– Tas viss ir pareizi, bet vai NA 16. martā piedalīsies gājiena organizēšanā pie Brīvības pieminekļa? 60
Jānis Dombrava: – Tehnisko gājiena organizēšanu ik gadu veic “Daugavas vanagi”. Bet mēs, protams, esam gājuši un iesim. Tas ir pašsaprotami.
Edvīns Šnore: – Es domāju, 16. marta gājiena ierobežošana, kas pēdējos gados notiek, ir kauns un negods neatkarīgai valstij. Tas ir kā padomju gados, kad sarkanās armijas veterāni gāja uz skolām, bet no leģionāriem vajadzēja vairīties. Bet tagad ir neatkarīga valsts. Un, ja notiek kas līdzīgs, kad valsts vadītāji “norobežojas” kā no leģionāriem, tā no tiem, kas 16. martā iet viņus pieminēt pie Brīvības pieminekļa, tad tas ir kauns un negods. Protams, ka NA turpinās tur iet! Man personīgi tas ir principa jautājums. Tie, kas mūs nosoda, varbūt grib labu, taču patiesībā nodara ļaunumu, jo ārvalstu mediji uzreiz uzsver, ka valdības vadība norobežojas, tātad tie, ko piemin 16. martā, laikam ir šaubīgi kara noziedznieki.
Janis Dombrava: – Izmantojot jūsu avīzi, gribētu izteikt aicinājumu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Ņemot vērā, ka viņš ir pasniedzis augstākos apbalvojumus vairākiem latviešu leģiona virsniekiem, sirmgalvjiem, manuprāt, būtu tikai cienījami parādīt visai Eiropai un pasaulei, ka šie karavīri, kas cīnījās Otrajā pasaules karā, nav kara noziedznieki. Viņi bija karavīri, kas godam veica savus pienākumus. Es zinu, ka tādus aicinājumus citus gadus ir izteikuši “Daugavas vanagi”. Bērziņa kungs līdz šim nav atsaucies. Varbūt nākamgad būs pirmā reize?
Edvīns Šnore: – Tiem, kas “norobežojas”, būtu ļoti naivi cerēt, ka aizliegums 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa kaut ko atrisinās. Ja nekas nenotiktu pie Brīvības pieminekļa, Krievijas TV operatori brauktu uz Lesteni un stāstītu tieši to pašu. To var ļoti labi redzēt Igaunijas piemērā, kad jūlijā notiek igauņu leģiona piemiņas pasākumi, Tallinas centrā nenotiek nekas. Tāpēc visas Krievijas televīziju komandas brauc uz Sillamē pie Narvas.
Jānis Dombrava: – Mediji pie mums stāsta gandrīz tikai to, kas notiek Latvijā, Krievijā un ASV. Tā lielā mērā ir problēma. Sabiedrība neredz, ka Krievijas metodes pret visām savām kaimiņvalstīm ziemeļos un dienvidos ir identiskas. Ja sabiedrība to ieraudzītu un saprastu kopsakarā… Vēl viena būtiska problēma ir tā, ka tad, kad Krievija te izvērš savu “maigo varu”, arī izmantojot medijus, tad visi uzvedas tā, it kā tas būtu pieņemami. Bet, kad Latvijas politiķi sāk attīstīt kādu virzienu, sākas bļaušana par “politizēšanu”. Līdzīgi kā ar vēstures apakškomisiju – tikko sākas runa par kādu jautājumu, kas var izrādīties pret Krievijas interesēm, tā uzreiz ir pretreakcija.
