērsās politiskai karikatūrai un kopā ar feļetonistu Ačuku, tas ir, satīriķi Arnoldu Rubeni, radīja tautā populāro “latviešu Šveika” ekvivalentu dižkareivi Vilibaldu Drosmiņu.
Saprotams, padomju režīma, sarkanarmiešu, čekistu un Staļina izsmējējs 1944. gada rudenī nevarēja palikt Latvijā.
Bēgļu gaitas viņu aizveda uz Angliju, kur viņš lūkoja arī trimdas presē turpināt to, ko lieliski prata, reizēm piedāvājot zīmējumus britu izdevējiem.
Maizei ar to nepietika, un karikatūras klasiķim nācās paralēli strādāt fabrikā, būt par kuģa koku.
Ar karikatūrām Rirdāns nodarbojās burtiski līdz dzīves pēdējam mirklim, jo, kā stāsta, arī nomiris no triekas savā dzīvoklī Londonā, zīmējot karikatūru trimdas laikraksta “Laiks” vajadzībām.
Apritē tāpat ir versija, ka viņš, trimdas depresijas mākts, izdarījis pašnāvību, jo veselība 53 gadus vecajam karikatūristam nekad problēmas neesot sagādājusi.
Viņa nekrologā tika citēts autora svešumā teiktais: “Es dzīvoju tikai domās par mūsu debesu pusi, ne par šīm dienām.”
