1920. gada 2. februārī. Kukuļošanas sērga Latvijā 0
Pirms 100 gadiem Latvijas valdība nolēma: “No kukuļiem, kurus publika iemaksā valsts ierēdņiem un kalpotājiem un kurus pēdējie nodod Valsts kasē, izmaksāt 50% tiem, kuri naudu nodevuši Valsts kasē.”
Šo savādo normu atcēla gada beigās, bet tobrīd tas bija mēģinājums kontrolēt un iegrožot korupciju, kas objektīvu iemeslu dēļ valsts iestādēs bija sastopama ik uz soļa.
Iemesls bija ne tikai mazās ierēdņu algas un trūkumi apgādē ar ikdienā nepieciešamo.
Sešos kara gados, vācu okupācijas laikā un tiem sekojošajos juku laikos iedzīvotāji bija pieraduši, ka problēmas var atrisināt tikai ar kukuli.
Kukuļdošanas sērga turklāt bija mantojums arī no cara laikiem – neatkarīgās valsts institūcijās daudzi darbinieki bija ar tā laika pieredzi.
Vēsturnieki norāda, ka 1919.–1920. gadā kadru maiņa valsts aparātā, tajā skaitā kukuļņemšanas skandālu dēļ, bija tik liela, kāda pēc tam neatkarīgajā Latvijā vairs netika pieredzēta. Iedzīvotājos kā vispārpieņemts bija iesakņojies uzskats, ka “ierēdņi ņem kukuļus uz velna paraušanu”.
Tāda vispārināšana savukārt izraisīja sašutumu un aizvainojumu tajā valsts funkcionāru daļā, kas godīgi darīja savus pienākumus.
Visbiežāk saistībā ar korupciju tika pieminēti Apgādības un Tieslietu ministriju, arī Zemkopības ministrijas funkcionāri. Pēdējie lielā mērā tādēļ, ka šī ministrija bija saistīta ar mežsaimniecības nozari.
1920. gada jūnijā Tieslietu ministrijā kukuļņemšanā bija apsūdzēti trīs izmeklēšanas tiesneši.
Kukuļu izspiešanā pieķēra arī visai augstas policijas amatpersonas, piemēram Rīgas kriminālpolicijas priekšnieku L. Korpu.
Atlaišanu un aizturēšanu bija daudz, bet notiesājušo spriedumu retums. Kā 1920. gada septembrī rakstīja “Brīvā Zeme: “Kas cik necik stāv tuvu tiesnešu un juristu aprindām, tas zinās, ka
lietas par kukuļu ņemšanu un kukuļu došanu pieder pie delikātākām visā tiesu praktikā,
jo viņām visgrūtāk sadabūt tos materiālus, uz ko dibināt apsūdzību, proti pietiekošus pierādījumus par noziedznieka vainu. Iekš tam, rau, pastāv grūtības, kādēļ tiesas cīņā ar kukuļu ņēmējiem un kukuļu devējiem var dot rezultātus, kas diezin vai tuvosies apmierinošiem.”
Sabiedrība tika aicināta būt neiecietīgāka ne tikai pret kukuļu prasītājiem, bet arī “tiem elementiem, kuri provocē ierēdņus uz kukuļu ņemšanu”.
