Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: Eiropai jāspēj pieņemt lēmumus un aizstāvēties vienatnē0


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Pēc breksita Eiropas Savienības valstu – tās, kuras ir arī NATO dalībvalstis, – kopējo militāro izdevumu īpatsvars Ziemeļatlantijas aliansē saruks līdz vienai piektdaļai. Bet Francija būs ES vienīgā kodolarsenāla īpašniece. No Eiropas aizsardzības viedokļa tas neko īpaši nemaina, taču politiski tam ir sava nozīme.

Francijā arvien spriež par kodolspēku uzturēšanas lietderību, lai gan visi Piektās republikas prezidenti ir uzsvēruši šī arsenāla nepieciešamību, un Emanuels ­Makrons nav izņēmums.

Tagadējā valdība paredzējusi septiņos gados (2019–2025) ieguldīt kodolbruņojuma modernizācijā 37 miljardus eiro jeb 12,5% no minētajam laika periodam ieplānotajiem militārajiem izdevumiem. Vienīgi Makrons atšķirībā no saviem priekšgājējiem ir gatavs, vismaz teorētiski, uzlūkot Francijas kodolieročus ES kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros.

Atbilstoši pamudinājumi izskanējuši arī no Vācijas kristīgo demokrātu rindām. Šis jautājums izskanēja arī 7. februārī, kad saskaņā ar Piektās republikas prezidentu ievērotu tradīciju Makrons uzrunāja augstāko virsnieku karaskolas beidzējus.

Elizejas pils saimnieks ierosināja uzsākt Eiropā stratēģisku dialogu par Francijas tā dēvēto atturēšanas spēku (tuvu pie 300 kodolgalviņu) lomu un aicināja partnerus piedalīties attiecīgajās militārajās mācībās, lai šajā jomā veidotu kopēju sadarbības kultūru, bet tas nenozīmē, ka viņi varētu tikt iesaistīti lēmumu pieņemšanā par atomieroču pielietojumu.

Globālā mērogā jāiesaistās sarunās par bruņojuma samazināšanu un kontroli, kuras tieši skar Eiropas drošību, un ar to saistītās problēmas citi nedrīkstētu risināt aiz eiropiešu muguras. Viņiem jābūt līgumu parakstītājiem.

Makrona oponenti un žurnālisti mēdz ironizēt par viņa iecienīto frāzi – “un tajā pašā laikā”, kura neizpalika arī karaskolā teiktajā. Eiropas drošība ilgtermiņā saistāma ar spēcīgu savienību ar ASV, bet tajā pašā laikā ar “eiropiešu iespējami lielāku autonomas rīcības kapacitāti”.

Jādod ieguldījums NATO nostiprināšanā, bet tajā pašā laikā Eiropai jāspēj pieņemt lēmumus un aizstāvēties vienatnē, kad tas ir nepieciešams.

Galvenais iemesls šiem un citiem politiskajiem vēstījumiem arvien ir Vašingtonas šķietamā atsvešināšanās no Eiropas, kurai Tramps pārmet nepietiekamus militāros budžetus un tieksmi dzīvot uz amerikāņu nodokļu maksātāju rēķina.

Eiropiešu viedokli viņš pārāk neņem vērā, piemēram, atsakoties no ASV agrākajām Eiropu stipri skarošajām saistībām, tajā skaitā no Vašingtonas un Maskavas divpusējā līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju.

Rietumos atzīst, ka Krievija līgumu neievēro jau sen. Taču šis apstāklis iepriekš nav izraisījis pārliekas klaji paustas bažas Parīzē vai Berlīnē.

Turklāt jāatceras – ne jau dīvainis Tramps aizsāka nepatīkamās tēmas par militārajiem budžetiem vai Eiropas enerģētisko atkarību, bet viņš diezgan konsekventi zem savdabīgi izprastā lozunga “America first” visam pielāgo ekonomiskā izdevīguma mērauklas.

Ar to zināmā mērā izskaidrojamas ASV sankcijas pret Baltijas jūrā vilkto gāzes vadu “Nord Stream-2”, kaut Vašingtona izvirza priekšplānā Eiropas drošību, kas arī ir pamatoti.

Berlīne rīkojās gluži pretēji – Merkeles vadītās koalīcijas valdības iztēloja Kremļa projektu par “tīri saimniecisku” un izlikās neredzam tā radīto apdraudējumu. Varam strīdēties vai uzdot (retorisku) jautājumu, kura no abām minētajām pieejām vairāk veicina Eiropas drošību un aizsardzības spēju autonomiju.

Vienošanās par Ziemeļatlantijas valstu militārajiem izdevumiem vismaz divu procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta (patiesībā jau pasen izvirzīts mērķis) tika panākta NATO samitā Velsā 2014. gada septembrī, kad Baltajā namā saimniekoja Baraks Obama, Makronu pasaule lāgā nepazina, bet Merkele vēl nebija izteikusi mums aicinājumu “ņemt Eiropas likteni savās rokās”.

Lai gan kanclere jau bija konstatējusi, ka viņas neatslābstošā dialoga partneris un alus sūtījumu saņēmējs Kremlī varbūt mīt citā ar realitāti maz saistītā pasaulē. Vecā Eiropa savukārt dzīvoja ilūzijās, kuras to nav pametušas.

Aizsardzības izdevumu kopējie apmēri Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīs Eiropā joprojām nesasniedz 1989. gada līmeni, kaut arī NATO valstu skaits pieaudzis un drošības situācija šodien ir daudz saspringtāka.

Saistītie raksti

Naudas izteiksmē nesamērojami atšķirīgie aizsardzībai atvēlētie IKP procenti drīzāk uzlūkojami kā attieksmes rādītājs, tāpēc nav lieki vēlreiz ieskatīties pērn divu procentu robežu pārsniegušo vai sasniegušo uzskaitījumā (procentuāli dilstošā secībā) – Bulgārija, Grieķija, Apvienotā Karaliste, Igaunija, Rumānija, Lietuva, Latvija un Polija.

Seko virkne valstu, arī Francija (šogad – 1,86%), bet Vācija ierindojama atpalicējās (zem 1,5%). Tomēr tās ir ievērojamas, kopumā simtos miljardu dolāru rēķināmas summas, un īstenībā jau it kā pietiek visa, ko iespējams izteikt skaitļos. Bet pietrūkst pārliecības par Eiropas politiķiem.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Vācijas teritorijā esot izvietotas 20 ASV kodolbumbas
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
“The New York Times” pirmajā lappusē publicē Covid-19 upuru vārdus
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Pakistānas pasažieru lidmašīnas katastrofā ir arī izdzīvojušie
2 dienas

Lasītākie

ML
Māra Libeka
Latvijā
“Vairāk nekā 700 cilvēku nomiruši, iedzerot metanolu”. Informācijas pandēmija, kas nogalina
28 minūtes
IE
Ināra Egle
Latvijā
Ar masku uz iecirkni. Kas jāievēro, gatavojoties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām
3 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Neizdodas palaist kosmosā jaunu raķeti
55 minūtes
LE
LETA
Dabā
Šodien gaidāms vasarīgs un saulains laiks, bet lietussargs var noderēt
1 stunda
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
2000. gada 26. maijā. Pamatakmens leģionāru Brāļu kapiem Lestenē
49 minūtes