9
Nevaru nepajautāt, kā lietuvieši vērtē Sniečku. Latvijā ir uzskats, ka jums ar viņu paveicās.
Mūsdienu Lietuvā Sniečkus loma ir ļoti interesants, tajā pašā laikā bīstams debašu jautājums. Sniečkus starp PSRS republiku vadītājiem bija ilgmūžības līderis – Lietuvas kompartijas CK pirmais sekretārs no 1940. gada līdz pat nāvei. Arī šodien ir cilvēki, kas raugās uz viņu ar nostalģiju, uzskatot, ka viņš pat okupācijas periodā daudz darījis Lietuvas labā, pretojies centralizācijai un ka viņam izdevies saglabāt zināmu autonomiju no Maskavas, tāpat kā Kebinam Igaunijā. Ekskomunistu, kas raksta nostalģiskas, attaisnojošas atmiņu grāmatas par to, mums netrūkst. Postkomunistiskā Sociāldemokrātiskā partija taču vēl nesen Lietuvā bija valdošā un joprojām ir valdības koalīcijā. Aļģirda Brazauska memuāros jūs izlasīsiet ļoti labvēlīgu padomju perioda novērtējumu, ka “ne viss bija slikti” un Sniečkus nacionālkomunistu laikos paveiktas “lielas lietas” kultūras, ekonomikas un sociālajā jomā. Tomēr tāds uzskats Lietuvā drīzāk ir viens no daudziem, nevis centrālais. Jo Sniečkus bija īstens staļinietis, atbildīgs par visām represijām un izsūtīšanām 40. gadu sākumā un beigās. Jā, viņam izdevās atrast veidus, kā runāt ar Maskavu, tāpēc situācija Lietuvā pēc nacionālkomunistu apspiešanas Latvijā 1959. gadā kļuva krietni atšķirīga. Domāju, Sniečkus izdarīja secinājumus pēc Eduarda Berklava un Arvīda Pelšes konflikta. Viņš saprata, ka Berklavs un viņa līdzgaitnieki aizgājuši pārāk tālu un kas jādara, lai izdzīvotu. Domāju, tie ir procesi, kurus būtu vērts papētīt sīkāk.
Kas pārmaiņu laikos notika ar otrajiem sekretāriem?
Tas sākās jau 1989./1990. gadā, kad dažās republikās otro sekretāru amatos norīkoja vietējos. Pirmais bija Lietuvas otrais sekretārs Mitkins. Viņu padzina jau 1989. gadā. Maskava bija nikna, jo tas bija precedents – aizraidīt no centra iecelto un iecelt vietējo, Lietuvā dzimušo Vladimiru Berjozovu. Viņš kļuva par pirmā sekretāra Brazauska labo roku. Vitālijs Soboļevs Latvijā pats iesniedza atlūgumu 1990. gadā. Viņš nepavisam nebija Mihaila Gorbačova piekritējs. Redzēja, ka vairs nekontrolē situāciju, un demisionēja. Soboļevs bija gudrs politiķis. Atzina, ka izlēmis tā rīkoties, vērojot “nacionālistisko tendenču” augšanu pirmā sekretāra Jāņa Vagra un AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova rīcībā. Tā kā no Maskavas nekādi rīkojumi “piegriezt skrūves” nenāca, Soboļevs kļuva bažīgs, ka beigās viņu pataisīs par grēkāzi. Taču viņš vēl turpināja darboties kā PSRS tautas deputāts no Daugavpils rajona.
