Anita Daukšte: Gada debija politikā. Par tiem, kas mēģināja, bet nesanāca
0
Savā gadumijas uzrunā, aizvadot 2024.gadu un ieejot šajā gadā, kas nu jau aizies vēsturē pēc nedēļas, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izvirzīja vairākas iedvesmojošas tēzes, no kurām viena pat kļuva par gada spārnoto teicienu. Atgādināšu, ko tad teica prezidents…
· Ir laiks atmest tik pierasto “Kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs. Bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim.
· Mums nav vajadzīgs vienmēr klātesošais “Nu, ko tad es”. Tā vietā lai nāk “Tieši es!”.
· Iztiksim bez tik ērtā “Es jau neko”. Nevis “es jau neko”, bet “es varu un daru”.
· Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “Ja nu nesanāks”. A ja nu sanāk?
· Nesamierināsimies ar netaisnību. Nedarīsim tikai “mīļā miera labad”. Jo patiess miers var pastāvēt tikai tad, ja tas ir balstīts taisnīgumā.
· Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais – jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.”
Par gada spārnoto teicienu kļuva “Ja nu nesanāks. A ja nu sanāk?”. Grūti teikt, cik šajā runā ieklausījās Latvijas tauta kā kopums, taču viens (lai arī nekad tajā neatzītos) pat, ja nav dzirdējis runu, tad neapzināti ir sekojis tās tēzēm: Alvis Hermanis mēģināt iekustināt tautu politiskām pārmaiņām, “ja nu sanāks”. Bet nesanāca. Bet, pat neraugoties uz to – ja Rinkēvičam ir “gada spārnotā teiciena” tituls, tad Alvim Hermanim ir gada debijas politikā tituls pilnīgi noteikti.
Pat, ja viņš nekandidēs vēlēšanās un nepiesliesies nevienam no politiskajiem spēkiem. Iespējams, ka Hermani mēģināja iesaistīt ciniskā un auksti izkalkulētā varas maiņas projektā. Iespējams, ka viņš par to neko nezināja un labticīgi paļāvās uz tiem, kas teica: “Alvi, kurš tad cits, ja ne Tu!”. Iespējams, ka viņš zināja, kā top partijas un politika, bet ticēja, ka var arī citādi.
Bet nevar citādi.
Politika nav izrāde, ko var iestudēt un aizmirst par tās eksistenci, paļaujoties uz to, ka tad jau aktieri režisora ieceri izspēlēs tā, lai publika ceļas kājās un dimd pērkondārdoši aplausi. Politika drīzāk ir kā orientēšanās skrējiens šķēršļotā apvidū, kur konkurenti nemitīgi izliek lamatas, lai traucētu nonākt mērķī.
Bija savādi, ka Alvis Hermanis par savas izrādes, sorry, politikā iešanas mēģinājuma, neizdošanos, centās vainot sabiedrību, savā Facebook ierakstā paužot: “Ļoti uzskatāmi redzams, ka Latvijas sabiedrības liela daļa piesavinājusies tipisku ierēdņu mentalitāti un pozīciju – vērtēt, kritizēt, kontrolēt un nosodīt tos, kuri kaut ko vismaz mēģina darīt. Jo, protams, atkal nekas nesanāca pietiekami perfekti un nevainojami, kā vajadzētu. Šie cilvēki paši nekad neko nav radījuši un arī netaisās to darīt. Viņi vienmēr tikai kritizēs tos, kuri vismaz mēģina. Un ja kāds izrāda iniciatīvu, tad ar to arī šis izlecējs parakstījis sev nāves spriedumu kritizētāju un vērtētāju acīs. Šī tipiskā birokrātu domāšana, ka visam jānotiek bez kļūdām un savādāk vispār nedrīkst kustēties – kā vīruss pārņēmis šejienes prātus.”.
Ticami, ka ar daļu vēlētāju tā arī ir, kā lēš Hermanis. Bet jāņem vērā, ka trīsdesmit piecos neatkarības gados vēlētāji pārāk daudz tikuši apkrāpti, lai noticētu kārtējam mēģinājumam viņus izglābt tikai ar vēlēšanu sistēmas maiņas piedāvājumu. Pārliecināt sabiedrību plašākā tvērumā, visās jomās – tas būtu bijis svarīgākais ne tikai Alvja Hermaņa, bet arī citu politiķu – esošo un jaunpienācēju uzdevums.
Gribētos cerēt, ka viņiem visiem, vēlēšanu gadā ieejot, kūp galvas, lai nevis paļautos uz polittehnologu shēmām, bet gan izdarītu visaptverošus slēdzienus par to, ka pat populārākā partija valstī “neaizvelk” līdz 9% vēlētāju atbalstam. Tas liecina, ka potenciāls atbalstam jauniem politiķiem ir. Jo atbalsts atsevišķām politiskajām partijām svārstās statistiskās kļūdas ietvaros un puse vēlētāju nezin, par ko balsot. Kāpēc? Jo esošais piedāvājums ir sājš un vājš.
Bet nevar gribēt, lai sabiedrība “pavilktos” uz vēl vienu vāju mēģinājumu “iet politikā” vai iekristu uz populistiski mānīgām runām.
Kopumā jāteic, žēl, ka Alvim Hermanim nesanāca. Bet viņš vismaz mēģināja. A ja nu sanāk kādam citam?
