1930. gada 3. martā. Pirmā latviešu lielfilma 0
Pirms 90 gadiem kinoteātrī “Palladium” notika režisora Aleksandra Rusteiķa un operatora Jāņa Sīļa uzņemtās kinofilmas “Lāčplēsis” pirmizrāde. Valsts finansētais pusotru stundu garais mēmais kino “Lāčplēsis” bija pirmā vērā ņemamā neatkarīgajā Latvijā uzņemtā mākslas filma, un kā tāda mūsdienās tā iekļauta “Latvijas kultūras kanonā”.
Kamēr vēl 1940. gadā klajā nebija nācis “Zvejnieka dēls”, tas bija labākais pašmāju kinoprodukts.
“Latvijas tapšanas filma “Lāčplēsis” jāredz katram!” sauca reklāma. Un publikas interese patiešām bija liela.
“Filmas galvenais saturs pastāv latvju tautas brīvības cīņās pret muižniecību, kura šinī gadījienā ir vācu muižniecība. Simboliski (Lāčplēša cīņa par Laimdotu, kuru nolaupījis “Melnais bruņinieks”) attēlota latvju cīņa par brīvību, kur Lāčplēsis krīt nodevības dēļ; mazu ainiņu redzam no 1905. gada revolūcijas, kur atkal iet cīņa pret “Melnā bruņinieka” pēcnācējiem, bijušajiem Baltijas baroniem. Tad seko Pasaules kara, Latvijas proklamēšanas un Bermonta dēkas laiki,” pavisam konspektīvi filmas fabulu pārstāstīja Liepājā iznākošā “Strādnieku Avīze”.
Prese atzina, ka “filma nav bez intereses”, un to iesakāms noskatīties, taču tā esot arī sižetiski pārāk saraustīta, ar vāju scenogrāfiju un “dramatiskā kāpinājuma trūkumu” – cilvēkam, kas neorientējas Latvijas vēsturē, būtu grūti tai izsekot.
Tajā pat laikā par labo spēli vienbalsīgi tika cildināti galveno lomu tēlotāji.
Īpaši “Laimdota” Lilita Bērziņa, “Lāčplēsis” Voldemārs Dimze un “Melnais bruņinieks” Osvalds Mednis, turklāt pēdējais atstāja uz publiku vislielāko iespaidu.
Interesanti, ka filmā bija iepīti arī dokumentālie kadri – Vācijas ķeizara Vilhelma II ierašanās Rīgā 1917. gada rudenī, bet 1918. gada 18. novembra Latvijas pasludināšanas akta ainā Nacionālajā teātrī sevi “tēloja” šī notikuma tiešie dalībnieki.
