Nelielajā pierobežas pilsētā netrūkst iespēju radoši izpausties un īstenot ieceres, uzskata Guna Ķibere.
Nelielajā pierobežas pilsētā netrūkst iespēju radoši izpausties un īstenot ieceres, uzskata Guna Ķibere.
Foto: Anda Krauze

Ar vidzemnieces krampi. Rūjieniete Guna Ķibere palikusi uzticīga dzimtajai pilsētai 0

Kaut bijuši dažādi vilinājumi un piedāvājumi, rūjieniete Guna Ķibere palikusi uzticīga dzimtajai pilsētai – no tās bijusi prom vien studiju gados. Pamest Rūjienu, lai trauktos meklētlaimi citviet pasaulē, viņai nekad pat prātā nav nācis.

Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
Lasīt citas ziņas

Kāpēc lai to darītu, ja turpat nelielajā pierobežas pilsētā netrūkst iespēju radoši izpausties un īstenot ieceres. Viņas darbi apliecina, ka tā nav tikai teoretizēšana.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Stipri, strādīgi un izpalīdzīgi

“Vienmēr esmu lepojusies, ka nāku no Rūjienas – pilsētas, kurai ir pozitīva atpazīstamība. Retais nebūs ēdis Rūjienas saldējumu, “Liepkalnu” maizi, saimniecības “Kunturi” gaļas izstrādājumus, jutis līdzi basketbolistiem brāļiem Dāvim un Dairim Bertāniem, kuri izpelnījušies godu spēlēt Nacionālajā basketbola asociācijā Amerikā, vai skatījies aktiera un režisora Intara Rešetina iestudētās izrādes.

Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt,” ar lepnumu balsī savus novadniekus piemin Guna Ķibere. “Kopš seniem laikiem šeit dzīvojuši stipri, strādīgi un izpalīdzīgi cilvēki, kas bijuši lieli lokālpatrioti.

Ja rodas nepieciešamība, spējam saliedēties un turēties kopā. Tam spilgta liecība ir kaut vai rūjieniešu aktivitātes administratīvi teritoriālās reformas apspriešanas laikā. Šī saliedētība un pleca sajūta man ļoti patīk, jo rada drošību.”

Kā jau mazpilsētā, iedzīvotāji cits citu pazīst, uz ielas sasveicinās vai pamāj ar roku, ja brauc garām automašīnā. Guna smaidot atsauc atmiņā gadījumu, kad pa ceļam uz kādu svarīgu pasākumu saplīsusi automašīna.

Garāmbraucējs, redzēdams, ka novadniecei gadījusies ķibele, nobremzējis savu autiņu, atvēris durvis un uzsaucis: “Sēdies iekšā, aizvedīšu! Pēc tam tiksi galā ar savu autiņu.”

 

Jauni izaicinājumi vairo enerģiju

Pēc augstskolas beigšanas Guna astoņus gadus nostrādāja Jeru pamatskolā – bija ģeogrāfijas skolotāja. Deviņdesmito gadu sākumā, kad valstī notika globālas pārmaiņas, teju vienīgās stabilās darba vietas bija izglītības un valsts iestādēs. “Jutos priecīga, ka man piedāvāja darbu skolā, kurā pati reiz biju mācījusies.

Tajā laikā Jeru pamatskolā ienācām pieci jauni pedagogi, bijām labs kolektīvs,” atceras Guna. “Man patika strādāt ar bērniem – ne vien mācīju ģeogrāfiju un mājturību, bet arī organizēju ekskursijas, laivu braucienus un modes skates, vadīju trīs kulinārijas pulciņus.”

Strādājot Jeru pamatskolā, Guna ieguvusi otru augstāko izglītību (papildināja zināšanas, studējot LU Pedagoģijas fakultātē), tomēr pēc astoņiem skolotājas darbam veltītiem gadiem aizvērusi aiz sevis skolas durvis, lai atvērtu citas. “Sākās projektu rakstīšanas laiks, mūsu dzīvē ienāca datori un internets, pavērās jaunas iespējas.

Tas šķita tik saistoši! Esmu tāds cilvēks, kam vienmēr gribas pieredzēt kaut ko jaunu, apgūt un saprast, jo tas vairo enerģiju un aizrauj. Kad esmu ar kaut ko aizrāvusies, spēju paraut līdzi citus. Jo vēlos, lai interesanta dzīve būtu ne vien man, bet arī līdzcilvēkiem.”

Gunu noteikti nebaida nezināmais un atbildīgi pienākumi. Vai citādi būtu uzdrošinājusies izkāpt no skolotājas kurpēm un pievērsties kam diametrāli atšķirīgam – kļūt par Rūjienas pilsētas domes Biznesa atbalsta centra vadītāju?! “Uzrakstīju savu redzējumu un kopā ar CV iesniedzu konkursa komisijai.

Bija pieteikušies septiņi kandidāti, bet izvēlējās mani – skolotāju no mazas lauku skoliņas. Pusotru gadu nostrādāju gan skolā, gan Rūjienā, bet tad sapratu, ka sēdēšana uz diviem krēsliem ir par grūtu.”

Rūjieniete atzīst, ka darbā viņas galvenais dzinējspēks ir vēlme pilsētā radīt tādu vidi, lai jaunieši, jaunas ģimenes, jebkurš pilsētas iedzīvotājs negribētu doties prom. Tāpēc jābūt gan labam bērnudārzam, gan skolai, gan bagātīgai kultūras dzīvei un iespējai saturīgi pavadīt brīvo laiku, protams, arī darba vietām, uzskaita Guna.

“Nevaram apsolīt, ka pilsētā vai apkaimē tiks uzceltas milzīgas fabrikas, lai būtu kur strādāt vairākiem simtiem cilvēku. Taču enerģiskākajiem ir iespēja pievērsties uzņēmējdarbībai vai arī doties uz darbu tuvējās pilsētās.

Atrodamies tikai 40 kilometru no Valmieras, kur darba vakanču ir vairāk nekā mūsu pilsētā. Ne velti no Rūjienas uz Valmieru dienā ir trīspadsmit autobusu reisi,” reālo situāciju ieskicē Guna Ķibere.

Gandarījums esot par tām jaunajām ģimenēm, kas pēc vairākiem prombūtnes gadiem atgriežas dzimtajā pilsētā. Kad pārim piedzimst bērni, tie ir jāvadā uz bērnudārzu, uz skolu, uz pulciņiem, kas prasa laiku un enerģiju, jo vecākiem taču ir arī jāstrādā, jāgādā par mājas soli. Lai visu pagūtu, jābūt izciliem loģistikas speciālistiem.

Būdami ierauti šajā vāveres ritenī, daudzi novērtē dzimtās pilsētas priekšrocības – viss ir ērti un ātri sasniedzams, turpat blakus ir vecāki un draugi, kas var atbalstīt sastrēguma brīžos. Tas mudina atgriezties Rūjienā, nopirkt dzīvokli vai māju un iesakņoties.

“Pilsētas centrā ir novietots dekoratīvs objekts – putnu ligzda. Tā simboliski aicina putnēnus, kas pieaugot pametuši ligzdu un devušies plašajā pasaulē, mērot ceļu mājup.

Nevienam nevaram pavēlēt pēc studijām Rīgā vai darbiem ārvalstīs atgriezties dzimtajā pusē, taču nav arī iemesla pārmēru sūkstīties. Katru gadu Rūjienā ir aptuveni 40 jaundzimušo. Tas nozīmē, ka būs iespējams skolā nokomplektēt divas klases.”

 

Dejot, nevis pēc alkohola

Nu jau kādu laiku Guna Ķibere ir Rūjienas Kultūras un tūrisma centra vadītāja. Viņas pārraudzībā ir kultūras nams, tautskola, tūrisma centrs un izstāžu zāle. “Pie mums nav zudusi tradīcija apmeklēt pasākumus, sākot ar koncertiem un beidzot ar deju vakariem.

Vasarā rīkojam zaļumballes, bet pārējos gadalaikos balles notiek kultūras namā. Visi sapucējas, jo jau kopš bērna kājas zina, ka meitenēm uz balli jānāk skaistā kleitā, bet puišiem – uzvalkā,” nosmej Guna.

Izrādās, uz deju vakariem Rūjienas renovētajā kultūras namā brauc arī igauņi no pierobežas pilsētām, jo viņiem nav tik mājīgu un svaigi izremontētu telpu, kur pulcēties, nav arī saglabājusies tradīcija rīkot deju vakarus.

“Esam tik ļoti sadraudzējušies ar vienu no Igaunijas pierobežas pilsētām Kar-ksi-Nuiju, ka nu jau ir notikušas Rūjienas dienas pie viņiem un Karksi-Nuijas dienas pie mums. Tad deju vakarā spēlē igauņu muzikanti.”

Guna uzsver, ka igauņi vienmēr bijuši labi kaimiņi. Tāpēc rūjienieši pārdzīvojuši, kad, Latvijai un Igaunijai atgūstot neatkarību, kādu laiku nav varējuši brīvi šķērsot robežu.

To varēja darīt tikai Ainažos un Valkā, kur atradās robežas šķērsošanas punkti. “Līdz Rīgai un Jūrmalai ir tālāk nekā līdz Pērnavai un Tartu! Var teikt, ka Rūjiena ir Latvijas un Igaunijas viducī.”

Lai kaimiņu tautas varētu labāk saprasties, Rūjienas tautskolā iespējams apgūt igauņu valodu, bet vienā no Igaunijas pierobežas pilsētām Meizakilā – latviešu valodu.

 

Labo neatliek uz vēlāku laiku

Rīgā diez vai kas tāds varētu notikt, bet Rūjienā tā ir diezgan ierasta parādība, ka vietējie aptur uz ielas tautas kalpus un pa tiešo noskaidro, vai tāda un tāda lieta būtu iespējama. Guna izstāsta, ka tā noticis arī pirms vienpadsmit gadiem, kad viņai pilsētas centrā pienākusi klāt kāda rūjieniete un vaicājusi: “Kā tu, Guna, domā, vai Rūjienā nevajadzētu atrast kādas telpas, kur varētu sanākt kopā rokdarbnieki?

Daudzas sievas ir čaklas adītājas, tamborētājas un audējas, katra sēž savā mājā, varētu vismaz reizi nedēļā sapulcēties, apmainīties ar pieredzi, ierādīt citām savas prasmes,” stāsta Guna. “Man nebija divreiz jāsaka – ieliku vietējā avīzē sludinājumu, kurā aicināju konkrētā datumā atsaukties interesentus.

Ieradās 26 dažādu paaudžu rūjienieši, sākot ar pusaudzēm un beidzot ar astoņdesmitgadīgām kundzēm, par ko, atklāti sakot, biju pārsteigta. Taču tad nodomāju – pag’, Naukšēnos bija arodskola, bet Rūjienā – audējas un adītājas, jo savulaik šeit atradās adīšanas kombināta “Māra” filiāle. Vispār mūsu novadā ir daudz amatnieku.”

Sākumā nav bijis nedz telpu, nedz finansējuma – rokdarbnieces pāris stundu nedēļā pulcējušās jauniešu centrā. Cita citai ierādījusi, ko jaunu apguvusi – viena pratusi pērļot, otra – filcēt, trešā mācējusi musturu uz abām pusēm adīt. Kad trīs gadi bija pagājuši, rokdarbnieču skaits nevis sarucis, bet kļuvis kuplāks.

“Sapratām – ja gribam kaut ko vairāk, jādibina amatnieku biedrība un jāraksta projekti, lai tiktu pie finansējuma un varētu attīstīties. Zīmīgā datumā – 2012. gada 12. martā – šo biedrību nodibinājām.”

Tagad “Rūzele” var lepoties ar plašām telpām, kur ir ierīkota gan virtuve, kur rosīties saimniecēm, kad notiek kādas meistarklases, gan ir paredzēta vieta rokdarbniecēm un pat vairākām stellēm, netrūkst arī izstāžu zāles un maza veikaliņa, kur tiek pārdoti rūjieniešu darinājumi.

“Amatnieku biedrībā var iestāties ikviens interesents, nav nekādu ierobežojumu. Tāpēc mūsu pulks ir patiesi kupls – esam 80 biedru.”

Lai uzzinātu, par kādām rokdarbu un amatniecības jomām rūjieniešiem ir pastiprināta interese, tautskolā un amatniecības centrā pie sienas ir piestiprināts ziņojumu dēlis, uz kura katrs var uzrakstīt savas vēlmes.

Pēc tam Guna raksta projektus, lai piesaistītu naudu un varētu organizēt nodarbības, pieaicinot konkrētās jomas speciālistus. Iegūtās prasmes daudziem devušas iedrošinājumu mainīt dzīvi, piemēram, pievērsties mājražošanai un tādējādi pelnīt sev iztiku.

 

Fiziskas aktivitātes vieno ģimeni

Guna tur rūpi ne vien par kultūras, izglītojošiem un brīvā laika pavadīšanas pasākumiem, bet rosina rūjieniešus uz fiziskām aktivitātēm. Nu jau par tradīciju ir kļuvuši viņas organizētie velobraucieni, daudzi labprāt iesaistās arī Gunas vadītajās nūjošanas nodarbībās.

Tad nūjotāji sastājas gluži kā dzērves kāsī un dodas piecus līdz astoņus kilometrus garā ceļā, braši soļojot un vicinot nūjas. Šo sportisko aktivitāšu laikā Guna pamanās ne vien vadīt nūjotāju virteni, bet arī viņus izvadāt pa Rūjienas ievērojamākām vietām, pastāstīt par tām, par cilvēkiem un notikumiem.

Bet šīs nav vienīgās sportiskās aktivitātes, ar ko aizraujas Guna. Kad viņas abi dēli bijuši padsmitnieku vecumā, kopā ar vairākām draugu ģimenēm, kam bērni bija līdzīgā vecumā, nolēma piedalīties sporta biedrības “SportLat” rīkotās sacensībās ar komandu “Pēdas mežā”, kur tiek apvienoti vairāki sporta veidi – riteņbraukšana, slēpošana, biatlons, peldēšana, orientēšanās.

“Šī kopābūšana, kad bērni ar vecākiem ir vienā komandā, plecu pie pleca cīnās par uzvaru, lieliski saliedē ģimeni. Dēli vēl pēc vairākiem gadiem to pieminēja kā neaizmirstamu notikumu,” Guna ir gandarīta.

 

Maize – pamatu pamats

Stāstīt par Gunu un nepieminēt to, ka viņa prot cept ļoti garšīgu maizi, būtu grēks. “Gandrīz viss mans brīvais laiks paiet virtuvē. Patīk cept maizi, konservēt un vārīt ievārījumus. Tas laikam ir iedzimts, jo mamma bija prasmīga virēja, bet vecmāmiņa – godu saimniece. No mazām dienām tiku ņemta līdzi, lai palīdzu rīkot kāzu mielastu,” atceras rūjieniete.

Par to, kā pievērsusies maizes cepšanai, Gunai ir īpašs stāsts. “Reiz, kad bijām aizbraukuši ciemos pie vīramātes uz laukiem, viņa mūs cienāja ar zīdeni – pupiņu zupu ar gaļu. Lai būtu ko piekost, bija uzcepusi karašiņu. To, ka vīramāte to dara, zināju, jo studiju gados mums ar vīru deva līdzi uz Rīgu rupjmaizes kukuļus.

Taču tajā reizē maize viņai bija sanākusi īpaši garšīga, tāpēc vaicāju, kāda ir mīklas recepte, cik ilgi jācep, interesējos vēl par citiem knifiem. Noklausījusies vīramātes teikto, nodomāju – ja jau viņa var, es taču arī varēšu!”

Pirmie Gunas ceptie kukulīši izplūduši pa pannu, taču bijuši garšīgi. Sapratusi – lai pieredzētais neatkārtotos, mīkla jālej formā un tad jācep maize. Nu ēdēju uzslavas birušas kā no pārpilnības raga. Sākuši taujāt, vai būtu iespējams Gunas cepto maizi nopirkt. Kāpēc ne?! Pieprasījums bijis tik liels, ka reģistrējusies kā mājražotāja.

Tagad rūjienietes cepto maizi var atpazīt pēc preču zīmes “Gunas maize”. “Izmantoju piecas pamatreceptes, turklāt man nav žēl ar tām dalīties. Esmu novērojusi interesantu sakarību – jo tu vairāk dalies ar citiem, nevis slēp sveci zem pūra, jo tev labāk veicas lietas. Man ir prieks par citu cilvēku prieku, kad viņi cepuši maizi pēc manas receptes un ir izdevies.”

SAISTĪTIE RAKSTI

 

Ar vidzemnieces krampi
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
VIDEO. Krievijas iedzīvotāji ielu intervijās atbild uz jautājumu – vai viņi atbalstītu “specoperāciju” pret Somiju vai Zviedriju?
VIDEO. Maskaviete par karu Ukrainā: “Mēs esam palikuši vieni paši. Mūs visi neieredz. Un pareizi dara.”
Lasīt citas ziņas
“Situācija ir smaga vairākās vietās.” Rajevs par pēdējās diennakts notikumiem Ukrainā
“Ir nepiemērots brīdis tautas tracināšanai.” Kilbloka par Maskavas ielas pārdēvēšanu
Māra Libeka: Netrūkst tādu, kuriem gluži vienalga, ka stāv tur kaut kāds tēls no 50 okupācijas gadiem
Šlesers: “Jāsēžas ar amerikāņiem pie galda un skaidri jāpasaka: mēs gribam kopā ar jums uzbūvēt atomelektrostaciju”
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 24. maijā
22:33
Zelenskis: Ukraina atsāks sarunas, kad Krievija būs atdevusi pēc 24. februāra sagrābtās teritorijas
22:02
Ungārija izsludina ārkārtas stāvokli Krievijas-Ukrainas kara dēļ
21:27
Noskaidroti un aizturēti Bunkus slepkavībā iesaistītie, tostarp pasūtītājs un izpildītājs
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
Rīga un Tampere ir vienīgās pretendentes uz 2023. gada pasaules hokeja čempionāta rīkošanu
Ungārija izsludina ārkārtas stāvokli Krievijas-Ukrainas kara dēļ
Ukrainas izlūkdienests: Līdz gada beigām Ukrainas armija varētu būt Krimā
Opozīcijas vairākums varētu atbalstīt Straumes atkārtotu apstiprināšanu KNAB vadītāja amatā
Otrdien darbu atsācis Harkivas metro
“Mums jāizmanto viss iespējamais.” Leiena mudina iesaldētos Krievijas aktīvus izmantot Ukrainas atjaunošanai
Rīgas dome: Pašvaldība nevilcināsies nojaukt padomju pieminekli Pārdaugavā
Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu beidz ar zaudējumu zviedriem
Nākamās divas ziemas ir īpaši būtiskas, jādomā, kā nodrošināties ar resursiem – komentē Roberts Zīle
Ģimenes ārsts skaidro, kādēļ šogad gripa vēl plosās maijā
Rīgas pašvaldība gatavo lēmumu par LKS plānotā gājiena aizliegšanu
Latvija slimnīcai Ukrainā ziedos operatīvo medicīnisko transportlīdzekli
Ja Ukraina ir mobilizējusi 700 000 karavīru, kas ir pret 200 000 krievu, tad kāpēc ukraiņi neuzvar?
Tiesa Ukrainā piespriež prokrieviskam aģitatoram iemācīties dziesmu par Banderu un dzejoli “Mīlēt Ukrainu”
Tagad dzīvojam bez Krievijas elektrības. Vai atkal jārēķinās ar elektrības cenu pieaugumu?
“Karš nebeigsies, krievi sāks vēl asiņaināku un apjomīgāku ofensīvu!” Zelenskis firmām, kas pamet Krievijas tirgu, piedāvā turpināt darbu Ukrainā
Šīs vasaras uzņemšana augstskolās būs pēdējā, kura noritēs “pa vecam”
Kad kovids norimies, infektologi sāk runāt par jaunu vīrusu! Cik bīstamas ir pērtiķu bakas?
izaudzēt tādus tomātus un gurķus, kādi auga vecmāmiņas siltumnīcā?
VIDEO. Jelgavniece, kas piepildīja sapni un tika pie “čūskas mēles” atklāj: plāno operāciju, lai mainītu savas ausis
Garda uzkodiņa – avokado ar garnelēm
Šonedēļ augļus nesīs labi saplānota, tālredzīga rīcība! Horoskopi no 23. līdz 29. maijam