Rokdarbniece Judīte Ārgale: “Nevaru klientam atdot darbu, kurš man neliekas ideāls. Ārdu ārā un taisu no jauna, līdz ir perfekts!” 0
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Lai latviešu etnogrāfiskā tautastērpa tradīciju uzturētu dzīvu, nepieciešams to lietot un radīt arvien jaunus paraugus. Tā, kā to dara aizrautīgā rokdarbniece Judīte Ārgale.
Judīte vienmēr ir bijusi aktīva dejotāja un pati dejo Stopiņu novada VPDK “Luste”. Reiz, ap 2011. gadu, Judītei ievajadzējās adītas dejotāju zeķes. Rokdarbu prakse viņai bija, gribējās pamēģināt uzadīt pašai. Judīte nopirka vienu zeķu pāri, izpētīja, kā tās tiek taisītas, tad noadīja sev.
Darbu fotogrāfijas ielika “draugos.lv” un ar laiku ienāca daudz pasūtījumu. Izšūšanas un adīšanas tehnikā tika darināti daudzi krekli, ņieburi, vainadziņi, vainagi, pārgalvji un cepures – viss, kas saistās ar etnogrāfisko apģērbu. Tagad viņai pietiek ar “Facebook” lapu, kur meistares varējumu var apskatīt, novērtēt un pasūtīt. Reiz deju kolektīvs no Jēkabpils pasūtīja deviņus pārus adītas zeķes, un katram pārim bija jābūt ar savu musturu! Judītei ilgi nācās rakāties pa paraugu krājumiem, līdz sameklēja vajadzīgos rakstus. Toties cik smuki zeķes izskatījās dejojot!
“Ja man kaut kas ienāk galvā, tad to izdaru līdz galam,” atklāj Judīte. “Aizeju uz veikalu, iepērku audumu un strādāju, kamēr gatavs. Mana darba diena sākas ar rīta kafijas tasi. Strādāju azartiski, tik ilgi, cik sirds kāro, kaut vai līdz nākamajam rītam. Ja daru, tad daru, ja ne, tad ne. Toties, ja ir nestrādājamā diena, labprāt paslinkoju. Ja taisu, jābūt tā, kā esmu iecerējusi, filigrāni un precīzi, pa smuko.
Nevaru klientam atdot darbu, kurš man neliekas ideāls. Ārdu ārā un taisu no jauna, līdz ir perfekts.
Laikam tāpēc daudzi mani slavē par akurātumu. Vēl – par darbu neņemu avansu, jo man vecmāte mācīja – apēstu maizīti grūti atpelnīt.”
Lielvārdes cepure
Latviešu sieviešu cepures, vainagcepures, aubes, vainagi un virsgalvji ir vēl neapgūts zvaigznājs modes industrijai. Tās ir tik krāšņas. Lielvārdes aube ir no smalka lina, tur dominē koši toņi, zils, sarkans, zaļš un dzeltens.
Labu, izšūšanai piemērotu audumu mūsdienās ir grūti atrast. Nepieciešams, lai tas būtu kalibrēts, lai sakristu vertikālo un šķērsdiegu skaits, apmēram 18 diedziņi vienā centimetrā. Labus linu audumus var nopirkt “Linu mājās” vai “Mežrozē”. Ornamentu paraugus meistare meklē visur – žurnālos, grāmatās un etnogrāfiskos paraugos. Tad rakstus nokopē un uzzīmē uz rūtiņu papīra, no kura tos proporcionāli pārnes uz audumu. Veselu gadu meistare gatavojās izšūt Bārtas sievas cepuri. Ilgi pētīja pašu rakstu un konsultējās ar kolēģēm, līdz sagatavoja zīmējumu. Tomēr vislielāko izaicinājumu un gandarījumu meistarei sagādāja Lielvārdes sieviešu cepures radīšana, kur skaisti izveidota gan priekšpuse, gan aizmugures daļa.
Viens no Judītes beidzamā laika sarežģītākajiem un aizraujošākiem darbiem ir Austrumvidzemes sieviešu cepures. Sākās projekts neparasti. Judītes māte ieradās Siguldā pie dakterītes, kura dejo Siguldas deju kolektīvā, un izrādījās – dejotājām vajagot izšūtas sieviešu vidzemnieču cepures. Austrumvidzemes cepures gatavoja no smalkšķiedraina lina auduma pēc sena parauga. Ilgs laiks pagāja, līdz Judīte izpētīja un sagatavoja raksta zīmējumu. Kopā kolektīvam vajadzēja 12 cepures.
“Pirmo cepuri es gatavoju nedēļu, tad jau darbi gāja arvien ātrāk. L
ai pasūtījumu laikā izpildītu, naktī gulēju tikai pāris stundu.
Toties, kad 2018. gada Dziesmu un deju svētkos ieraudzīju savas darinātās cepures dejotāju galvās, bija liels gandarījums. Katrai pieredzējušai rokdarbniecei jau ir savs rokraksts, savs knifiņš. Cik meistaru, tik rokrakstu, tik individuālas skaistuma izjūtas. Man patīk blīvs zīmējums, kur baltais audums izceļ krāsaino ornamentu. Paraugi dod tikai virzienu. Piemēram, Vidzemes cepurei grāmatā bija veidotas 16 joslas, man tas likās pārāk šķidrs, un es izšuvu 18 un 20 joslas. Darba ir vairāk, toties ornaments izskatās košāk, un mana sirds priecājas!” smaida Judīte.
Etnogrāfiski precīzi!
Rokdarbniece un VPDK “Daiļrade” dejotāja Daiga Rubene: “Ar Judīti mani vieno kopējas aizraušanās – gan dejošana, gan rokdarbi. Jāpiezīmē, deju kolektīvi ir iecienījuši etnogrāfiski precīzus tautastērpus. Ar to tie atšķiras no koriem, kas bieži izmanto stilizētus. Man patīk Judītes darbu perfektums un izpildījuma kvalitāte, kas bāzējas rūpīgās etnogrāfiskā materiāla studijās. Darbi ir kā odziņas. Piedevām Jolanta neapstājas pie sasniegtā, bet arvien mēģina ko jaunu!”
