1920. gada 11. augustā. Ilgi gaidītais miers starp Latviju un Krieviju 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem pulksten 12.40 Rīgā tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā, kas toreiz bija arī valdības mītne, K. Valdemāra ielā 3 tika parakstīts Latvijas valstiskumam ārkārtīgi svarīgais Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums.
Latvijas delegācijas vārdā parakstījās diplomāts Jānis Vesmanis, juristi Pēteris Berģis, Ansis Buševics, Kārlis Pauļuks, kā arī pulkvedis, nākamais ģenerālis Eduards Kalniņš. Padomju Krieviju pārstāvēja starpvalstu sarunās pieredzējušie lielinieku diplomāti Ādolfs Joffe un Jakovs Gaņeckis.
Līguma parakstīšanai sekoja liels bankets Otto Švarca restorānā. Latvijai bija ārkārtīgi svarīgi, ka viens no niknākajiem ienaidniekiem tagad piekrīt: “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem.
No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Otrs svarīgs, taču, kā izrādījās, iluzors līguma aspekts bija cerības, ka tas liks pamatu abu valstu ciešai ekonomiskai sadarbībai un palīdzēs Latvijai saimnieciski atdzimt.
Diemžēl jau 20. gadu sākumā nācās konstatēt, ka Padomju Krievija negrasās pildīt saimnieciskās saistības, ko bija uzņēmusies. Maskavā jau toreiz miera līgumu uzskatīja tikai par taktisku pagaidu soli, jo drīz taču vajadzēja notikt “vispasaules revolūcijai”. Ir pamats uzskatīt, ka Baltijas valstu neatkarībai būtu ļoti īss mūžs, ja 1920. gada augustā Polijai nebūtu izdevies Varšavas pievārtē sakaut sarkano armiju. Ja kristu Polija, Baltija būtu nākamā.
