9
Kurās padomju republikās otrā sekretāra posteņi skaitījās īpaši iekārojami?
Visiem agrākajiem otrajiem sekretāriem, ar kuriem esmu runājis, patika strādāt Baltijā. Partijas darbiniekus te uzskatīja par ļoti disciplinētiem, tādiem, kas ievēroja noteikumus. Citās republikās tā bija mazāk. Nikolajam Beluham piedāvāja Gruziju vai Latviju. Protams, viņš izvēlējās Latviju! Soboļevam intervijā pajautāju: kā tad tā, Maskavā PSKP CK strādājot, jums taču bija tāda vara, tāda informācija! Kam jums vajadzēja otrā sekretāra darbu? Bet viņš atbildēja: “Ziniet, tad es jutos vairāk kā sev saimnieks. Tas bija prestiži, un dzīves komforts arī daudz lielāks.” PSKP CK aparātā sektora vadītāja rīcībā Maskavā nebija sava auto. Varēja jau izsaukt, taču pārsvarā nācies braukt ar metro. Bet te, republikā, viņam bija volga ar šoferi! Vasarnīca! Palīgs un sekretāri! Viņš ir trešā svarīgākā persona! Daudzi gribēja tādu labu posteni.
Bija jautājumi, kuros pirmie un otrie sekretāri mēdza konfliktēt?
No stenogrammām jaušams, ka starp Beluhu, kurš Latvijā ilguma ziņā bija čempions šajā amatā (no 1963. līdz 1978. gadam), un Augustu Vosu laiku pa laikam veidojās saspīlējums jautājumā, kurš tad īsti vada republiku. Tajā viņi brīžiem konkurēja. Visbiežāk domstarpību iemesls bija “nacionālisms”. Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā un Igaunijā, iecietībai pret “nacionālisma izpausmēm” parasto iedzīvotāju un partijas funkcionāru vidū piemēroja dažādas skalas. Viena lieta, ja “nacionālistiskas” dziesmas tribīnēs dziedāja futbola līdzjutēji, cita, ja to pašu dziesmu dziedāja komunisti. Lietuvas KP CK otrais sekretārs Valērijs Harazovs šajā ziņā bija ļoti jūtīgs – allaž uztraucās, ja kas tāds atgadījās. Vēl konflikti radās kadru dēļ – kurš un kuru varēs likt vadošā amatā. Taču visus strīdus risināja aiz slēgtām durvīm; nekad CK biroja sēdēs, citu klātbūtnē. Kad 1984. gadā Augustu Vosu grasījās ņemt uz Maskavu par PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētāju, radās jautājums, kas viņa vietā būs LKP CK pirmais sekretārs Latvijā. Vitālijs Soboļevs tajā laikā vēl bija PSKP CK organizatoriskā darba nodaļas Baltkrievijas un Baltijas republiku sektora vadītājs, atbildīgs par kadriem. Viņa favorīts bija Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo. “Parunāt” ar Pugo ieteicis arī CK instruktors Latvijas PSR jautājumos, nākamais Lietuvas KP CK otrais sekretārs Nikolajs Mitkins. Bet Voss virzīja savu cilvēku. Neatceros uzvārdu, tas bija kāds 1925. vai 1928. gadā dzimis “biedrs”. Kad Soboļevs ieradās Rīgā, kā viņš pats man stāstīja, Voss centies visādi izpatikt, vadājis čaikā, mēģinājis pierunāt. Taču Soboļevs ticies aci pret aci ar Pugo. Norunājuši vairāk nekā stundu. Soboļevs sapratis: “Lūk, šim cilvēkam jābūt par pirmo sekretāru.” To, atgriežoties Maskavā, viņš arī pateicis vadībai. Interesanti, ka daudzi tur pret Pugo bijuši ļoti kritiski noskaņoti. Tomēr izšķirošais bijis PSKP CK sekretāra Jegora Ļigačova atbalsts. 1984. gada aprīlī Ļigačovs pat atbrauca uz Pugo “inaugurāciju” Rīgā. Varēja sagaidīt, ka Soboļevs konsultēsies par pirmā sekretāra kandidatūru ar tā brīža LKP CK otro sekretāru Valentīnu Dmitrijevu, taču Soboļevs apgalvoja, ka nav to darījis. Tas var šķist dīvaini, taču Dmitrijevs ar Soboļevu nebija labās attiecībās. Divus gadus vēlāk, 1986. gadā, Soboļevs pats kļuva par otro sekretāru Latvijas PSR. Viņš uzskatīja, ka tas noticis, konkrēti pateicoties Pugo, jo Pugo iepriekšminēto stāstu zinājis. Tas bija princips “tu man, es tev”.
Un kā mantinieku meklēja Lietuvā, kad 1974. gadā amatā nomira ilggadējais Lietuvas KP CK pirmais sekretārs Antans Sniečkus?
Esmu runājis ar Lietuvas otro sekretāru Harazovu un lasījis viņa dienasgrāmatu. Harazovs uzreiz sāka vākt ziņas un rakstīt, kurš, kad, kādus viedokļus izteicis. Viņš darbojās kā sociologs, apkopoja 55 tā laika nomenklatūras augstāko pārstāvju viedokļus! Tas bija viņa uzdevums, un visi uzskatīja, ka viņa vārds Maskavā būs ietekmīgākais. Un, kad 1987. gadā nomira Griškevičjus, tieši otrais sekretārs Mitkins bijis tas, kurš panāca, lai pirmā sekretāra vietā ievēlētu funkcionāru Ringaudu Songailu – visvājāko kandidātu –, nevis Aļģirdu Brazausku. Mitkins cerēja, ka pie Songaila īstais republikas vadītājs būs viņš. Tomēr pēc tam izvirzījās “Sajūdis” un viņš zaudēja.
