Pētījumā “Demokrātijas audits” arī diskutējami fakti un secinājumi 0
Cik lielā mērā iedzīvotāju veselība ir aizsargāta? Ciktāl tiek kontrolēta spēcīgu uzņēmumu un biznesa interešu ietekme uz politiku? Cik daudzi uzskata, ka Krievija ir uzlūkojama par draudu Latvijas neatkarībai? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes mēģina dot pētījums “Cik demokrātiska ir Latvija? Demokrātijas audits 2005 – 2014”, pie kura strādājuši 19 autori.
“Nacionālā identitāte” un sponsori
Lielākā daļa ekspertu pārstāv LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūtu, ir arī autori no “Providus” domnīcas, Latvijas Cilvēktiesību centra un Vidzemes Augstskolas. 315 lappušu garais pētījums tapis par zinātnei atvēlēto budžeta naudu valsts pētījuma programmā “Nacionālā identitāte”, un tā sagatavošanu un izdošanu atbalstījuši Frīdriha Eberta fonds un ASV vēstniecība Latvijā.
Pētījumā izdalītas četrās tematiskās sadaļas: 1) “Pilsonība, likumdošana un tiesības”, 2) “Reprezentatīva un atbildīga pārvalde”; 3) “Pilsoniskā sabiedrība un tautas līdzdalība” un 4) “Demokrātija pārvalstiskā līmenī”. Nodaļu beigās tabulās doti autoru vērtējumi, vai desmit gadu laikā kopš pirmā “Demokrātijas audita” apskatāmajā jomā virzība vērtējama ar “ļoti labi”, “labi”, “apmierinoši”, “slikti” vai “ļoti slikti”. Piemēram, ar veselības aizsardzību, pēc pētījuma autoru domām, esot veicies “ļoti slikti”, ar biznesa interešu ietekmes kontroli uz politiku – “slikti”. Bet atzīme “ļoti labi” ielikta, piemēram, vērtējot, kā nodrošināts, ka vēlēšanu procedūras ir neatkarīgas no valdības un partiju kontroles un nav pakļautas iespaidošanai. Pētījums grāmatas formātā tiks izdots tikai angļu valodā, bet latviski tas pieejams vien elektroniski.
Par valsts valodu un nepilsoņiem
Pētījuma zinātniskais redaktors Juris Rozenvalds uzsver, ka pētnieki uzskatīs savu uzdevumu par izpildītu, ja audita nodaļas un pievienotie socioloģiskās aptaujas materiāli veicinās pilsoņu kopdarbību sabiedrības demokratizācijā.
Man pētījumā šķiet diskutējami Latvijas Cilvēktiesību centra direktores Anhelitas Kamenskas un arī citu šā centra ekspertu Sigitas Zankovskas-Odiņas un Borisa Kolčanova secinājumi. Piekrītu A. Kamenskai, ka, “lai arī latviešu valoda ir nostiprinājusies juridiski un faktiski daudzās dzīves jomās, tās aizsardzība joprojām ir aktuāla”. Taču tālāk seko secinājums, ka “bažas rada mēģinājumi ierobežot valsts iestāžu sagatavotas rakstiskas informācijas izplatīšanu publiski krievu valodā, kad to pieļauj likums, kā arī regulēt valodu izvēli privātsektorā”. Atgādināšu, ka “LA” šovasar par to pašu tika dalījies pārdomās bijušais Valsts valodas centra Kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis, gan paužot pavisam pretējas bažas, ka krievu valodai citu mazākumtautību valodu vidū mēģina ierādīt nepamatoti privileģētu vietu.
S. Zankovska-Odiņa un B. Kolčanovs sniedz izvērstu analīzi par naturalizācijas gaitu un nepilsoņu situāciju un pamatoti norāda, ka “nopietns šķērslis pilsonības jautājuma risināšanai joprojām ir jāuzskata nepietiekama nepilsoņu motivācija iegūt Latvijas pilsonību. Kā liecina 2014. gadā veiktais PMLP pētījums, ir pieaugusi nepilsoņu apmierinātība ar savu pašreizējo statusu un nepilsoņi joprojām cer uz atvieglojumiem naturalizācijas procesā”. Tālāk pētnieki detalizēti aprakstījuši tā saukto “Nepilsoņu kongresu” – gan dalības noteikumus, gan “Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanas u. c. aktivitātes. Tieši šī sadaļa pētījumā ir visšaubīgākā, lasītājam, kurš par šo nereģistrēto kustību neko nezina, rodas nepamatots priekšstats par masveidīgu, vērā ņemamu vairāk nekā septiņu tūkstošu cilvēku organizāciju. Tās aktivitātes tomēr rāda, ka tā izveidota atbilstoši Krievijas “tautiešu politikas” mērķu īstenošanai un dažu Ždanokas partijas politiķu atbalstam. Nupat “Nepārstāvēto parlamenta” dalībniece žurnāliste Jeļena Sļusareva paziņoja, ka viņa izstājas no šīs “mirušās organizācijas, jo tur nekas nenotiek”. Tiem, kas lasīs “Demokrātijas auditu” angļu valodā, Latvijas preses publikācijas par “mirušo organizāciju” nebūs pieejamas, bet, iespējams, daži skaļie Krievijas “tautieši” izmantos Valsts nacionālās identitātes programmas pētījumu sava “zīmola” popularitātes vairošanai ārzemēs un sabiedrības šķelšanai Latvijā.
Vai dzīvojam drošībā?
Pētnieki min datus, kas liecina, ka kopumā varam justies mazliet drošāk nekā pirms desmit gadiem. Jo smagi vardarbīgi noziegumi Latvijā samazinājušies divkārt – no 6,22 (2002) līdz 3,11 (2010). No Eiropas valstīm šis rādītājs ir augstāks Krievijā (10,19), Lietuvā (6,59), Igaunijā (5,22), savukārt ievērojami zemāks Slovēnijā (0,76) un Zviedrijā (0,97). Viens no iemesliem slepkavību skaita sarukumam ir arī iedzīvotāju skaita būtiska samazināšanās emigrācijas dēļ, īpaši ekonomiskās krīzes laikā. Fiziskas vardarbības skaits mazinājies. Taču sabiedrībā ir stipri pieaugušas bažas no cita veida apdraudējuma. Pērn 40,8 procenti no aptaujātajiem latviešiem un 4,2 procenti no krieviem piekrituši apgalvojumam, ka Krievija ir uzskatāma par draudu Latvijas neatkarībai. Bet tagad, pēc sociologa Arņa Kaktiņa ziņām, tā spriež jau 63 procenti latviešu un astoņi procenti krievu.
