“Braucot garām signalizēja daudzi, tikmēr mašīnā par dzīvību cīnījās cilvēks, un blakus viņam šausmās sēdēja mazdēliņš…” rīdzinieks sašutis par vienaldzību 127
Kāds “Facebook” lietotājs Normunds Šlitke savā profilā dalījies ar kādu stāstu, kas liek aizdomāties par mūsu ikdienas rīcībām un (ne)vienaldzību dažādās situācijās.
Vīrietis raksta: “Piektdien ap plkst. 14:30 Kārļa Ulmaņa gatvē netālu no Angļu valsts ģimnāzijas, pirms dzelzceļa pārvada virzienā uz Centru, pirmajā joslā stāvēja automašīna. It kā jau nevienam netraucēja, jo sastrēgums jau tāpat bija milzīgs, taču garāmbraucēji neskopojās izrādīt savas emocijas – kāds bija šo stāvošo automašīnu jau reģistrējis Waze aplikācijā, citi šo ierakstu bija jau papildinājuši ar autovadītājam neglaimojošiem komentāriem. Braucot garām signalizēja un žestus rādīja daudzi….
Bet automašīnā tobrīd par savu dzīvību pilnīgā klusumā un līdzcilvēku vienaldzībā cīnījās cilvēks, bet blakus viņam bezpalīdzīgās šausmās sēdēja viņa mazdēliņš, nezinot kā lai savam opim palīdz.
Paldies tiem diviem krievu puišiem, kuri tomēr apstājās paskatīties, kas noticis. Paldies Anastasijai Martinsonei un viņas vīram, kas, to redzot, arī apstājās, pierunāja puisēnu atslēgt automašīnas durvis, un sāka sniegt pirmo palīdzību. Paldies kundzei, kas arī pēcāk pievienojās glābējiem. Paldies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, kura speciālisti līdz ekipāžas ierašanās brīdim deva telefoniskas instrukcijas Anastasijai Martinsonei, kā arī attālināti noteica smago diagnozi saļimušajam autovadītājam. Paldies arī tām divām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ekipāžām, kas sagadīšanās dēļ, braucot garām notikuma vietai, apstājās un sāka sniegt pirmo palīdzību, sagaidot uz notikuma vietu nosūtīto ekipāžu.
Anastasija Martinsone noskaidroja puisēna tēta telefonu, viņu sazvanīja un sagaidīja notikuma vietā, pirms tam nodzenot automašīnu malā. Jācer, ka opja dzīvību izdevās glābt. Cerams, ka puisēns sekmīgi atlabs no pārdzīvotā, kas lielā mērā bija sabiedrības vienaldzības un egoisma sekas.
Nez kā jūtas visi tie, kas varēja palīdzēt savlaicīgi, bet to ne tikai nedarīja, bet arī izgāza savas negatīvās un nepamatotās emocijas pār padzīvojušo un spēji smagi saslimušo vīru, kā arī viņa ļoti nobijušos mazdēliņu. Skumji….”
