Izdevniecība “Neputns” šoruden klajā laidusi Ingas Bunkšes grāmatu par Ivaru Poikānu (1952) – māk­slinieku, kurš mākslas valodas asredzīgumā un tiešumā ir unikāla parādība latviešu mākslā.

Lasītākie

“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 124

Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas? 32

Kokteilis

VIDEO. “Tā ir Rita? Ko tu stāsti!” Lauris Reiniks nosauc attiecību eksperti Ritu Lasmani par bezpajumtnieci

Lasīt citas ziņas

Tās iznākšana ir nozīmīgs notikums gan tiem, kas ar Poikāna mākslas fenomenu jau labi pazīstami, gan tiem, kuri, iespējams, tieši krāšņā izdevuma mudināti, ar to sastapsies pirmoreiz.

“Laikam nav nekādas nozīmes” – tā vēsta grāmatas vāks, no kura ar dzidru skatienu uz lasītāju noraugās viens no Poikāna jaunākajiem sintezētajiem tēliem – Vērotājs ar vulkānu.

Cilvēkstāsts

“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā

Kā ātri nomierināties: astoņi vienkārši vingrinājumi

Viedoklis

Kārlis Streips: Rīgā mēs varam dzert ūdeni no krāna tāpēc, ka Eiropas Savienība nofinansēja ūdens un kanalizācijas sistēmas sakārtošanu

Kas ir “Homo sinebluts”? Kāpēc Poikāns 1985. gadā uzglezno darbu “Klusā daba ar tefteļiem”, bet 1996. gadā top “Deputāts Havajā”? Atbildi kā uz šiem, tā arī citiem jautājumiem grāmatā iespējams smelties no diviem avotiem – mākslinieka paša stāstījumā, kā arī autores, mākslas zinātnieces Ingas Bunkšes rakstītajā. Mākslas vidē Ivars Poikāns ienāca 20. gadsimta 70. gados, kad, kā vēsta Inga Bunkše, “cauri konfliktiem un jauniem meklējumiem tika pieteikts savdabīgs izteiksmes veids, kas kā spogulī mēģināja atklāt sabiedrību ar tās vērtībām un normām. Tāpat kā daudzu citu jauno mākslinieku, arī Poikāna vēlēšanās bija sašūpot māk­slas vides, sabiedrības un personiskos stereotipus, ieviešot neviendabību, bez kuras māksla nevar attīstīties.”

Par grāmatas lielāko veiksmi uzskatāma autores izvēle ļaut runāt pašam Poikānam, jo viņš ir veikls un asprātīgs ne tikai vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļos, bet arī spējā par saviem darbiem stāstīt. Kā šādiem izdevumiem ierasts, grāmatas vēstījums sākas ar bērnību, un tā nav formāla atkāpšanās lineārā pagātnē. Lai izprastu Poikāna pasaules redzējumu, ir būtiski iepazīt vidi un atmosfēru, kādā viņš veidojies, un tas kārtējo reizi apliecina – neatkarīgi no režīma, kurā uzaugam, vērtības mēs pārmantojam pirmkārt ģimenē. Poikāna vārdiem tas skan tā: “No tēva esmu mantojis īpašību apšaubīt visus un visu. Līdz absurdam. [..] Viņa galvenā doma bija nepadoties pūļa psihozei un nepievienoties kopējiem priekšstatiem, visu informāciju analizēt pašam un uzmanīties. Zināmā­ mērā tāds kā anarhisms. Viņš bija brīvdomātājs.”

Par sevi, mākslu un vidi sev apkārt Poikāns runā vienkārši un asprātīgi. Pateicoties izdevuma pārdomātajam attēlu un teksta balansam, mākslinieka stāstījums kļūst par ceļvedi lasīšanas un konkrētu darbu pētīšanas piedzīvojumā.

Poikāna monologu ritmiski nomaina Ingas Bunkšes rakstītais, kurā mākslinieka darbība iepazīstama plašākā kontekstā – laikmetu un to pārmaiņu lokos, sociālo un kultūras apstākļu iespaidā, izsekojot un skaidrojot motīvus sākotnējiem Poikāna darbu noraidījumiem izstādēs. Atainojot ceļu uz viņa iestāšanos Mākslinieku savienībā, ļaujot iepazīt personības, kas ietekmējušas Poikāna radošo darbību.

Grāmatai ir raita valoda, un ir jūtama autores pietāte pret tiem lasītājiem, kas, nepiedzīvojuši padomju laikus, visticamāk, nezina, kas ir Iļiča spuldzīte, “Dieva auss” vai “samizdats” (šiem, kā arī citiem būtiskiem jēdzieniem sniegti skaidrojumi). Līdz ar to grāmata būs aizraujoša lasāmviela ikvienam, kas ieinteresēts saprast 20. gadsimta 70. – 80. gadu mākslas dzīves specifiku Latvijā un nereti absurdo ideoloģisko un sadzīvisko fonu.

208 lappušu biezais izdevums ir bagātīgi un kvalitatīvi ilustrēts, tajā rodams arī Poikāna svarīgāko biogrāfisko datu apkopojums, bibliogrāfija, attēlu saraksts, kā arī kopsavilkums angļu valodā.

Darbos un tekstos Poikāns atklājas kā cilvēks, kurš pasauli jūt ļoti aktīvi un niansēti. Zīmīgi, ka Poikāna ironijā ietērptās absurdās laikmeta un tikumu patiesības nav pamācošas vai nosodošas. To, pētot mākslinieka radošo darbību, atzinusi arī I. Bunkše, piebilstot, ka Poikāna ironijai piemīt drīzāk terapeitiska funkcija. Mums nepatīk sevī redzēt neglīto, dažkārt liekulīgo vai ārišķīgo. Poikāns mums parāda to, ko nereti izliekamies neredzam, jo tā ir ērtāk. Viņa redzējums ir brīva cilvēka redzējums. Tas ir atbruņojošs un tādēļ aizkustinošs. Kā no putna lidojuma Poikāns redz kopainu. Šeit vietā Ingas Bunkšes ievadā sacītais: “Viņa mākslas abpusgriezīgais zobens (jo trāpa arī pašam) šķeļ sāpīgi, bet mudina domāt, analizēt un saprast, ka dzīve ir pārāk nopietna, lai to dzīvotu bez ironijas.”