“Tiešām grūt tā šķirtiem dzīvot” 1
Rakstniecības un mūzikas muzeja Raiņa un Aspazijas kolekcijā ir pieejams plašs izpētes materiāls – dokumenti, korespondence, rokraksti, fotoattēli, mākslas darbi. Sniegšu nelielu ieskatu dzejnieku ikdienas dzīvē 1913. gadā.
Aspazija slimo un brauc uz Cīrihi ārstēties. Rainis paliek Kastaņolā. Cīrihe ir sena un gleznaina Šveices pilsēta, kurā arī es esmu meklējusi Aspazijas takas. Esmu klīdusi pa lietainu pilsētu ar karti rokā, lūkojusies ziedošās tulpēs un narcisēs, tikko plaukstošos ceriņos un mēģinājusi kaut daļēji izprast dzejnieces izjūtas 48 gadu vecumā. Esmu stāvējusi pie mājas, kurā kādreiz dzejniece mitusi, un pēc tam lasījusi Aspazijas rakstīto Rainim: ” .. istaba gaiša un visu dienu saule.. Apakšā dārzs. Klusums, un visa pilsētas daļa kā uz laukiem dārzos… Varbūt tāds dzīvoklis Tev bij Slobodskā tanī saulainajā istabā?… (7.09.1913.)” Vēstuļu apmaiņa starp Raini un Aspaziju ir regulāra, bet kā atzīst dzejniece: “Kad nekā nesagaidu, esmu to dienu kā pielieta ar smagumu.”
1913. gadā dzejnieku materiālo stāvokli nevar nosaukt par kritisku. Uzrunas forma vēstulēs ir īpaša: “Pelēko zīda pūpoliņ, zilo neaizmirstulīt, manu mīļo zelta saulīt, sirdsziediņ, dārgumiņ, sirdsdraudziņ, Tu mīļais siltais dzīvības avotiņ, manu dvēselīt, baltais mēnestiņ, zelta spožumiņ” utt. Sarakstē varam izsekot gan spožiem mīlestības apliecinājumiem, gan niansētiem tekstiem par kopēju vai atšķirtu dzīves veidu un vietu. “Jā, tiešām grūt tā šķirtiem dzīvot, vienas bēdas vien ir par otru…” – rakstīja Aspazija.
Rainis gada lielāko daļu pavada Kastaņolā, un Aspaziju satrauc dzejnieka nespēja dienu pilnībā piepildīt ar radošo procesu. 1913. gada 3. janvārī viņa raksta: “.. Visvairāk man bēdas dara, ka Tu varbūt esi tik noguris, ka nespēj “Jāzepu” pabeigt. Tu solīji priekš jaungada pirmo cēlienu aizsūtīt, nu es redzu, ka Tu to neesi darījis..”
Vēstulē dzejniece vēl un vēlreiz atgriežas pie Jāzepa: “.. ja Tu pavisam kādu prieku man gribi darīt, tad nobeidz Jāzepu un dāvini viņu man kā jubilejas balvu..” Gada sākumā Aspazija saņem gabaliņu no Jāzepa. Un viņas atbilde ir šāda: “.. Sūtu Tev Dinas skatu apdrošināt. Strīpoju, ko domāju, Tev pašam nu būs jāpiegludina.” Bet tikai septembra vēstulē Aspazijai ir ziņa, ka trešais cēliens pabeigts, un tam par godu dzejnieks atļaujas uzkāpt augšā Brē kalnā, bet ceturto cēlienu piemin vēl pēc mēneša ar piebildi – “negribas”.
