Ar laikmeta izjūtu 0
Emīla Dārziņa kordziesmas mums ir mīļas bez gala. Tās rakstītas 19. – 20. gadsimta griežos (1892 – 1910) un to nav daudz (17).
Taču teju visas tiek uzskatītas par latviešu mūzikas pērlēm, kas spodrinātas kopš to parādīšanās brīža, iegūstot arvien jaunas nianses, versijas, interpretāciju uzslāņojumus. Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” un tā mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā veikums ir īpašs, jo ļauj ielūkoties visā Dārziņa kormūzikas atstātajā mantojumā vienkopus. Kompozicionāli grodais, pārdomātais skaņu ieraksta veidojums sniedz skaistu pārskatu – dziesmas dramaturģiski virzās uz kulminējošu izskaņu ar trim, manuprāt, visiespaidīgākajiem kordarbiem – “Mūžam zili”, “Mēness starus stīgo” un “Lauztās priedes” albuma noslēgumā. Īpašs šis albums arī tāpēc, ka Māris Sirmais interpretācijās centies tuvoties Emīla Dārziņa dziesmu oriģinālversijām, tiecoties atrast to pirmveidu, atsijātu no vēstures patinas kārtām. Un te nu tās ir – atskaņotas bez lieka patosa, bet jūtīguma pilnas. Ziemeļnieciski striktas, bet siltas un dzīvas. Lakoniskas, bet estētiski pārliecinošas, dziļas. Šis iespaids nepamet klausītāju ilgi pēc ieskaņojuma noklausīšanās. Ierakstam papildu vērtību piešķir mākslinieciski spilgtais, simboliski piesātinātais dizaina risinājums un grāmatiņā ietverto tekstu saturīgums.
Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa oratorija “Dzejnieks un Nāra” latviešu kultūrai ir sevišķs darbs – tā ir sava laikmeta zīme ar iemūžinātu pārlaicības kodu. Oratorija sarakstīta 1973. gadā un atmiņā palikusi ar kamerkora “Ave Sol” brīnumaino skanējumu, ar trīs Imantu – komponista, dzejnieka un diriģenta Imanta Kokara – rokrakstu sabalsošanos, ar simfoniskās mūzikas un tautasdziesmas alūzijām, roķīguma un 60. gadu beigu, 70. gadu sākuma mākslai raksturīgu īpatnēju poētiskumu un sava laikmeta izjūtu. Ar kalniņisku protestu un gandrīz hipijisku pozīciju, jo iezīmē divu pretstāvošu pasauļu eksistenci, no kurām dzejiskā, kosmiskā, nemateriālā, psihodēliskā esamība valda un krāsojas neparastās mūzikas valodas izteiksmēs. Brīvības krāsās. “Dzejnieka un Nāras” poētiskā eksistence nostājas pretī materiālistiskajai vienvaldībai: toreiz tā bija totalitārisma realitāte, šobrīd – visuresoša patērniecība. Dzejnieks un Nāra tāpēc ir īpaši, nozīmīgi, kultūrai būtiski tēli, kuri vēsta par robežām starp dažādām personības esamības formām.
Latvijas Radio koris un tā mākslinieciskais vadītājs, veidojot jaunu oratorijas iestudējumu, ir gājis neparastu ceļu. 2015. gadā mūzikas namā “Daile” klausītājiem bija iespēja redzēt (ne tikai dzirdēt) oratorijas iestudējumu režisora Reiņa Suhanova skatuviskā interpretācijā. Tika atskaņotas abas daļas – gan pirmā, kas komponēta 1973. gadā (komponista Andra Sējāna aranžijā), gan nesen tapusī otrā daļa (Valta Pūces versijā), kas sižetiski ieviesa jaunu pavērsienu – nebeidzamā ilgošanās šeit ir materializējusies Dzejnieka un Nāras bērnā. Simfoniskā orķestra vietā jaunajā iestudējumā izmantots neparasts instrumentu sastāvs, kura centrā ir grupas “RAXTU RAXTI” (Marts Kristiāns Kalniņš, Kristīne Kārkle, Kārlis Auzāns, Edgars Kārklis, Armands Treilihs, Artis Orubs) spēlētie tradicionālās mūzikas rīki – stabule, flauta, lietuskoks, grabuļi, dūcēji, vargāns, okarīna un virkne citu, arī akordeons un mandolīna, savukārt īpašu skaņaudumu veido Jēkaba Nīmaņa “atmosfēras”, kuru pamatnē ieaužas Radio kora grupas (12 dziedātāju) balsis. Oratorija iegūst jaunus vaibstus un mums jau pazīstamās pasaules mūzikas nokrāsas, un elektroniskie mūzikas instrumenti daudz krasāk iezīmē 70. gadu jutoņu. Vokāli nevainojamās kora balsu versijas, Daumanta Kalniņa neakadēmiskums, Lindas Berkules balss spodrums un tiešums, kas valdzināja uzvedumā, tikpat spilgti tagad uzrunā arī mūzikas ierakstā. Vienīgi albuma izskaņā ietvertā “Buramdziesmiņa” (1988) no “Turaidas Rozes” repertuāra šķiet lieka un iežēlinoša, poētiski skaudrajā oratorijas vīzijā neiederīga.
