1989. gada 10. novembrī. Svētku atgriešanās 0
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome (AP) pieņēma Likumu par svētku un atceres dienām, kas pasludināja: “Atzīt par svētku dienām tradicionālās saulgriežu dienas – 24. jūniju Jāņu dienu; 25. decembri – Ziemassvētkus; 18. novembri – Latvijas Republikas proklamēšanas dienu”.
Likuma 5. punkts noteica: “Atzīt par vēstures atceres dienu 11. novembri Lāčplēša dienu (Varoņu piemiņas dienu).” Tāpat tika norādīts, ka 25. decembra atzīšana par svētkiem “neliedz iespēju atzīmēt Kristus dzimšanas dienu to konfesiju ticīgajiem, kas to dara 7. janvārī”.
Tādējādi par valsts svētkiem bija padarītas dienas, kuras arī laikos, kad tas varēja saistīties ar nepatikšanām un represijām, vairāk vai mazāk tika atzīmētas tautā. 1989. gads bija pirmais, kad 11. novembrī pirmo reizi kopš neatkarības zaudēšanas atzīmēja ar plašu vērienu kā Lāčplēša dienu.
Īpaši tika godināti vienīgie tobrīd Latvijā dzīvojošie Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri – Valija Veščūna-Jansone un Voldemārs Šveiferts. Paradoksālā kārtā 11. un 18. novembris kalendārā togad vēl sadzīvoja ar “9. maiju – Uzvaras dienu” un “7. un 8. novembri – Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienu”.
Vēlme aiziet no PSRS jau bija deklarēta, ko parādīja arī 18. novembra atzīmēšana Daugavas krastmalā ar manifestāciju “Par neatkarīgu Latviju”, taču AP soļus šajā virzienā spēra piesardzīgi – “Uzvaras diena”, kā arī “Oktobra svētki” no atzīmējamo dienu saraksta pazuda tikai 1990. gada oktobrī.
