Bobs Hārtlijs skaidro spēlētājiem taktiskās nianses.
Bobs Hārtlijs skaidro spēlētājiem taktiskās nianses.
Foto: Anda Krauze

“Atveru acis – Masaļska gultā svešs onkulis…” Hokejistu smieklīgākie un aizraujošākie stāstiņi 1

Latvijas hokeja izlase šobrīd Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā 23. reizi pēc kārtas piedalās pasaules čempionāta elites divīzijā. Profesionālais sports ne tikai aizrauj līdzjutēju masas, bet ik dienas rada arī stāstus – cilvēcīgus, smieklīgus, aizraujošus.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas
Tieši tādus sarunā ar “Mājas Viesi” no savā karjerā piedzīvotā atminējās mūsu esošie un bijušie ripas spēles meistari.

Ietrāpījām lauka hokejā

Ģirts Ankipāns: “Latvijas čempionātā agrāk bija tāda komanda Ogres “Essamika”. 1995. gadā pirms sezonas lidojām uz pārbaudes turnīru Dānijā. Nezinu, kurš un kā bija runājis, bet lidostā mūsu sagaidītājs bija ļoti pārsteigts – atbraucis ar mazu busiņu, un izrādījās, ka esam ieradušies nevis uz hokeja turnīru, bet gan lauka hokeju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Atpakaļ bija jālido pēc trim četrām dienām. Aizveda mūs uz to turnīra vietu – galīgie lauki, gulējām skolas sporta zālē uz matračiem. Cerējām sarunāt kādu pārbaudes spēli ar hokeja komandu, bet nesanāca. Bijām sadabūjuši arī lauka hokeja nūjas, prieka pēc padauzījām, redzējām, kā viņi spēlē, bet mūs galīgi neaizrāva.

Uzrāvām savā starpā futbolu. Treneri bija Juris Repsis un Gunārs Krastiņš, spēlēja Helmuts Balderis, Aigars Razgals, Artis Ābols. Laba komanda.”

Cik jūsu meitai gadu?

Artūrs Kulda: “Mana iepazīšanās ar profesionālo hokeju iznāca amizanta. 2008. gada pavasarī beidzās sezona Pīterboro “Petes” komandā Kanādas junioru līgā, nezināju, kas gaidāms tālāk, aģents teica, ka Oļegs Znaroks gaida Latvijas izlases nometnē. Es gribēju turpināt sezonu Ziemeļamerikā, cerot uzspēlēt AHL.

Pēc pāris dīkstāves dienām piezvanīja, lai lidoju uz AHL komandu Čikāgas “Wolves”. Man 19 gadi, maksimāla mobilizācija, saprotu, ka šī ir mana iespēja! Lidostā sagaidīja vīrietis, neprasīju, kas viņš ir, domāju – kluba pārstāvis. Ar viņu kopā bērns, ap 11 gadiem, gaiši un pagari mati – vēl zem plecu līnijas.

Centos uzsākt sarunu un prasu: cik jūsu meitai gadu? Viņš atbild – tas ir mans dēls. Izrādās, labdarības akcijas nolūkos audzē matus. Nodomāju – viss, ar to arī karjera beigusies, turklāt vēlāk uzzināju, ka tas ir kluba ģenerālmenedžeris. Nedēļas laikā bija vēl vairākas tādas situācijas, kad likās, ka nolaists šķērsām, taču kopumā viss bija labi, es tiku sastāvā, spēlēju, un mēs kļuvām par Kaldera kausa ieguvējiem.”

Pilsēta tā pati, lidosta – cita

Edgars Kulda: “16 gadu vecumā biju uz pārbaudes laiku ASV junioru līgas USHL komandā Čikāgā, tālāk vajadzēja lidot uz nākamo pārbaudi Demoinā. Es viens pats, tēvs man liek aiz auss: pārbaudi visu kārtīgi, lai nekas nenoiet greizi – pasi, biļeti.

Reklāma
Reklāma

Atlidoju uz Čikāgas O’Hāras lidostu un biju pārliecināts, ka no turienes arī jālido tālāk. Iesēžos taksī, braucam, braucam, izdomāju paskatīties vēlreiz biļeti, un – vajadzīga cita lidosta! Man panika, paspēt aizbraukt uz īsto vairs nevar. Tēvs nositīs!

Pirmo reizi biju pilsētā, kur ir divas lidostas… Zvanu aviokompānijas darbiniecei, lai samainītu biļetes. Viņa saka: ok, tūkstoš dolāri. Skaidrs, ka tas nav variants, es lauzītā angļu valodā lūdzos, lūdzos, un viņa laikam saprata manu neapskaužamo situāciju. Beigās biļešu maiņa izmaksāja 50 dolārus. Arī uz nākamo lidmašīnu knapi paspēju, pa lidostu skrēju ar visām lielajām somām.”

… un pēc tam apspēlē!

Kaspars Daugaviņš: “Pasaules čempionātā Vācijā 2010. gadā slidām saplīsa šņores. Aizgāju izlases ekipējuma menedžerim prasīt jaunas, viņš saka: man nav tava izmēra. Tādi mums bija laiki… Saku, ko man darīt, uz spēli neiet?

Aizgāju un paprasīju Francijas izlases menedžerim, viņš iedeva. Pēc vairākiem gadiem satikāmies Šveices komandā Ženēvas “Servette”, kur viņš arī strādāja un smējās, sak, Latvijas izlases līderi nāk prasīt pretiniekiem šņores un pēc tam vēl mūs apspēlē.”

Vīriņš no citas planētas

Mārtiņš Cipulis: “Pirms viena no pasaules čempionātiem bija pārbaudes turnīrs Norvēģijā. Pēc tā beigām aizgājām ar komandas biedriem uz pilsētu, es ātrāk atgriezos viesnīcā, istabas biedrs Edgars Masaļskis vēl palika. Atstāju vaļā numuriņa durvis, jo par abiem bija tikai viena atslēga, lai nav jāceļas, kad viņš pārrodas.

Guļu, iedegas gaisma, ienāk Edža ar Georgiju Pujacu un prasa man – kas tas tāds? Es pamodies, acis lielas, neko nesaprotu. Skatos, blakus gultā guļ svešķermenis – vīrs ap gadiem 70. Viņš acīmredzot bija paņēmis uz krūts, iemaldījies svešā numurā un aizgājis gulēt. Pamodinājām, onkulis arī kā no citas planētas un, neko neteicis, devās prom.”

Nācās uzsaukt Ziemassvētku vakariņas

Kaspars Saulietis: “2016./17. gada sezonā Rīgas “Dinamo” bija tālais izbraukums uz Sibīriju. Novosibirskā zaudējām 1:2, nākamā spēle Omskā. Es nebiju sastāvā, tāpēc no rīta smags slidošanas treniņš – tā, ka kājas atsaka. Vēl laika starpība, grūta diena. Bet vakarā kāds satraumējās, un man bija jāspēlē.

Zaudējām ar 3:9, nevienam noskaņojuma nav. Uzreiz pēc spēles braucam uz lidostu, lai lidotu uz Novokuzņecku, izkāpjam, nododam somas, un pirms reģistrēšanās izdomāju pārbaudīt pasi. Nevaru atrast, sākas panika.

Saprotu, ka droši vien palikusi viesnīcā, džeki jau iet uz lidmašīnu. Aizbraucu uz viesnīcu, pasi atrodu, galvenais treneris Normunds Sējējs pateica, ka nevienu negaidīs, lai Saulietis lido, kā grib.

Komanda aizlido ar čarteri, es meklēju nākamo reisu, tie iet tikai caur Maskavu. Nākamajā rītā aizlidoju uz Maskavu, tur man ilgi jānīkst lidostā, pienāk laiks, un es atkal esmu nokavējis – sajaucu izlidošanas un iekāpšanas laiku. Pieskrienu pie geita, bet mani vairs nelaiž.

Atkal domāju – jāmaina biļetes, bet, lidojot ar nākamo reisu, sanāktu, ka Novokuzņeckā ierastos jau spēles beigās, un jēgas nekādas. Zvanu Normundam, viņš, protams, dusmīgs, bet čaļi bija pārsmējušies. Labi, ka uzvarēja ar 6:0.

Aizlidoju uz Rīgu, pirms nākamā treniņa domāju, ka mani atlaidīs, tomēr ļāva palikt, paldies komandai un Normundam. Bet man nācās apmaksāt kopīgās Ziemassvētku vakariņas, rēķins bija ap 5000 eiro, arī avio biļetes pats pirku. Puiši gan bija saprotoši un daļu atļāva segt no komandas iekrātās soda naudas kases.”

Hallē dala piķi!

Roberts Bukarts: “Biju nospēlējis pirmo sezonu Krievijas augstākajā līgā “Kriļja Sovetov” sastāvā, un tad tur vēl bija vecie likumi, ka jāmaksā tā saucamās atvaļinājuma naudas – principā tā ir vēl viena alga, turklāt viņi bija palikuši parādā vienu mēnesi.

Pēc vasaras atvaļinājuma atgriezos Maskavā, aizbraucām uz nometni Podoļskā, sēžam dienesta viesnīcā, un pēkšņi kāds ieskrien un bļauj: hallē dala piķi! Visi uz turieni, kāds braucot, kāds kājām.

Es gāju un rindā nostājos pēdējais, jau paspēju nodomāt, ka algu neredzēšu, bet pienāca mana kārta, un sieviete, kas dalīja naudu, redzot, ka neviena vairs nav, noteica: baigi labi, samaksāsim visu, kas palicis. Tādējādi es dabūju par trim mēnešiem, kamēr pārējie par vienu, turklāt pēc nedēļas Rīga vienojās ar “Kriļja Sovetov” un es pārgāju uz “Dinamo”.”

Smieklu deva ar rozā šņorēm

Rodrigo Ābols: “Manā vienīgajā sezonā Rīgas “Dinamo” pirms spēles pret Maskavas “CSKA” rīta treniņā Čejam Genovejam kāds no mūsu spēlētājiem – droši vien no ziemeļamerikāņiem – slidas bija samainījis, viņam jau tā maza pēda, bet noliktas bija bērnu izmēra slidas un ievērtas rozā šņores.
Kad viņš ieraudzīja, pārējiem bija kārtīga smieklu deva. Šādi joki liecina, ka komandā ir laba atmosfēra un visi draudzīgi satiek. Treniņš uz brīdi bija nolikts nostāk, bet Čejs arī tika pie savām slidām, un tad gājām uz ledus.”

Ja slidas slapjas, paņem fēnu!

Artis Ābols: “Amizanti bija, kad 2000. gadā no pasaules čempionāta Sanktpēterburgā braucām mājās ar vilcienu un mēs vairākās pieturās kāpām ārā kā tādi laimes lāči, it kā būtu medaļas ieguvuši. Rēzeknē vai Daugavpilī, precīzi neatceros, pievadķēžu rūpnīca uzdāvināja visiem bormašīnas, manējā vēl šobaltdien stāv garāžā, es izmantoju un arī tēvs, joprojām darbojas. Vērtīga dāvana.

Reiz Zviedrijā pirms pārbaudes spēles dzīvoju viesnīcā vienā numurā ar Andreju Maticinu, bija slapjas slidas. Paņēmu fēnu no halles, ne parastu, bet tādu, ar kuru logiem krāsu ņem nost. Žāvēju, un no smirdoņas vai kā ugunsdrošības signalizācija numurā sāka bļaut. Gaidīju, kas nu notiks, evakuācija, bet pie mums uz numuru pat neviens neatnāca, pēc mirkļa signalizācija izslēdzās.”

“Pierakstīšanās” ar slivovicu

Ralfs Freibergs: “Čehoslovākijas klasika – par to uzzināju savā pirmajā spēlē Čehijā. Kad bijām izbraukumā, atbraucot uz halli, visi izkrāmējam somas. Paiet desmit minūtes un visus, kas grib, sauc uz mājinieku ģērbtuvi.

Es, tikko ieradies valstī, valodu neprotu, aizgāju. Uzreiz rokās iedeva 50 gramus vietējās “dzimtenītes” slivovicas. Bija ap 12 hokejistiem, visi saskandina glāzes un izdzer. Es gan atteicos, jo alkohola lietošana pirms spēles, manuprāt, nenāktu par labu, bet viņiem tā ir tradīcija, kas tiek ievērota visur.”

Es taču pajokoju, vecīt…

Maksims Širokovs: “2012. gadā pēc spēlēšanas Kazahstānā meklēju jaunu klubu. No Ļvovas Ukrainā piezvana Sergejs Pečura un saka: “Brauc pie manis, viss super, nūjas ir, dzīvošana perfekta, nauda laikā, prēmijas.” Savācu mantas un aizlidoju.

Atbraucu, ielika dzīvot dzīvoklī, kuram tepiķis priekšā logam, loga nav. Viena lampiņa knapi deg. Ģērbāmies ģērbtuvēs uz maiņām, jo nebija vietas. Ledus laukums kā uz dīķa ziemā. Algas nav redzētas. Un Sergejs saka: “Es taču pajokoju, vecīt.” Pēc pusotra mēneša abi sveikā tikām prom no turienes.”

Divas kreisās, nevienas labās

Edgars Masaļskis: “Pirms 2005. gada pasaules čempionāta pēdējās pārbaudes spēles bija Slovākijā. Ģērbtuvē Rīgā sēdēju blakus Mārtiņam Raitumam un neuzmanības dēļ paņēmu līdzi gan savu, gan viņa kreiso slidu. Mārtiņš palika mājās un nevarēja trenēties, bet man tur uz vietas viens amatieris iedeva savas slidas.

Tēlaini runājot – 50 gadus vecas, nospēlēju visu maču, bija grūti, centos mazāk kustēties. Izturēju, bet kājas sāpēja tā, ka vajadzēja likt ledū. Tā man bija laba mācība un pieredze, pēc tam ilgi kārtīgi pārbaudīju, vai ir labā un kreisā slida līdzi.”

Māsiņas bija šokā

Rūdolfs Maslovskis: “Šopavasar Latvijas čempionāta fināla piektajā spēlē pēc pretinieku spēka paņēmiena nokļuvu slimnīcā – nepaspēju sagrupēties, cieta iekšējie orgāni, ribām tika lauzti skrimšļi. Ārsti noteica gultas režīmu. Pēc divām dienām bija sestā spēle, sāku skatīties palātā, bet lielo emociju dēļ izdzina.

Aizgāju ar datoru uz vestibilu. Kad Kārlis Ozoliņš pagarinājumā iemeta uzvaras vārtus, savācu mantas un teicu – laidiet mani ārā. Māsiņas bija šokā. Desmitos slēdz durvis ciet, sarunāju, lai izlaiž, bija jāparakstās, ka pats atbildu par iespējamām sekām. Aizbraucu pie komandas, iedzēru malciņu šampanieša, mazliet pasēdējām, bet nekāds svinētājs jau es īsti nebiju, jo pat smiekli radīja sāpes.”

No laukuma ārā gan!

Uvis Balinskis: “Man bija 17 gadu, tobrīd pārstāvēju Augsburgas komandu junioru līgā Vācijā. Spēlējām mājās, pirmajā periodā pretinieks iemeta ripu mūsu zonā laukuma stūrī, divatā ar viņu skrējām pakaļ, es biju pirmais, un viņš lietoja spēka paņēmienu.

Darbinieki nebija kārtīgi noslēguši lielās durvis, pa kurām brauc iekšā ledus tīrāmā mašīna, tādējādi es izkritu ārā no laukuma un attapos gandrīz pie tribīnēm. Nekādas sekas gan nebija, pat maigāks trieciens nekā tad, ja kārtīgi ieliek bortā. Nekad nebiju domājis, ka tā var atgadīties. Pēc tam puiši kārtīgi pasmējās.”

Kāds latvietis? Neko nezinu

Artūrs Ozoliņš: “Kad biju 16 gadus vecs, komandā Rīgā bija treneris no Igaunijas. Viņš vasaras beigās sarunāja pārbaudes laiku Krievijas vienībā “Kriļja Sovetov”, kur jau bija viens latvietis Krišs Grundmanis. Iekāpju vilcienā, jauns puika, neko vēl īsti nesaprotu.

Maskavā kādam jābūt pretī, izkāpju ārā, gaidu vienu stundu, divas, trīs, četras. Neviena nav, sazvanīju vecākus, viņi sazvanīja Krišu, kurš man cauri visai Maskavai ar metro atbrauca pretī, un tā mēs divatā ar somām pa metro kūlāmies uz halli. Paveicās, ka viņam istabas biedrs bija aizbraucis un man bija, kur palikt.

Nākamajā dienā atnākam uz treniņu, Krišs iepazīstina ar treneri, sak, otrs latvietis uz pārbaudes laiku. Viņš – kāds latvietis? Neko nezinu. Tomēr atļāva man paslidot vienu treniņu, pēc kura pateica: paldies. Tā es bezdarbībā nedēļu nodzīvoju, atbraucu mājās, bet igauņu treneris palika pie sava – ka viss bijis sarunāts, kāds kaut ko nav sapratis.”

“Atveru acis – Masaļska gultā svešs onkulis”